Īpaši spējīgi latvieši

Gaisa atbalsta kontroles vienības komandieris Dans Jansons (35) ir pārliecināts, ka apdraudējuma gadījumā Latvija vairs nepaliks viena. Taču viņš atgādina, ka savas valsts aizsardzība ir visu pilsoņu pienākums 

Majora Jansona komandētā vienība ir ne tikai unikāla Latvijas bruņotajos spēkos, bet arī īpaša NATO mērogā. Latvija bija pirmā valsts, kas sāka gaisa atbalsta kontrolieru mācību programmu bez saviem gaisa spēkiem, un pirmā, kura 2011.gadā pievienojās ASV, Kanādas, Lielbritānijas un Austrālijas «klubiņam» – saņēma pilnu ASV akreditāciju, kas dod tiesības kaujas operācijās vadīt ASV gaisa spēku lidmašīnas.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube ierindo gaisa atbalsta kontrolierus elitārā «gudro karavīru» kategorijā. Savukārt ienaidniekam „džeiteki” (no angļu saīsinājuma JTAC – Joint terminal attack controllers) ir prioritārs mērķis, un Afganistānā Taleban bija pasludinājis viņus par īpaši nežēlīgi iznīcināmiem. „Savu lodi nedzirdēja” arī Jansons, taču pēc smagā ievainojuma atgriezās dienestā, un arī Latvijas ikdienā nevarot stāvēt malā. Jo „valsts esam mēs”, un „kādu valsti veidojam, tādā arī dzīvojam”, viņš saka intervijā, kas notika uzreiz pēc mācībām Ādažu poligonā marta beigās.

Jūsu profesijas nosaukums – gaisa atbalsta kontrolieri – izklausās kā tādi lidostas dispečeri. Ko darāt un kāpēc esat elitāra militāra vienība?

Mums ir bijuši kuriozi gadījumi, kad līdz mums atnāk uzdevumi, kuri patiesībā attiecas uz gaisa satiksmes kontrolieriem, kuri gaisa spēkos atbild par lidlauku operācijām, satiksmes koordinēšanu – līdzīgi kā tas ir Rīgas lidostā. Bet mēs esam gaisa atbalsta kontroles vienība, pilnībā taktisks kaujas lauka elements. Tie ir karavīri, kuri dodas uz priekšējām kaujas līnijām un, atbalstot manevra vienības, kontrolē un koordinē gaisa iznīcinātāju uguni pa zemes mērķiem. Gaisa iznīcinātāji ir dažādi, kā arī šodien redzējām – F – 16, Grippen, A – 10, Polijā – Suhoi lidmašīnas. Tiem ir uzdevumi, uz borta ir bumbas, raķetes, borta ložmetēji, un tas ir tāds komplicēts pasākums – gaisa atbalsta kontrolieriem, esot uz zemes, ir jāizpilda komandieru nodoms un jāiznīcina mērķis. Tas prasa diezgan daudz zināšanu un apmācības.

Kā tas notiek tīri tehniski – jūs parādāt lidmašīnas pilotam mērķi vai arī pārņemat viņu palaistās raķetes un novadāt tās līdz mērķim? 

Tur ir daudz dažādu tehnisku aspektu. Vienkāršā valodā – gaisa atbalsta kontrolieris saņem lidmašīnu uz radio sakariem, un viņam ir mērķis uz zemes. Viņa uzdevums ir iznīcināt to mērķi ar vienalga kādiem resursiem, kuri ir šai lidmašīnai.

Tajā brīdī, kad lidmašīna atlido, tā vispār neko nezina un neredz – tai ir iedota tikai gaisa telpa. Viss ir atkarīgs no gaisa atbalsta kontroliera. Viņam ir jāizstāsta, kāda ir situācija uz zemes – kur ir draudzīgie spēki, kur pretinieks, jāveic visa veida dekonfliktācijas. Kā redzējām mācībās – šauj mīnmetēji, un, ja nenotiks koordinācija, pastāv iespēja, ka tas mīnmetējs, kas arī sniedz gaisā diezgan augstu, var trāpīt lidmašīnai. Vai, ja netiks koordinēta uzbrukuma ass, lidmašīna var notriekt kādu helikopteri vai nomest bumbu ne uz to mērķi, vai pat, nedod Dievs, uzmest draudzīgajiem spēkiem. Kā tas bijis daudz ziņots medijos, Afganistānā un Irākā ir bijušas kļūdas, kad bumbas ir uzmestas ne tur, kur vajag. Mēs esam tie cilvēki, kuri atbild, lai tā nenotiktu.

Bet tehniskie aspekti ir ļoti daudzi un dažādi. Jo tās bumbas var būt arī ļoti vienkāršas, kad pilotam fiziski jāierauga mērķis uz zemes un zemā lidojumā jāuzmet tam bumba manuāli, gandrīz kā Otrajā pasaules karā. Taču mūsdienās tā gandrīz vairs nenotiek. Munīcija ir ļoti specifiska – vadāma vai nu ar GPS signālu, kur mēs tad nodrošinām precīzās koordinātes, vai nu ar lāzeru – tad to var vadīt vai nu no zemes, vai nu no paša iznīcinātāja. Bet vienmēr gaisa atbalsta kontrolieris jeb „džeiteks” ir atbildīgs, lai tas notiktu.

Mums darbā ir četri pamata soļi, kurus ievērojam, visu laiku kontrolējot gaisu. Mēs rūpējamies par lidaparāta drošību; rūpējamies, lai nekāda munīcija netiek uzmesta uz draudzīgajiem, savējiem; lai netiktu uzmesta uz civilajiem objektiem vai citiem draudzīgajiem, kuri ir apkārt; un tikai ceturtais punkts ir iznīcināt pašu mērķi. Ja šajā secībā viss pareizi izdarīts, tad esam savu misiju sekmīgi izpildījuši.

Šķiet paradoksāli, ka Latvijas bruņotajiem spēkiem nav savas kaujas aviācijas, tomēr ir šāda starptautiski atzīta, amerikāņu akreditēta vienība. Kā tas gadījās?

Bija nepieciešamība. Sākotnēji tā bija saistīta ar mūsu misijām Afganistānā, kuras sākās 2007.gada beigās kopā ar Mičiganas Nacionālās gvardes vienībām. Vajadzēja kontrolēt amerikāņu lidmašīnas. Un viens pustraks amerikāņu majors, Endrū Robertss, šodien jau pulkvedis, kopā ar latviešu majoru Ilmāru Lejiņu izdomāja – kāpēc latviešiem dot amerikāņu kontrolierus, ja var latviešus izmācīt par kontrolieriem? Vecais teiciens – nedod zivi, iedod makšķeri. Tajā laikā vēl nebija domas, ka ar laiku latviešiem izveidosies šāda sava vienība. Tolaik tas bija īstermiņa plāns.

