Jāaktualizē nepieciešamība stratēģiski precīzi, saprotami un atbilstoši realitātei definēt, ko mēs vispār saprotam ar sabiedrisko pasūtījumu
Vai eksistē kādi pragmatiski, reprezentatīvi un caurspīdīgi kritēriji, lai novērtētu – cik kvalitatīvi un finanšu izlietojuma ziņā efektīvi Latvijas Radio (LR), Latvijas Televīzija (LTV) un daļēji arī komercmediji pilda sabiedrisko pasūtījumu, kuram šogad atvēlēti 20 miljoni eiro? Kādi ir instrumenti veikuma mērīšanai un vai tie darbojas?
Pašlaik diskusija par sabiedrisko pasūtījumu un tam atvēlētās naudas lietderīgu izmantošanu kļūst arvien skaļāka, un tas ir pozitīvi, jo gadiem ilgi par to vispār neviens neinteresējās. Diskusiju, visticamāk, veicinājuši dažādi faktori, taču galvenie no tiem – izpratne par nepieciešamību stiprināt Latvijas informatīvo vidi Krievijas propagandas kara apstākļos un lēmums beidzot ķerties pie valsts mediju politikas izveides. Savu lomu spēlējusi arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas padomes (NEPLP) līdzšinējā attieksme pret komercmedijiem, taktiskās kļūdas jaunās LR valdes konkursa procedūrā un citi blakusapstākļi.
Sabiedriskā pasūtījuma definīcija – mušas kopā ar kotletēm
Vienīgā vieta, kur pašlaik meklējama autoritatīva sabiedriskā pasūtījuma (SP) definīcija, ir Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums (EPLL). Vārds „autoritatīvs” gan lietojams tikai tāpēc, ka likums ir augstākais valsts varas izdotais tiesību normatīvais akts. Pati SP definīcija diemžēl ir raksturojama kā „mušas ar kotletēm”. Proti, EPLL 71. pantā teikts, ka „sabiedriskais pasūtījums ir pasākumu kopums (izcēlums mans – Dz.K.), kura uzdevums ir…”. Tālāk seko 24 punktu uzskaitījums, kur samesti kopā visdažādāko kategoriju jēdzieni, sākot no pasākuma veicināt „patriotisku attieksmi pret neatkarīgās Latvijas valstiskumu” un beidzot ar nedēļas kalendāra cienīgu ierakstu „ paredzēt ekumēnisku dievkalpojumu atspoguļojumu”. Likumā mēs nevaram atrast formulējumu sabiedriskā pasūtījuma misijai jeb virsuzdevumam. Virtuves terminoloģijā runājot, mēs uzzinām, ka uzdevums ir sagatavot 3, 5 vai 7 ēdienus, taču neviens nav formulējis galveno – ka tie jāpagatavo tā, lai cilvēks būtu paēdis pilnvērtīgi un veselīgi, nevis vienkārši piekrāmējis vēderu, un ka šīs veselīgās ēšanas rezultātā būtu jāpagarinās mūža ilgumam.
Vai „pasākumi ar uzdevumiem” izpildīti? Nav zināms
Lai nu kā, šāda likuma redakcija pašlaik ir spēkā, un sabiedrisko pasūtījumu noteic 71. pantā minētie „pasākumi ar uzdevumiem”. Savukārt pasākumu izpildes novērtējums ir visai apgrūtināts, jo šim nolūkam nav izstrādāta vienota metode, vērtējumu kritēriji pa gadiem mainās un rezultāti netiek vērtēti ilgākā pēctecībā.
Kā tad līdz šim vērtē to, ko sauc par sabiedrisko pasūtījumu? Tā paša likuma 71. panta trešais apakšpunkts noteic, ka „raidījumu satura, izņemot ziņu raidījumu saturu, veidošanai paredzēto līdzekļu izlietojuma principi un struktūra tiek noteikta Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izstrādātā nolikumā”. Varētu domāt, ka šeit iezīmēts vismaz viens instruments, ar kura palīdzību būtu iespējams daudzmaz objektīvi vērtēt sabiedriskā pasūtījuma kvalitāti, tostarp saistībā ar likumā minētajiem uzdevumiem.