Kā jūs sākāt apgūt šo specialitāti?

Tas bija, sacīsim tā, brīvprātīgi – obligāti. Lai šo uzdevumu pildītu, jābūt, pirmkārt, ļoti labām angļu valodas zināšanām, un man tādas bija. Un ir jābūt iemaņām redzēt kaujas lauku, saprast visus kaujas telpas aspektus, jāspēj ļoti ātri pieņemt lēmumus. Tas nav vienkārši. No 30 latviešiem, kas bija otrajā padomnieku grupā Afganistānā, tikām identificēti divi. Man piedāvāja, es teicu – ok, interesants pavērsiens karjerā iespējams.

Kā šis pagaidu pasākums kļuva par pastāvīgu?

2007.gada beigās bija pirmā apmācību grupa. Diemžēl pirmajā rotācijā mūsu pirmais gaisa atbalsta kontrolieris Afganistānā gāja bojā kaujā. Otrajā, kurā es pats biju, arī negāja viegli, mani arī diezgan smagi ievainoja. Bet, kā jau letiņu puikas, parādījām, ka diezgan labi spējam ātri apgūt jaunas lietas, un nebijām neko sliktāki par mūsu amerikāņu kolēģiem. Arī NATO kopumā šī spēja ir salīdzinoši jauna, jo tieši Afganistāna un Irāka eskalēja šo vajadzību.

Vai var teikt, ka tā bija amerikāņu vajadzība?

Jā, sākotnēji. Bet tad, kā saka, vilciens tika iekustināts, tikai vēl nevarēja saprast, cik tālu brauks. Mēs šeit, Latvijā, vienkārši sapratām, ka šī spēja mums ir nepieciešama arī ārpus Afganistānas. Latvijā tas bija pilnīgs jaunums. Labi zinājām, kas ir artilērijas uguns priekšējie koriģētāji, bet gaisa atbalsts bija kaut kas jauns un vajadzīgs, neskatoties uz to, ka Latvijai pašai nav savas kaujas aviācijas. Ņemot vērā, ka NATO iznīcinātāji lido un veic vismaz četras, piecas kopējas apmācības gadā, apzinājāmies, ka tas ir nepieciešams.

Pirmais vienības komandieris bija majors Edmunds Svenčs, kas saprata, ka tas ir nepieciešams. Amerikāņi arī saprata, ka var mainīt sistēmu un Latvija var pastāvīgi nodrošināt šo spēju. Sākumā gan arī amerikāņu pusē bija neskaidrības, kā tad tagad tā būs, ka kaut kāda Latvija tiek apmācīta šajā unikālajā kapacitātē un viņi atdos stūres vadību mums pašiem. Līdz tam tas bija tikai amerikāņu, britu, kanādiešu un austrāliešu četrinieks, kas tusējās savā suliņā.

Vai Latvija bija pirmā, kas šim četriniekam pievienojās?

Jā, mēs bijām pirmie. Mums uzreiz pateica, ka nedrīkstam izgāzties, ir jāpierāda starptautiskā vidē, ka sekmīgi funkcionējam. Sākām piedalīties starptautiskās NATO mācībās, bet jau tā kā amerikāņu komūnā. NATO vēl nebija konkrētu regulu, katrs darīja pa savam. Tad abas šīs komūnas saprata, ka vajag visu sinhronizēt, un tas šobrīd notiek – pēc mūsu piemēra citas valstis sāk pievienoties šai amerikāņu organizācijai. Tagad jau tur ir vairāk nekā 15 valstis un katru gadu nāk klāt jaunas, un ne tikai no NATO, bet, piemēram, arī Zviedrija, Apvienotie Arābu Emirāti. Protams, arī kaimiņi – lietuvieši tiks sertificēti, cerams, šogad. Bet igauņi vēl stostās, pēc NATO doktrīnām strādā.

Taču mums jau 2010.gadā bija skaidrs, ka tas mums ir vajadzīgs. Amerikāņi bija ļoti pretimnākoši, brauca uz šejieni un palīdzēja sakārtot sistēmu. Apmācīti cilvēki mums jau bija, vajadzēja tikai programmu izveidot. Arī mūsu bruņoto spēku pati augšējā vadība saprata, ka šī spēja ir vajadzīga, un mums līdz pat šai dienai ir ļoti labs atbalsts. Tādējādi tas vilciens ļoti veiksmīgi turpina iet uz priekšu. Kopš 2011.gada mums ir pastāvīgi sertificēta, akreditēta programma.

Kur jūs mācījāties?

Sākotnēji Amerikā, speciālajā „jūras roņu” skolā Nevadas štatā, tad ar Gaisa Nacionālās gvardes atbalstu viņu poligonā. Mičiganas Nacionālā gvarde ir kā mūsu krusttēvi, joprojām braucam katru gadu pie viņiem, bet pēdējos gados jau patstāvīgi, nevis kā skolnieki. Tad redzējām, ka arī Eiropā šī spēja attīstās, nodibinājām sadarbību ar amerikāņu skolu Vācijā un jau vairākus gadus uz turieni sūtām savus cilvēkus. Un vasarā būs jau divi gadi, kopš pastāvīgi darbojamies Polijā. Jo drīz pēc tam, kad sāka darboties mūsu programma, amerikāņi sāka investēt arī Polijā. Bet tā ir liela valsts, liela struktūra, tur tas paņem daudz vairāk laika. Mums paveicās, ka esam mazi – mazāka birokrātija, vajag mazāk resursu, līdz ar to ļoti ātri izaugām. Kad līmenis bija izaudzis, sākām braukt uz Poliju jau kā instruktori viņu skolā, kas tika akreditēta pagājušogad, pateicoties arī mums, majoram Svenčam, kurš palīdzēja tur visu sakārtot tā, kā mums bija 2010.gadā.

Teicāt – paveicās, ka esam mazi. Cik liela vispār ir jūsu vienība?

Pati vienība nav liela. Teiksim tā – ne vairāk kā daži desmiti cilvēku. Precīzu skaitli neminēšu.

Vai vienības cilvēkiem ir vienlaikus karavīru un instruktoru funkcijas?

Funkcijas ir apvienotas. Mēs nevaram arī sēdēt ar domu, ka rīt būs karš, visu pametam, sēžam pozīcijās. Tā mēs varam nosēdēt gadus, un beigās būsim atpalikuši attīstībā. Prevencija ir laba lieta, bet, nu, te arī jāskatās, lai nepāršauj pār strīpu. Sēžot pozīcijās un gaidot karu, tas karš var arī atnākt. Tāpēc tā smalkā robeža jājūt.

Pirms intervijas teicāt, ka pēdējos pāris gados darba ritms tomēr kļuvis daudz intensīvāks. Vai tas saistīts ar ģeopolitiskās situācijas saasināšanos?

Protams, ka ģeopolitiskā situācija spēlē diezgan lielu lomu visā, kas saistīts ar mūsu militāro jomu. Nu, visi esam pieauguši un saprotam, kāpēc tas ir vajadzīgs. Ne velti latīņu teiciens „Si vis pacem, para bellum” – ja gribi mieru, gatavojies karam. Bet, kā teicu, jājūt smalkā robeža, nevajag pārāk aizrauties. Lieki eskalēt situāciju nevajag, bet mums ir jābūt gataviem.

Bet tas nav tikai tāpēc, ka ģeopolitiskā situācija šodien tāda. Mēs kā bruņotie spēki attīstāmies. Es pats esmu dienestā jau septiņpadsmito gadu un redzu, kā esam auguši. Jā, neesam vēl ideāli, bet tas ir arī valstiskā līmenī. Taču esam ļoti tālu aizgājuši, esam daudz sasnieguši. Un ar katru gadu arvien labāk apzināmies, kas mums ir vajadzīgs. Tālāk jau tas ir resursu un iespēju jautājums.

Ir teiciens – „ir labi būt muļķim – jo mazāk zini, jo laimīgāks esi”. Es daļēji tam piekrītu. Savā laikā daudzas lietas, kuras nezināju, mani nesatrauca. Vēl gadus desmit atpakaļ viss, ko mēs darījām, bija – kājnieciņš ar savu plinti skrēja pa mežu, šāva, un baigi forši – maskēties mākam, ierakumus rakt, mērķī šaut, granātas mest – visu mākam! Tad mēs sākām piedalīties starptautiskās operācijās. Un tad aizbraucām uz Afganistānas misiju, kur tiešām notika karš. Un tu sāc saprast – kājnieki neko nevar izdarīt bez artilērijas, un ir vajadzīga kaujas aviācija – gan iznīcinātāji, gan helikopteri – un vēl citi kaujas lauka spēlētāji – izlūki, elektroniskā novērošana un noklausīšanās, un vēl daudz kas cits. Es biju ļoti laimīgs, pirms visu to zināju.

Savu lodi nedzird

Jūs bijāt četrās misijās Afganistānā un Irākā?

Esmu bijis divās misijās Irākā un divās Afganistānā. Es nebūtu izaudzis profesionāli, ja nebūtu piedalījies šajās misijās. Pirmajā misijā biju kājnieku vada komandieris, ja nemaldos, 2005.gada sākumā Irākā. Pilnīgi nezinošs, ar plintīti rokās, kā teicu, laimīgs par lietām, kuras nezināju. Bet tad sāc apzināties, ka ir šie improvizētie spridzekļi un dažādas pretinieka taktikas, un, kad tas sāk palēnām notikt, saproti – oi, oi, oi! – jāmaina viss, kā apmācām savus karavīrus.

Bet pirmā misija Irākā bija mierīga. Braukājām patruļās, interesanta vide, interesanti skatīties, kā tā vieta ir līdz nepazīšanai pārvērtusies, ja zinām vēsturi – par Babiloniju, Mezopotāmiju, kas bija civilizācijas šūpulis. Šodien tur ir drupas un mēsli visapkārt. Un cilvēku analfabētisms ir vienkārši neiedomājams.

Otrā Irākas misija – no 2006.gada beigām līdz 2007.gada vasarai – jau bija bišķiņ skarbāka. Bijām turpat Divānijas apgabalā, bet vieta bija pilnībā izmainījusies. Jau pašā sākumā zaudējām karavīrus, bāzi pastāvīgi apšaudīja. Smaga misija, bet nebija karošana kā karošana, mēs bijām vairāk kā sēdošas pīles dīķī. Draudi bija pastāvīgi. No tā palikusi arī trauma – ja pēkšņi kāds aizcērt durvis, es saraustos. Jo tur divu mēnešu periodā mēs katru dienu un nakti skrējām uz bumbu patversmi.

Vai kaujas uzdevumu nebija?

Neko daudz tur nevarējām izdarīt, kaujas operāciju kā tādu nebija, un tās būtu arī grūti izvērst – pusotra miljona iedzīvotāju pilsēta. Bāzi pārvaldīja poļu divīzija, un viņi vairāk gribēja vienkārši noturēties, negribēja daudz līst ārā, jo bija jau zaudējuši diezgan daudz karavīru un varbūt nesaskatīja jēgu mēģināt ieviest kaut kādu kārtību.

Par Irākas un Afganistānas karu joprojām ir debates, vai un kā vajadzēja, vai tas bija pareizi – par to var runāt ilgi un dikti. Bet jāsaprot, ka tas nav tikai melns un balts. Var apelēt pie lielajām interesēm, naftas un visa, bet mēs esam karavīri – saņemam uzdevumu, braucam un izpildām. Es uzskatu, ka mums tās misijas viennozīmīgi bija vajadzīgas, jo Latvijas armijai deva iespēju ļoti ātri attīstīties. Nu, cik ilgi tu skraidīsi pa to savu mežu šeit, Latvijā? Ja salīdzina – pirms desmit gadiem skrējām pa mežu, mazliet pašāvām, īsti nesaprotot, kāpēc. Tagad jau redzam, ka tas viss daudz sarežģītāk jādara.

Irākas otrajā misijā es pirmo reizi sastapos ar gaisa atbalsta kontrolieri no Amerikas. Notika operācija, kuru vadīja amerikāņi, un es vienkārši iegāju operāciju centrā, skatos – interesants indivīds sēž ar daudzām rācijām. Prasu viņam, ko dara. Viņš – lidmašīnas koriģēju. Tās bumbas, ko tie iznīcinātāji met, pašas no sevis jau neuzrodas, kādam tas viss jākoriģē un jāintegrē lielajā operācijas shēmā. Man tajā brīdī likās, ka tas ir kosmoss – kā lidojums uz Marsu!

Bet mums bija arī helikopteri pieejami, amerikāņu apači, un es prasu draugam, amerikāņu seržantam – kā mēs varētu dabūt tos helikopterus, kad braucam patruļās, jo mūsu hammerīšus taču var apšaut ar granātmetējiem no visām pusēm? Viņš saka – ļoti vienkārši, ar viņiem ir jārunā. Uztaisījām apmācību un sākām braukt ārā ar šiem helikopteriem. Tas bija mans pirmais ieskats šajā gaisa atbalsta padarīšanā.