Tāds NEPLP Nolikums tiešām eksistē, un tajā ir pieprasīts, lai LR un LTV sagatavo un iesniedz padomei plašu informāciju par katra raidījuma (likuma izpratnē – pasākuma) 12 parametriem. Šo parametru vidū ir pamatojums par raidījuma atbilstību sabiedriskā pasūtījuma mērķiem, īss raidījuma satura izklāsts un koncepcija, auditorijas lielums, žanra pamatojums, kritēriji raidījuma veidotāju kvalifikācijas atlasei utt.
Vai ar „atbilstību sabiedriskā pasūtījuma mērķiem” šeit domāta „pasākuma uzdevuma” izpilde? Vai kāds vērtē, cik kvalitatīvi tā notikusi, cik izmaksājusi? Nav saprotams. Pasākumi, uzdevumi un mērķi šeit sajukuši vienā putrā, bet neviens līdz šim tam nav pievērsis uzmanību. Var teikt – tas jau sīkums. Jā, izņemot gadījumu, ja sabiedriskā pasūtījuma jautājums nonāktu, piemēram, tiesvedības peripetijās, kur katram dokumenta vārdam ir izšķiroša nozīme.
Daži instrumenti ir, bet vai tie darbojas
Kāds cits dokuments, kura izstrādē NEPLP savulaik ieguldīja nopietnus resursus, ir 2012. gadā izstrādātā „Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcija”. Kaut arī koncepcija vērtēta dažādi, tomēr tajā atrodams viens no instrumentiem, kas neapšaubāmi varētu palīdzēt sabiedriskā pasūtījuma izpildes vērtēšanā. Tas ir sabiedriskā labuma tests (SLT). Būtībā tas ir instrumentu komplekts, ar kura palīdzību varētu mērīt sabiedriskā pasūtījuma kvalitatīvos, kvantitatīvos un, kas ļoti svarīgi – arī finanšu efektivitātes rādītājus.
NEPLP priekšsēdētājs profesors Ainārs Dimants atzīst, ka dažādu iemeslu dēļ SLT izstrāde nav pilnībā pabeigta, tomēr atsevišķi testa elementi jau tiekot izmantoti sabiedriskā pasūtījuma vērtēšanā. Tiesa, domas dalās par izmantošanas pakāpi. Nav skaidrības vai un kā, piemēram, tiek vērtētas SLT minētās astoņas kvalitātes apakškategorijas, kā vērtē iespaida līmeni, vai tiek mērīta kvalitatīvo parametru efektivitāte u.tml.
Varētu domāt, ka labs sabiedriskā pasūtījuma vērtētājs būtu arī Sabiedriskā konsultatīvā padome (SKP), kurai likums noteicis būt klāt sabiedriskā pasūtījuma izstrādāšanas procesā. Taču SKP lēmumiem ir tikai ieteikuma raksturs un tai nav tiešas vērtēšanas funkcijas. Zīmīgi, ka LR pārstāvis sadarbību ar SKP vērtēja kā konstruktīvu, bet LTV valdes loceklis Sergejs Ņesterovs lūdz šo jautājumu adresēt… NEPLP. Uzzināt ko vairāk par SKP darbu diemžēl neizdevās, jo tās priekšsēdētājs „Lattelecom” pārstāvis Toms Meisītis neatrada laiku komentāra sniegšanai. Turpinot virtuves terminoloģiju, Sabiedriskās konsultatīvās padomes pilnvaras, šķiet, varētu raksturot šādi – SKP palaikam ieminas, ka ēdieniem klāt derētu arī kāds dzēriens, taču, ko izvēlēties – kokakolu vai bērzu sulas, par to padomei nav teikšanas.