Un tā sakrita, ka rudenī, kad biju atgriezies Latvijā, tika gatavota pirmā grupa. Es uzskrēju virsū majoram Robertsam, sākām runāt, pastāstīju par savu pieredzi Irākā ar helikopteriem, un pēc tam majors, tolaik vēl kapteinis Svenčs, man prasīja, vai es negribētu apgūt šo arodu, jo bija plānots sākt komplektēt otro grupu.

Bija grūti. Tas bija kā dzert no ugunsdzēsēju šļūtenes – informācijas apjoms, kas bija jāapgūst īsā laikā, bija vienkārši nenormāls. Man nebija neviena brīva brīža, kad varētu apsēsties un, nu, aliņu padzert – tas ir arods, kas visu laiku jāmācās, jāmācās, jāmācās! Daudz tehniskas, daudz akadēmiskas informācijas, bet pats galvenais – to likt lietā kaujas laukā.

2009.gada jūlijā aizbraucu uz Afganistānu, uz Kunāras un Nuristānas provincēm. Tur jau bija pavisam īsta karošana. Tur katru dienu apzinies, ka tā var būt tava pēdējā. Uz mums šāva un mēs šāvām pretī katru dienu.

Un tad jūs arī ievainoja?

Jā. Tur pastāvīgi notika kaujas operācijas. Mūsu uzdevums bija apmācīt un vest kaujā mūsu afgāņu partnervienību. Tas bija pats sarežģītākais, jo afgāņi dzīvo citā dimensijā, kas nav tā saprotamākā Rietumu cilvēkiem. Kopā ar amerikāņiem un vienu afgāņu bataljonu tikām iemesti vienā ciemā, civiliedzīvotāju tur vairs nebija, bet ciemats diemžēl atrodas ielejā pie upes, apkārt ir kalni. Tas bija nolemtības jautājums – nevis „vai”, bet gan „kad” katrs var sagaidīt savu lodi.

Vienā dienā snaiperis sāka uzdarboties jau no rīta, un tad tas bija jau principa jautājums. Visus viņus apkarot nav iespējams, bet tas snaiperis šāva ļoti tuvu mūsu pozīcijām – centimetrus no galvas. Es zināju, ka man lidos iekšā amerikāņu lidmašīnas, un tas bija mans uzdevums – noskaidrot, kur viņš ir uz tā kalna. Kamēr viņu meklēju, jau gandrīz dabūju vienu lodi galvā. Mans pārinieks, amerikāņu seržants, vienā brīdī atrada, kur tas snaiperis ir, pasauca mani uz savu pozīciju un rāda – re, tur, pie tā klints bluķa! Es pagriezos pret viņu, un – sitiens!

Tā apdullinošā sajūta… Tu nesaproti, kas notiek. Un taisnība – savu lodi nedzird. Nu, tā ir fizika – skaņas ātrums ir trīs reizes lēnāks. Blieziens, krakšķis, kas nāk no iekšas, jo, kā pēc tam noskaidrojās, lāpstiņa bija sadragāta. Un iestājas ļoti liela iekšēja, maigi sakot, panika. Tiešām nobijos. Mazums, kur tā lode iekšā aiziet. Man paveicās – atsitās pret lāpstiņu, turpināja ceļu uz mugurkaula pusi, bet iznāca ārā, neskarot mugurkaulu. Daļa no lodes, jo daļa palika iekšā. Nokritu uz ceļa, amerikāņu seržants ieraudzīja asins pleķi man uz muguras un sāka bļaut manā vietā. Jo man bija šoks – visas sajūtas un arī laiks bija apstājies. Sapratu tikai to, ka negribu mirt.

Lasīju, ka helikopteram, kas jūs veda prom, nācās atgriezties…

Jā. Līdz helikoptera nosēšanās laukumam bija jāšķērso pa diezgan atklātu apvidu vismaz 400 metri. Tumsu gaidīt nevarēja, ievainojums bija diezgan kritisks. Pieteicās vienīgais latvietis, kas bija tajā pozīcijā, kapteinis Plečkins, un mani amerikāņu kolēģi. Uzlika mani uz mazā taktiskā sešriteņu, kā mēs to saucām, traktorīša, un tad ar uguni, dūmu aizsegu un visu pārējo tos 400 metrus aizrāva. Sagaidīja helikopterus, pa vidu vēl lidmašīnas meta bumbas – daudz neatceros, biju zem morfija, bet atceros, ka šaušana bija vienā laidā, arī tie nemiernieki no kalniem.

Veiksmīgi tiku iekrāmēts helikopterā, mēs jau lidojam, bet pēc minūtēm piecām jūtu, ka griežamies atpakaļ. Viņi saka – mums ir vēl ievainotie. Un, protams, no visiem, kas tur bija, mans vienīgais latvietis – atpakaļceļā pa viņiem vēl intensīvi šāva, sašāva to traktorīti un, kad viņi jau bija gandrīz pie pozīcijām, trāpīja Plečkinam. Tad viņam vēlreiz bija uz to helikopteri jānokļūst. Tādus divus sašautus latviešus mūs tad aizgādāja uz lielo bāzi, uztaisīja pirmo operāciju, pēc tam Vācijā vēl vienu, kādu laiciņu pagulēju.

Kāpēc pēc tik smaga ievainojuma turpinājāt dienestu?

Teorētiski es varēju aiziet. Bet, nu, man bija apziņa, ka misija nebija pabeigta, un mani kara biedri, draugi, bija tur, Afganistānā. Un es biju burtiski izrauts no kaujas lauka un iemests atpakaļ šeit – bija ļoti grūti adaptēties. Te ir pavisam cita dzīve. Tur pierodi pie tā, ka katra diena var būt pēdējā. Tā ir izdzīvošana – karo, staigā netīrs, strautā nomazgājies, aizskrien uz tualeti, kamēr tevi nesašauj. Atbrauc uz šejieni – cilvēkiem, saproti, problēmas – internets neiet, mašīna nepatīk… Pavisam cita pasaule. Morāli un psiholoģiski man vajadzēja atpakaļ. Un arī komandieriem mani vajadzēja. Es biju viens no vadošajiem virsniekiem tajā padomdevēju grupā, bet uzdevums nebija izpildīts līdz galam – vienkārši man vajadzēja atpakaļ.

Pēc cik ilga laika atgriezāties?

Pēc trim mēnešiem. 10.septembrī mani sašāva, 8.decembrī es jau biju atpakaļ Afganistānā. Visu dzīvi esmu bijis fiziski aktīvs un sportojis, tāpēc formu puslīdz atguvu diezgan ātri. Un tad līdz aprīlim Afganistānā. Un pēc tam vēl 2012.gadā, nu jau kā patstāvīgs gaisa atbalsta kontrolieris. Pirmajā misijā vēl nejutos komfortabli savā arodā, vēl mācījos no amerikāņu kolēģiem. Pēc tam Afganistānas ziemeļos kopā ar latviešiem un norvēģiem – to nevar pat salīdzināt.

Bija pāris kauju, viena ļoti bīstama situācija – iekļuvām slēpnī, šaudīšanās pa labi un pa kreisi, lode trāpīja manam padotajam ķiverē. Bet izsaucām lidmašīnas, un tās izglāba situāciju – nolaida zemā lidojumā, un tas pārtrauca uguni. Pārgrupējāmies, atradām pretinieku, bet nolēmām neiznīcināt – situācija bija sarežģīta, tuvumā bija civiliedzīvotāji, varēja sanākt šmuce. Afganistāna – tas nav tikai melns un balts, tā nav konvencionāla karadarbība.

Standarti bez ikdienas

Kāda ir jūsu parastā darbdiena tagad?

Pat grūti atbildēt. Mums nav parastu dienu. Varu pateikt, ko daru šodien, ko darīju vakar, ko darīšu rīt. Bet nav ikdienas rutīnas. Nu, ir pienākumi. Man kā komandierim, protams, ir jāiet uz sanāksmēm, man ir dators – pavēles, rīkojumi, koordinējošās lietas. Bet, kā es smejos, man ir darbs divās pasaulēs vienlaikus – jā, mēs esam latvieši Latvijas armijā, bet strādājam pārsvarā tikai ar citu valstu aviāciju, un man paralēli visu laiku notiek darbs ar ārvalstu kolēģiem, lielākoties ar amerikāņiem. Piecos beidzas darbs šeit, es aizbraucu mājās, un Amerikā darbs ir tikai sācies. Un es atkal vai nu pa skaipu, vai pa telefonu, vai e-pastu kaut ko organizēju un daru.

Ikdiena… Mums nav ikdienas, mums ir sadalīts pa cikliem, ko darām. Viens cikls – mācāmies angļu valodu.

Bet jūs jau mākat!

Jā, bet prasības ir ļoti augstas. Gaisa atbalsta kontrole – tā ir vesela zinātne. Tur ir daudz tehniskās informācijas un daudz profesionālās valodas. Tas nav, kā bāriņā satiekoties: „Latvia – drink and sing songs, very nice!” Jāpārzina ļoti specifiskas lietas. Vēl jāņem vērā, ka runājam pa radiosakariem un ar pilotu, kas ir gaisā, un aviācijā ir specifiski termini, kuri visi arī jāsaprot. Valodai jābūt augstā līmenī, un mācīšanās principā ir nebeidzams process.

Nākamais cikls ir kvalifikācijas uzturēšana. Katru gadu mums ir atjaunošanas kursi, kurus paši organizējam un pieaicinām instruktorus no citām valstīm. Ir noteikts kontroļu skaits, kas katram ir jāveic, strādājot ar lidmašīnām. Katru pusotru gadu katram kontrolierim ir jākārto eksāmens jeb izvērtēšana. Tieši šodien mani izvērtēja, jo bija pienākuši mani astoņpadsmit mēneši. Tikai tad, kad esi izpildījis šo visu – akadēmiskos kursus, testus, izvērtēšanu plus noteiktu kontroļu skaitu -, tu esi gaisa atbalsta kontrolieris.

Un tad ir mācības viena pēc otras – Eiropas Savienības kaujas grupas, NATO ātrās reaģēšanas vienības, nacionālās mācības un pa virsu visam vēl NATO un amerikāņu mācības ārpus Latvijas kvalifikācijas uzturēšanai. Braucam uz Ameriku, Čehiju, Poliju, Slovēniju, Vāciju, es kā komandieris piedalos arī konferencēs un semināros. Jo esam pilnvērtīga dalībvalsts gaisa atbalsta jomā, līdz ar to mums ir arī pienākumi dot savu artavu. Piedalāmies darba grupās, palīdzam izstrādāt doktrīnas. Nu, nav parasta ikdiena.

Vai reizēm negribas gluži parastu ikdienu, kāda ir citiem?

Teikšu godīgi – brīžiem ir sarežģīti. Daļa karavīru, ar kuriem strādāju šodien, ir tie paši, ar kuriem strādāju pirms desmit gadiem, kad mums nebija ne ģimeņu, ne bērnu, un varējām atļauties septiņas dienas reiz divdesmit četras stundas skriet un šaut. Tagad reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Jo karavīri šajā vienībā visi ir ļoti motivēti. Viņi to noteikti nedara naudas dēļ, jo atalgojums mums ir tieši tāds pats kā jebkuram citam karavīram. Bet šajā vienībā patriotu koncentrācija ir simtprocentīga.

Vai tā ir galvenā motivācija?

Šis darbs ir nenoliedzami interesants. Un tā ir iespēja sevi parādīt. Te jābūt cilvēkiem tiešām ar smadzenēm, plus vēl tas viss saistīts ar kaujas lauka iemaņām, kurām arī ir jābūt. Un adrenalīns. Tas viss kopā ir motivācija.

Un arī apziņa, ka esat īpaši?

Nu, jā, protams, nenoliedzamai, tā apziņa ir – jā, mēs esam īpaši. Šie četri burti [JTAC] uz formastērpa kreisā pleca – tie ir, nu…

Elitāri?

Nu, jā, elitāri, bet tas nenozīmē, ka mēs staigājam ar degunu mākoņos. Jo, kā pats redzēji šodien poligonā – viņi sēž ierakumā smiltīs un dara visu tieši to pašu, ko citi karavīri, bez ierunām. Jo mēs redzam jēgu tam, ko darām.

Vēl dažus gadus atpakaļ es varbūt pat īsti nesapratu savu lomu un kāpēc es to daru. Bet šis pasākums – gaisa atbalsta kontrolieri – patiesībā ir atsevišķu cilvēku iniciatīva. Jo nevienā brīdī nebija no augšas oficiālas pavēles vai direktīvas, ka – izveidot vienību, uzdevums būs tāds un tāds! Tas viss nāca no mums. Mūs apmācīja amerikāņi, vadoties no Afganistānas nepieciešamības, un mēs sapratām – tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs! Uz augšu tiek padots signāls, ka tas ir vajadzīgs, augšā saprot, ka tas ir vajadzīgs. Mums jau arī augšā nekādas īpašas kompetences nebija – tai vienkārši nebija no kurienes rasties. Bet bija cilvēki, kas saprata, ka tas ir svarīgi.