NEPLP priekšsēdētājs uzskata, ka LTV un LR darbības izvērtēšanā par instrumentu var uzskatīt arī pašas valdes mērķus – vai un kā tie izpildīti. Nav īsti saprotams, kurš formāli un praktiski noteicis šāda instrumenta ieviešanu, tomēr A.Dimants tos nosauc par „organizatorisku darbu satura nodrošināšanai”. Valdes mērķu izpilde tiekot vērtēta kopā ar SP izpildi. Katrā ziņā vismaz LTV 2015. gada valdes mērķi pēc savas būtības loģiski iederētos sabiedriskā pasūtījuma plānā. Nepaliek skaidrs, kādēļ tie vēl jāizdala kaut kā atsevišķi.
Šķiet, ka viena no reālākām iespējām LR un LTV darba vērtēšanai patlaban tomēr ir ikgadējās atskaites par SP izpildi. Tām vismaz teorētiski vajadzētu sniegt vispusīgu un dziļu aizvadītā darba gada vērtējumu.
Rezumējot var uzskaitīt virkni it kā eksistējošu instrumentu un reālu institūciju, kuru uzdevums būtu analizēt un sniegt ikgadēju vērtējumu vai vismaz pārskatu par SP ikgadējo izpildi – vai izdevies palielināt patriotiski noskaņotu valsts iedzīvotāju skaitu, vai izdevies panākt lielāku cittautiešu integrāciju uz latviešu valodas pamata, vai pieaugusi uzticība ziņu raidījumiem, vai augusi žurnālistu meistarība, vai valsts dotācija lietota taupīgi un ilgtspējīgi. Diemžēl reālā aina ir pilnīgi citāda.
Kakofonija
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne (NA) uz jautājumu, vai pašlaik pieejamā informācija no SP izpildītājiem dod iespēju izvērtēt SP rādītājus, nevilcinoties atbild „nē”. Gan informācija, gan pati likumiskā bāze tās saņemšanai esot „ļoti sausa un deklaratīva”, nav izmērāmu lielumu un skaidru kritēriju. Pēc I.Laizānes domām, tas palielina risku, ka SP pasūtījuma vērtējumā var dominēt interpretācijas, atsevišķi individuāli viedokļi, draugu vai nedraugu būšanas. Jāteic, līdzīgi par sabiedriskā pasūtījuma vērtēšanas iespējām jau izteicies ne viens vien eksperts.
Arī paši sabiedriskie mediji nespēj būt vienisprātis, kas īsti tiek pieprasīts un kas – pretī izsniegts, un vai minētie instrumenti dod adekvātu ieskatu par to, kā tiek pildīts sabiedriskais pasūtījums, par kuru – atgādināšu – nodokļu maksātāji, piemēram, šogad maksā 20 miljonus eiro.
Skaidrojot, kāda informācija tiek pieprasīta, vērtējot sabiedriskā pasūtījuma izpildi, NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants apgalvo, ka no sabiedriskajiem medijiem pieprasa ziņas, cik stundas gadā atvēlētas katra pasākuma/uzdevuma realizācijai.
LTV valdes loceklis S.Ņesterovs uz šo jautājumu skaidri neatbild, norādot, ka „EPLL 71. pantā minētie uzdevumi tiek pildīti, raidījumu ietvaros realizējot sabiedriskajā pasūtījumā definētos darbības virzienus un prioritātes katram satura virzienam”. LTV dokumentos tiešām norādīts, kurus 71. panta uzdevumus kurš raidījums realizē. Tātad teorētiski varētu saskaitīt, cik stundas kuram uzdevumam plānotas.
Savukārt LR pārstāvis, kurš gan savu vārdu lūdz neminēt, apgalvo, ka katra uzdevuma izpilde stundās netiek nedz prasīta, nedz pārbaudīta. Cita lieta, ka tiek plānots un pieprasīts stundu apjoms pa žanriem. Tas viss izklausās pēc tādas kā kakofonijas, kur gandrīz katra no iesaistītajām pusēm – likumdevējs, akcionārs-regulators (tas ir NEPLP, kas diemžēl joprojām šajā sakarā atrodas interešu konfliktā) un paši mediji – atskaņo kaut ko savu.