Mēs ar savu darbošanos vienībā šo specialitāti paši pastāvīgi uzturam. Mēs negaidām, ka nāks kāds no malas un teiks, kas jādara. Protams, ir uzdevumi, kas nāk pa komandķēdi. Bet lidmašīnu atbalsts – neviens mums uz paplātes nepienes, ka tagad jums būs A – 10 iznīcinātāji, tad jums būs F – 16. Mēs pastāvīgi komunicējam ar ārvalstu kolēģiem, kur, kā labāk varam dabūt kaut ko labāku apmācību ziņā, kā dabūt uz Latviju iznīcinātājus. Piemēram, savulaik sākām interesēties, vai Baltijas gaisa patrulēšanas iznīcinātāji varbūt varētu strādāt arī gaiss – zeme operācijās, un izrādījās, ka var. Protams, pēc tam visu organizējām oficiāli caur vadību, bet mēs esam tie, kas paši iet un meklē.

Tas ir kā žurnālistiem – žurnālists meklē un atrod sižetu, nevis otrādi. Līdzīgi arī mēs esam daudz meklējuši un tad iedevuši vadībai – redziet, tas ir vajadzīgs armijai, valstij vajadzīgs. Vadība, paldies Dievam, šajā ziņā ir ļoti, ļoti saprotoša.

Kāpēc arvien nav savietoti amerikāņu un NATO gaisa atbalsta kontroles standarti?

Tiek savietoti, pēdējos gadus darbs notiek intensīvi. Bet tas ir vēsturiski veidojies. Strādājot ar amerikāņiem, esmu sapratis, ka viņi ir NATO un reizē atsevišķi. Jo ir tik lieli un vareni, ka var to atļauties. NATO pēdējos desmit, piecpadsmit gados ir attīstījusi sadarbību, taču pirms Irākas un Afganistānas operācijām bija „katrs pats par sevi”. Dalībvalstu armiju savstarpējā savietojamība bija minimāla. Elementāra lieta – sakaru līdzekļi – katrai valstij bija savi. Ja runājam par kriptētiem sakariem, tā joprojām ir problēma. Bet tagad jau tā ir apzināta, un visas valstis pie tās strādā, taču vēl deviņdesmitajos gados, ja gribēja iet kriptētos sakaros, bija vienkārši panika – katrai valstij savs šifrs! Munīcija nebija savietojama, taktiskās procedūras katrai valstij savas, un tas pats arī gaisa atbalsta jomā.

Kad mēs sākām to darīt, atšķirības starp NATO un Amerikas procedūrām vēl bija diezgan lielas. Amerikai pašai nav vieni bruņoties spēki – ir spēki, kas sastāv no armijas, gaisa spēkiem, jūras spēkiem, jūras kājniekiem, speciāliem spēkiem. Tad viņi izveidoja Apvienoto uguns atbalsta komiteju, kas visiem šiem amerikāņu spēkiem visu saliek vienotā procedūrā, lai strādā kopā.

Amerikāņi ir lielākie spēku nodrošinātāji starptautiskās operācijās. Ja gribi spēlēt kopā ar lieliem puikām, jāspēlē pēc viņu noteikumiem. Ļoti vienkārši. NATO valstis aizbrauc uz Afganistānu, un amerikāņi prasa – tu esi gaisa atbalsta kontrolieris? Un kādas procedūras? Nē, mēs ar jums nestrādāsim, mums, re, ir mūsu procedūras. Tad visi arī sāka mācīties.

Nu jau lielākā daļa NATO valstu ir pievienojušās amerikāņu standartiem. Jo viena lieta, ko amerikāņi dara labi, ir militārajā jomā, it īpaši attiecībā uz šīm procedūrām un uz standartiem. Viņiem ir veselas organizācijas, kas to vien dara, ka šīs procedūras izstrādā. Mēs vienkārši paņemam un adaptējam divriteni, kurš vienreiz jau ir izgudrots.

Pēdējos gados darba seminārus un konferences, ko minēju, ASV rīko jau kopā ar NATO, un dokumentu bāze nu jau par 95% ir kopīga. Taču tās būs atsevišķas, jo NATO bāze ir tikai NATO valstīm, bet tas, kas ir amerikāņiem, aptver, kā jau minēju, arī citas valstis, kuras nav NATO. Taču, kad braucam uz mācībām Eiropā, mūsu jomā mēs jau visi runājam vienā valodā.

Vai, piemēram, aizbraucam uz Afganistānu, un manu grupu iedod norvēģiem, bet mūs atbalsta nīderlandiešu F – 16 iznīcinātāji. Mums pilnīgi nav nekādu problēmu, nav pirms tam mēnešiem jāstrādā kopā, lai saskaņotu procedūras. Jo visi zina, ka šie četri burti nozīmē vienu. Februāra sākumā aizbraucām uz Arizonu, un uzreiz iekšā poligonā kopā ar amerikāņiem, jaunzēlandiešiem, kanādiešiem – bez problēmām!

Čalīt, tu esi šī valsts!

Vai pēc sadarbības ar amerikāņiem jums ir sajūta, ka viņi nepieciešamības gadījumā būs gatavi karot un mirt par Latviju, ko tagad ir populāri apšaubīt?

Šajā jautājumā man nav sajūtas. Es vienkārši zinu lietas. Ne tikai amerikāņi, bet arī citu valstu cilvēki, ar kuriem esmu kopā strādājis, vienalga kādā veidā centīsies būt šeit un palīdzēt mums. Es zinu, ka tie cilvēki darīs visu iespējamo un neiespējamo, ja tāda vajadzība rastos.

Lēmumus pieņems tomēr politiķi.

Kā mēs zinām, politiķu lēmumi netop tikai politiķu galvās. Viņi konsultējas ar padomdevējiem. Es esmu pārliecināts, ka vismaz daži no tiem ir pilnīgi mūsu pusē. Neformāli runājot ar tiem komandējošā sastāva cilvēkiem, kuri strādā ar mums kopā, viņi saka – mēs jūs apbrīnojam, ņemot vērā, cik maza nācija esat un kāda jums bijusi vēsture, un mēs esam gatavi iet un cīnīties.

Mums ir daudz draugu šajos gados radies. Tīri cilvēciskā līmenī es zinu, ka viņi darīs visu iespējamo, lai palīdzētu mums, nepaliks mierā un nestāvēs malā. Tas arguments, ko nereti dzirdu sabiedrībā – kad piesauc Otro pasaules karu, un kā neviens nenāca palīgā, un kurš tad ies par kaut kādu mazu Latviju cīnīties – man šķiet nepareizs. Var diskutēt, kā prezidents Obama patīk vai nepatīk, taču es ticu – un es neesmu naivs cilvēks – tam, ko viņš teica Igaunijā pagājušogad – ka Baltijas valstis vairs netiks okupētas.

Latvijas gaisa atbalsta spējas veiksmes stāsts ir aizgājis līdz pašai augšai Amerikā. Līdz pašai augšai cilvēki zina, ka ir šie vīri latvieši – mazi, bet ļoti ņipri un spējīgi. Var politiski diskutēt, cik bija vajadzīgs būt Afganistānā un Irākā, bet tas fakts, ka mēs tur bijām un karojām ar viņiem kopā, nozīmē, ka tie komandieri ir mūsu pusē, un tas ir tas, kas aiziet līdz augšām. Viņi zina, kas ir Latvija.

Jūs mācījāties Cēsu 1.ģimnāzijā. Kā izlēmāt kļūt par karavīru?

Tas bija ātrs lēmums, kas zemapziņas līmenī patiesībā varbūt nebija nemaz tik pēkšņs. Es uzaugu tādos paskarbākos apstākļos, daudzbērnu ģimenē, jau pēdējos gados skolā biju patstāvīgs, strādāju, sevi nodrošināju, palīdzēju jaunākajiem brāļiem, cik varēju. Mans vecaistēvs, nu jau diemžēl nelaiķis Gunārs Bērziņš bija viens no skautu kustības atjaunotājiem Latvijā deviņdesmito gadu sākumā, Tālavas novada skautu vienības vadītājs. Es arī skautos darbojos. Un, kā spriedām nupat bērēs, viena liela daļa skautu ir kļuvuši par karavīriem. Un pārējie arī visi ir lietaskoki, tātad acīmredzot skautisms ir nospēlējis pozitīvu lomu.

Bet es nebiju domājis par armiju. Latvijā tolaik obligātais dienests bija vienīgais, par ko zināja, ka tāds ir. Kad pabeidzu vidusskolu, atzīmes bija tādas, ka varēju iestāties principā jebkurā augstskolā budžeta grupā. Taču no Rīgas vispār neko nezināju, naudas nebija, darbs man bija Cēsīs – nu, ar stibiņu, kulīti, pastalām kājās uz Rīgu?

Viens no klasesbiedriem ieteica – re, Nacionālā aizsardzības akadēmija! Stipendiju maksā – trīsdesmit latus! Man 1998.gadā bija minimālā alga – 42 lati. Un pabaro! Un apģērbj! Tolaik man bija vīzija no vecātēva, ka virsnieki – sabiedrības krējums, zobeni, balti cimdi, balles un etiķete. Un iedomājos – jā, gribu būt!

Es esmu vienmēr bijis par taisnu lietu cīnītājs. Nevaru nostāvēt malā. Man te bija incidents pāris dienas atpakaļ Juglā… Es nevaru nostāvēt malā, ja redzu nekārtību.

Kas tad tur bija Juglā?

Ai, nu, tur trīs ielu sportisti, kā es viņus dēvēju, izdomāja, ka var piesārņot vidi, metot pudeles… Nu, vienkārši nepatīkami. Tā ir mana valsts, kurā es dzīvoju! Nu, nācās aizrādīt, piekoriģēt. Tas tā.

Bet tā ir problēma arī ar Latvijas sabiedrību, ka esam pārāk tendēti uz „ne mana cūka, ne mana druva”. Bet tā ir mana cūka, tā ir mana druva! Nu, iekāpj sabiedriskajā transportā piedzēries, novēmies bomzītis un pat izdomā uzpīpēt – neviens neko pat viņam nesaka, lai gan noteikumos ir skaidri un gaiši rakstīts, ka nedrīkst tāds braukt. Nu, es nevaru tā. Vai viens cigarešu izsmēķi demonstratīvi nomet blakus miskastei – es nevaru, man ir jāiet un jāiestājas par taisnību.

Un virsnieks – tas man nozīmēja, ka varu kaut ko darīt valsts labā. Ne visi tam piekrīt, bet valsts esam mēs. Daudzi lamājas – ā, šī sū… valsts, te nekā nav, es labāk braucu prom uz Īriju, Norvēģiju – vot, tur ir zelta dzīve! Čalīt, mīļais, tu esi šī valsts! Tieši tāpēc ir slikti, ka tu neko. Sākot ar sīkumiem – sakārto savu pagalmu! Un tad, ja tev ir gana prāta, vari iet uz augšu vienalga kādā jomā un mainīt šīs lietas. Jo ne jau tās simt galvas un tas prezidents ir valsts, tie esam mēs – kādu valsti veidojam, tādā arī dzīvojam.

Vai pieredze akadēmijā atbilda jūsu priekšstatiem par virsniecību?

Tas bija kultūršoks pēc pilnas programmas. Jo Cēsis, kad tur mācījos un augu, bija tiešām vieta, kur kārtīgam latvietim uzaugt. Arī ģimnāzija bija ļoti patriotiska. Un tad aizbraucu uz Aizsardzības akadēmiju, Ezermalas 6/8, kur joprojām visur bija Padomju Savienības infrastruktūra – padomju zvaigznes uz vārtiem, ēkās stiklojumi ar visiem padomju simboliem, sirpjiem un āmuriem. Un tā sistēma tajā laikā tur bija – nu, Latvijas armija bija padomju armijas pārpalikums un entuziasti, kas tai pievienojušies. Bet tiem entuziastiem bija mazākā teikšana. Bija ļoti liela padomju armijas ietekme – tā saucamā ģedovščina, un tev, jauniņajam, vispār nekādas teikšanas. Tev ir principā aizliegts domāt un runāt.

Piemēram, mūs izdzen ārā, nostāda ķēdē, un lai lasām kā duraciņi ar rokām visus izsmēķus un pārējos mēslus. Bet, kad uzprasu – varbūt var slotas, un šaufeles arī ir izgudrotas, vai nebūtu ērtāk? -, viņi man: tu ko, pats gudrākais esi? Un liek mesties balstā un atpumpēties. Ļoti labu fizisku formu tur uzturēju.