Piemēri iz dzīves
Tāda ir situācija, ja runājam par kvantitāti. Varētu šķist, ka Sabiedriskā labuma tests būtu nozīmīgs solis arī uz kvalitatīvo pazīmju vērtēšanu, taču domas dalās par to, cik lielā mērā SLT vispār tiek izmantots. S.Ņesterovs min, ka LTV veic testu reizi gadā – apjomā, kāds minēts sabiedriskā medija koncepcijā un saskaņots ar NEPLP. Šī testa ietvaros tiekot mērīta apmierinātība ar LTV saturu un uzticēšanās tam LTV skatītāju vidū. Jāpiezīmē, ka, pēc koncepcijas, SLT gan ietver daudz plašāku informāciju – ne tikai apmierinātību un uzticēšanos, bet arī auditorijas lielumu, raidījumu kvalitāti un finanšu efektivitāti.
LR savukārt norāda, ka tiek veikta socioloģiskā aptauja par iepriekšējā gada SP kvalitātēm un tajā „var saskatīt dažus SLT kritērijus”. Problēma gan tā, ka minētās aptaujas rezultāti plašākai sabiedrībai nav pieejami, un līdz ar to trūkst faktu bāzes objektīvam SP vērtējumam.
Paliek vēl tāds mērīšanas instruments kā minētās atskaites par sabiedrisko pasūtījumu. Liekas – tas gan ir dokuments, pēc kura varēs objektīvi spriest par likumā definētā SP izpildi un, reizē ar to – par izlietotās naudas efektivitāti! Turklāt sabiedrisko mediju SP plāni un izpildes atskaites pieejamas NEPLP mājas lapā pilnā apjomā.
Tomēr vilšanās sagaida arī šeit. Pirmkārt jau tādēļ, ka sabiedriskā pasūtījuma plāni un izpildes atskaites nav vienādi strukturētas. Līdz ar to noteikta prioritāte vai kontrolskaitlis, kas parādītos plānā, gandrīz nav sameklējama.
Lūk, spilgts piemērs! Aplūkosim dažas LTV 2013. gada SP plāna prioritātes, pēc tam mēģinot tās atrast attiecīgā gada atskaitē.
Ticis norādīts, ka LTV1 plāno 2013. gadā sasniegt 10% skatīšanās daļu (share) auditorijā 4+ (vecāki par 4 gadiem). Būtisks rādītājs! Atskaitē par šo lasām informāciju, ka LTV1 palielinājusi skatītāju daļu no 9,2 uz 9,4%, kas vērtējams kā labs rezultāts jo pārējie vadošie TV kanāli savu auditoriju Latvijā nedaudz zaudējuši. Nav pamata apšaubīt sasniegto, tomēr iepriekš minētie 10% nav sasniegti. Kādēļ? Iespējams, ka plāns sastādīts pārmērā optimistiski un šāds lēciens piesātinātā tirgū un piedāvājumā nemaz nav bijis iespējams. Varbūt ir citas versijas. Tomēr par šo plāna prioritātēs ierakstīto būtisko rādītāju atskaitē nelasām ne vārda.
Kā nozīmīga satura prioritāte 2013. gadā iezīmēta LTF 25 gadu jubileja. Par šo plānots izveidot piecu dokumentālo videofilmu ciklu, tiesa, pieminot, ka tam vajadzīgs papildu finansējums. Ja tāda nebūs, uzņems vienu tematiski visaptverošu izglītojošu videofilmu. Atskaitē tāda apņemšanās piecu vai vienas videofilmu apjomā vispār nav pieminēta. Ir norādītas piecas citas dokumentālas filmas, kas izveidotas ciklā “Latvijas kods. Latvija 95. Latvija šodien”. Pilnīgi iespējams, ka realizētie projekti izdevušies pat labāki par plānoto, taču atskaitē nevar izlasīt ne vārda par cēloņiem, kas izraisījuši izmaiņas. Secinājums – salīdzināt abus dokumentus un veidot uz faktiem pamatotu viedokli tikpat kā nav iespējams. Kā pozitīva iezīme jāpiemin tā, ka LTV atskaitē ir redzamas atsevišķu raidījumu žanru vai visu kanālu plānotās un faktiskās izmaksas un stundas. Tas dod iespēju iegūt arī kvantitatīvās efektivitātes rādītājus, rēķinot stundu un izmaksu proporciju. Taču tā būtu uzskatāma par normu.
Arī LR 2013. gada SP plāns un atskaite būtiski atšķiras, taču jāatzīst, ka plānā minētās četras prioritātes secīgi izklāstītas arī atskaites ievadā – valdes locekļa ziņojumā. Dīvaini, ka LR atskaitē nav praktiski nekādu raidījumu vai programmu tiešās izmaksas raksturojošu skaitļu. Šis ir satraucoši, ja ņem vērā, ka 2014. gadā LR saņēma ievērojamu budžeta dotācijas bāzes papildinājumu – vairāk nekā 700 000 eiro jauniešu kanāla LR5 darbības uzsākšanai un turpināšanai. SP paredzēja, ka šādi plānots LR piesaistīt 100 000 cilvēku papildus auditoriju. Tā kā LR5 ir plānots kā multimediāls projekts un minētais skaitlis jāsasniedz, izmantojot gan FM radio diapazonu, gan interneta vidi, gan kopīgi ar LTV veidotos televīzijas raidījumos, tad varētu teikt, ka nedaudz vairāk par 7 eiro uz vienu piesaistītu personu gadā nav pārāk liels skaitlis. Bažas rada kas cits – neskaidrā rezultāta mērīšanas metodika un izplūdušie, dažādi interpretējamie sasniedzamie rezultāti.
Var piebilst, ka arī abu uzņēmumu – LR un LTV atskaites būtiski atšķiras pēc formas un satura.
Sabiedriskais pasūtījums privātajos medijos
Ja konstatējam, ka sabiedriskajiem medijiem, par darbu atskaitoties, jāpilda dažādu atskaišu un pārskatu lielapjoms, kas gan tāpat nekādu skaidrību nevieš, tad pavisam citāda ir situācija ar komercmedijiem nodotās SP daļas vērtēšanu. Kā zināms, likums paredz, ka komerciālās radiostacijas un televīzijas kārtībā var pildīt daļu sabiedriskā pasūtījuma, saņemot par to valsts dotāciju, kopumā līdz 15% no valsts piešķirtajiem līdzekļiem. Jāuzsver, ka tas notiek konkursa ceļā un bieži vien tas saistīts ar priekšvēlēšanu diskusijām, kad vēlams sasniegt iespējami lielu auditoriju, kādas sabiedriskajiem medijiem nav.
Taču daļu SP saņem, piemēram, reģionālās televīzijas. Kā tiek uzraudzīts šis sektors? Kā norāda NEPLP vadītājs, piemēram, 2014. gadā katru ceturksni SP raidījumus reģionālajās televīzijās, kas redzamas bezmaksas virszemes apraidē, recenzēja viens eksperts. Piemēram, par „Re:TV” un „Rīga TV 24″ SP raidījumiem 3. ceturksnī recenziju sniedza LU eksperts Rolands Tjarve, bet par Ogres televīzijas (OTV) – Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka. Vērtējumus dažādos ceturkšņos rakstījusi arī Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne un LU asociētais profesors Ābrams Kleckins. Recenziju apjoms – no vienas līdz četrām lapām brīvā formā.
Protams, nav šaubu par piesaistīto recenzentu kompetenci un godaprātu, tomēr rodas bažas, vai viena cilvēka redzējums triju mēnešu raidījumu apjomā nav par šauru juridiski un finansiāli saistošu lēmumu pieņemšanai. Arī profesors Dimants piekrīt, ka, vērtējot sabiedriskā pasūtījuma izpildi reģionālajās televīzijās, būtu nepieciešama izvērstākā analīze – iespējams, integrējot arī sabiedriskā labuma testa elementus. Daļa ekspertu uzskata, ka tad kļūtu redzams, ka komerciālie mediji ir krietni vien efektīvāki izmaksu ziņā, taču sabiedriskie mediji varētu būt pārāki uzticēšanās ziņā.
Kas darāms citādi?