Tāpēc esmu ļoti pozitīvās domās par to, kā Latvijas armija ir attīstījusies. Ir vēl tāls ceļš ejams, protams. Bet, ja salīdzina, kā bija 1998.gadā un kā ir tagad! Tad vienkārši darīja lietas tāpēc, ka darīja. Kāpēc, kāda jēga – man vēl šobaltdien nav ne mazākās jausmas. Vienkārši tāpēc, ka viens otrs augstāks komandieris tā izdomāja. Mēs notīrām sniegu laukumā, bet iet garām viens resns pulkvedis – man nepatīk, ka nav smuki uztaisīts kaņķiks! Nu, kantīte nav sniegā uzdzīta. Un tu stāvi, tāds astoņpadsmitgadīgs šmurgulis, un domā – bet jēga? Bet, ja pajautāsi, uzdzīs vēl lielāku fizisko sagatavotību. To gan iedzina, un arī disciplīnu. Domāšanu – ne pārāk, it īpaši, ņemot vērā, ka tā tomēr bija akadēmija.

Bet, kā teicāt, tas tomēr ir mainījies.

Sen ir mainījies! Bet savā ziņā ir labi, ka esmu tam izgājis cauri un zinu ļoti labi, kā nevajag darīt, kā nevajag audzināt Latvijas armiju.

Salīdzinot ar to, ko šodien darām Latvijas armijā, ko mācījāmies kā virsnieki tolaik? Atbrauc uz poligonu un skrien no rīta līdz vakaram pa tām smiltīm. Skrien, krīti zemē, celies, skrien! Vai arī roc ierakumus. Paretam parādījās nosacīta taktika – bērzs pa labi, bērzs pa kreisi, divīzija priekšā, ko tālāk darām? Skrienam! Kalašņikova automāts, trīs salūtpatronas, pēc katriem trim kritieniem vienu izšaujam. Kāpēc? Vienkārši šaujam! Un tolaik likās, ka tā tas karš arī tiek uzvarēts – uz urrā. Man ir ar ko salīdzināt.

Igauņi atvēl aizsardzībai 2% no IKP, lietuvieši atjauno obligāto dienestu. Kas mums būtu jādara?

Tā, uzreiz pasaku, ka atbildēt uz šo jautājumu es varu tikai subjektīvi, kā indivīds, nevis pārstāvot Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku viedokli, kas nav mana kompetence.

Protams, viennozīmīgi – 2% no IKP ir minimums, ja mēs gribam, lai mums ir efektīvi attīstīti bruņotie spēki. Bet varbūt pat svarīgāk nekā dabūt tos 2% ir pareizi tos izlietot. Kompetentām institūcijām būtu jāizvērtē, kas būtu pareizais ceļš – vai atjaunot obligāto dienestu, vai varbūt mūsu valstij tas nebūs efektīvākais veids.

Bet kā jums šķiet?

Nu, kaut kas ir jādara lietas labā, jo pašreizējā situācija ar dažiem tūkstošiem profesionālā dienesta karavīru – tas īsti pareizi nav. Valsts aizsardzība ir sabiedrības, valsts pilsoņu pienākums. Vai caur obligāto karaklausību, vai caur citām programmām, vai saistībā ar izglītības iestādēm – tas jau ir tehnisks jautājums. Tas, kas ir pašreiz, manuprāt, īsti nedarbojas. Ir jābūt tomēr veidam, kā panākt, lai sabiedrība tiek iesaistīta, jaunieši. Mums ir izaugusi vesela paaudze, kurai nav ne mazākās nojausmas, kas ir valsts aizsardzība. Bet, piemēram, ja mobilizācija jāveic, ko tad mobilizēs – vecos rezervistus, kuri dienējuši deviņdesmitajos?

Ko līdzētu mobilizācija, kad notiek hibrīdkarš – kaut kur kaut kas uzsprāgst, kaut kādi nemieri uzliesmo, bet nav ienaidnieka, pret ko varētu sūtīt armiju?

Es nerunāju par tādu mobilizāciju, ka pilnīgi visus iesaucam, sadodam plintes un iedzenam ierakumos. Es runāju par tādu, kad kaut kas notiek, piemēram, nu, varbūt ne Cēsīs, kur tomēr ir garnizons, kas zina savus pienākumus, bet, teiksim Apē. Tur, visticamāk, neviens nezina, kas jādara, kur jāiet, pie kā jāpiesakās, ja, piemēram, parādās, „zaļie cilvēciņi”. Viņiem vienkārši nav informācijas, kā rīkoties tādā gadījumā.

Un nemaz nerunāsim par pašreizējo ģeopolitisko situāciju. Vispār valstij ir jābūt gatavai jebkurā mirklī mobilizēties, ja notiek jebkāda veida kataklizmas – vai tie ir militārie draudi vai dabas katastrofas. Mēs sakām – ir Zemessardze! Jā, bet cik tad mums tās reāli ir? Nevar teikt, ka jebkurā pilsētā dabūsim uzreiz visus spējīgos vīriešus ierindā. Zemessardzes pamatā ir tīri brīvprātības princips, un, loģiski, viņiem darbs un ģimene būs prioritāte. Bet pienākums pret valsti daudziem cilvēkiem diemžēl ir pat ne sekundārs.

Kāds modelis būtu labākais, lai sabiedrība spētu aizstāvēt savu valsti?

Jautājums, protams – ko nozīmē aizstāvēt valsti? Ja skatāmies Otrā pasaules karas scenāriju, ka tūlīt nāks ienaidnieks iekšā ar divīzijām – būsim godīgi, tur mēs neko īpaši nevarēsim. Tāpēc mums ir NATO un šodienas preventīvie pasākumi. Tas ir galvenais, bet tur arī ir svarīgi tie divi procenti, lai mēs paši arī ieguldām, nevis tikai NATO iegulda mūsu aizsardzībā.

Par sabiedrību – tās būtu tikai manas domas, bet būtu jāstrādā ar jaunatni. Varbūt tā būtu kāda speciāla valsts aizsardzības vai civilās aizsardzības apmācība vidusskolas līmenī. Bīstamākais krīzes situācijās ir nezināšana un nedisciplinētība. Tas izraisa paniku un haosu. Bet, ja cilvēki ir daudzmaz zinoši un zina, kas ir disciplīna, jebkurā krīzes situācijā ir daudz vienkāršāk mobilizēt viņus saprātīgai rīcībai.

Obligātais karadienests varbūt nebūs atbilde. Bet, ja šādu apmācību, kā darboties dažādās krīzes situācijās, gudri integrē skolās? Tas dotu arī labu platformu rekrutēšanai tālākam dienestam. Es pats, būdams sociāli aktīvs, esmu braukājis pa skolām, un daudzi jaunieši nāk klāt un prasa, kas un kā ir ar armiju. Viņiem ir interese, gribētu to darīt, bet lielākā daļa vispār nezina, kādas ir iespējas tikt dienestā. Daudzi negribētu iet dienēt, bet gribētu būt kaut kā saistīti ar militāro jomu. Ir jāattīsta efektīvs mehānisms, lai sabiedrību iesaistītu.