Gribētos apgalvot, ka SP izpildi vajadzētu vērtēt identiski vai vismaz ļoti līdzīgi gan sabiedriskajos, gan privātajos medijos, jo abos gadījumos nemainīgs paliek SP virsuzdevums (kas gan, kā zināms, nekur nav precīzi definēts) un tam atvēlētā nodokļu maksātāju nauda. Vēl jo vairāk tāpēc, ka komercmedijiem novirzītā SP daļa ar laiku visticamāk pieaugs. Tas skaidrojams ar centieniem sasniegt lielāku auditoriju Latvijai nozīmīgu jautājumu atspoguļojumā. Tas ir īpaši svarīgi, kaut uz mirkli atceroties, piemēram, Krievijas propagandas mašīnas jaudu.
Tādējādi caur lielākas pasūtījuma daļas nodošanu komercmedijiem valsts var iegūt juridiski legālu sviru privāto raidstaciju programmu kvalitātes uzlabošanai. No otras puses – vajadzētu tuvināt sabiedrisko un komercmediju darba kvalitātes vērtēšanas metodes, vienlaikus mazinot sabiedriskajiem medijiem pieprasītās, tai skaitā – nevajadzīgās, informācijas jeb papīru apjomu.
Nepieciešams, vārda labākajā nozīmē, formalizēt SP plānus un atskaites, lai nepārprotami varētu salīdzināt plāna un izpildes fakta rādītājus, kā arī veikt noviržu cēloņu analīzi.
Pašlaik, pārlūkojot sabiedriskajiem medijiem pieprasāmās informācijas apjomu, ātri var pamanīt “divas straumes”. Proti – vienā pakalpojumu aprakstošie dokumenti, otrā – finanšu plūsmas skaitļi. Plūsmas apjomīgas, bet saskaras maz. Zināmu nervozitāti SP vērtējumā rada tas, ka nevienam nav vai ir minimālas iespējas vienā dokumentā redzēt, kas, par kādu naudu un kādā kvalitātē ir plānots un kā tas ticis realizēts.
Svarīgi SP plānā un rezultātos būtu atspoguļot kvalitātes rādītājus skaitliskā izteiksmē, ko var panākt, pielietojot ekspertu piešķirto punktu metodi. Sekojoši rādītājus var analizēt kopā ar tiešajām izmaksām un veidot efektivitātes koeficientus.
Lai kāda vērtēšanas sistēma arī tiktu izveidota, tai nepieciešams darboties vismaz vidējā termiņā – ne mazāk kā 5 gadus.
Noslēgumā vissvarīgākais – ir jāaktualizē nepieciešamība stratēģiski precīzi, saprotami un atbilstoši realitātei definēt, ko mēs vispār saprotam ar sabiedrisko pasūtījumu. Dažādi tulkojama neskaidrība – kā tas redzams pašlaik -ir slidens un nedrošs pamats visām tālākām konstrukcijām un arī atvēlētajam finansējumam.
Autors ir žurnālists
Komentāri (22)
DontUworry 26.02.2015. 13.55
Sabiedrisks pasūtījums ir labi grimēts valsts pasūtījums. Makijāža darbojas komplektā ar “sabiedriskā medija” mēteli, kas piesedz viegli vadāmos valsts medijus (valsts īpašums, parlamentāra kontrole, valsts finansējums). Šāda kamuflāža palīdz radīt neatkarīgu publisku mediju eksistences ilūziju iepretim Rietumu novērotājiem un uz ilgu laiku atlikt publisku mediju (sabiedrisks īpašums, kontrole un finansējums) rašanos valstī.
0
Ebenemezers-3 26.02.2015. 14.30
luudzu nemaisiit bazniicu vienaa kotlešu miiklaa ar valsti , peec satversmes bazniica no valsts atdaliita,vispaar man bundžu jaaņa viedoklis nav saistošs
ja valsts šajaa pasaakumaa gulda tik milziigu naudu , kautgan muusu vastii ar naudu dziivo kaa ar malku , visas izmaksas valsts pasuutiijumos ir slepenas , kas buutu izskaužams
0