FOTO: Rīt vēl būs karš

Krievijas cilvēktiesību aizstāve, “Facebook” grupas “Gruz 200” izveidotāja Jeļena Vasiļjeva stāsta par to, kāpēc karš Austrumukrainā nerimst

Šis Ukrainai bijis ļoti nežēlīgu pārbaudījumu gads, tomēr Ukraina izdarīja neiespējamo – tā saliedēja nāciju. Lai arī jaunajā valsts vadībā palicis daudz cilvēku, kuri ir atkarīgi no Putina varas apkārtnes un Krievijas, ukraiņi ir spējuši ļoti ātri izveidot savu armiju, savu aizsardzību, kādas nebija pirms tam, saka Jeļena Vasiļjeva. 

Ar Krievijas cilvēktiesību aktīvisti, interneta kopas “Gruz 200”, kas meklē Ukrainas-Krievijas karā kritušos karavīrus, sazināmies pēc tā sauktās Minskas-2 pamiera vienošanās noslēgšanas. Mūsu Skype sarunas laikā 14.februāra pusnakts vēl ir priekšā – tad būtu jāapklust šautenēm un lielgabaliem abās karojošās pusēs.

Jeļena pagājušā gada vasarā ieradās Ukrainā, lai sameklētu pierādījumus tam, ka Austrumukrainā karo Krievijas armija, nevis ukraiņi pret ukraiņiem, un tur arī palika – atpakaļceļa uz Krieviju, dzimto Murmansku vairs nav. Krievijas vara ir slēgusi viņas pensijas kontu, uzkrājumi pamazām ir iztērēti, veidojot filmu “Ukraina: patiesības meklējumos” un dodoties uz pretterorisma zonu filmēt, viņas cilvēktiesību aktīvistes darbības dēļ Jeļenu Krievijā sagaida tikai represijas un pat dzīvības briesmas.

Kijevā Jeļena pagaidām dzīvo pie ukraiņu draudzenes “uz putna tiesībām”. Izdzīvot palīdzot vienkāršie cilvēki. Viņa aktīvi darbojas, stāstot patiesību par karu Austrumukrainā, meklējot karavīrus, bet tagad jau arī – vergu darbā uz Krieviju aizvestos ukraiņu gūstekņus.

Mūsu sarunas laikā Jeļena Vasiļjeva vairākkārt smagi klepo un atvainojas – nesen atgriezusies no Ukrainas terorisma apkarošanas zonas, kur pavadījusi Nīderlandes filmēšanas grupu. Nīderlandieši taisa filmu par karu Ukrainā, to rādīs no 20. līdz 23.martam, bet Jeļena uz Hāgu uzaicināta 24.-25.martā – tad viņai būs jāstāsta sava pieredze.

Jeļena, vai rīt [15.februārī] būs miers vai karš?

Rīt vēl būs karš. Bet es jums sākumā pastāstīšu to, ko nevienam neesmu stāstījusi. Kad [vasaras beigās vācot materiālu] aizbraucu līdz Odesai, sapratu, ka esmu ļoti nogurusi. Odesā bija jāpabeidz mana filma “Ukraina: patiesības meklējumos”, to arī izdarījām. Atpakaļceļā uz Kijevu man sākās briesmīga aritmija – sekas tam, ka pirms pusgada man uzbruka, mani gribēja nogalināt. Kijevā sagaidītāji aizveda mani uz slimnīcu, kur ārsti veica operāciju. Nokļuvu reanimācijā. Kamēr tur gulēju, kaut kur tālumā notika ANO ārkārtas sēde par Ukrainas jautājumu. Es guļu reanimācijā, atskrien māsiņa un teic: “Es neko nesaprotu, bet mums zvana no visādām valstīm un lūdz jūs apsveikt.” Vaicāju – ar ko apsveikt? Es taču guļu reanimācijā. Bet medmāsiņa, pārkāpjot visus slimnīcas noteikumus, man palātā ienes mobilo telefonu, iPad, es pieslēdzos internetam – mani apsveic ar to, ka šajā ANO sanāksmē noskatījušies manu dokumentālo filmu “Ukraina: patiesības meklējumos”.

Šī filma bija kā piliens, kas, iespējams, lika svaru kausiem nosvērties uz vienu vai otru pusi, pēc tam man teica politiskā procesa novērotāji. Varbūt, ja nebūtu filmas, toreiz nebūtu atzinuši, ka Ukrainā notiek karš, ka te ir konflikts. Un tad slimnīcas reanimācijas palātā faktiski notika manas filmas prezentācija – ieslēdzām iPad un to noskatījāmies. (smaida)

Jūs dokumentālās filmas “Ukraina: patiesības meklējumos” veidošanā esat izbraukājusi vai visu Ukrainu no rietumiem līdz austrumiem, no ziemeļiem līdz dienvidiem. Redzējusi garas tranšejas abpus robežai ar sagatavotām kapavietām kritušajiem. Kādu jūs šajos braucienos ieraudzījāt Ukrainu?

Varu teikt, ka Ukraina ir kļuvusi par vienotu nāciju. Katrā pilsētā vispirms tikos ar pašaizsardzības vienībām, tad ar brīvprātīgo organizācijām. Šie cilvēki dara milzīgu darbu – piemēram, pin tanku maskēšanās tīklus, ada cepures un maskas karavīriem, taisa pārnēsājamas krāsniņas, akumulatorus, lai kara lauka apstākļos uzlādētu mobilos telefonus. Harkovā sastapu puišus, kuri vecus vai sašautus bruņutransportierus salabo un atkal nosūta uz fronti. Mariupolē, Slovjanskā, Kramatorskā un citās pilsētās ir ļaudis, kas taisa sausās pārtikas pakas, žāvē dārzeņus, gaļu, speķi, liek paciņās, lai karavīri var uzvārīt īstu boršču. Mariupolē, piemēram, kur ir kontrolposteņi, brīvprātīgie trīsreiz dienā karavīriem pieved gatavu siltu ēdienu, kas sastāv no trim ēdieniem – pirmais, otrais ēdiens un salāti.

Otra apbrīnojama lieta ir ukraiņu bērnu zīmējumi – visā valstī bērni zīmē un zīmējumus nosūta uz fronti. Esmu bijusi karavīru teltīs, ierakumos, bruņutransportieros, tankos – visur viņiem ir izvietoti bērnu zīmējumi, visas sienas ar tiem apkarinātas. Biju Donbasa bataljonā, tam no Kijevas 93.vidusskolas nodevu veselu paku ar bērnu zīmējumiem. Viens no karavīriem tos ieraudzīja un sāka raudāt. Biju satriekta, bet karavīri saka – bērni ir tīras, nevainīgas dvēseles, kaut kas no Dieva, šie zīmējumi ir kaut kas no debesīm. Viņiem tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Kad vēl atrados Krievijā, tur klausījos, kā separātistu kaujinieki lielās ar pastrādātām slepkavībām, nogrieztām galvām un uzšķērstiem vēderiem, asinīm. Bet te ukraiņi saviem radiniekiem un karavīriem sūta bērnu zīmējumus, lasa dzejoļus. Es Ukrainas tautā ieraudzīju neticami spēcīgu garīgumu.

Viņi garīgumu uztur ne tikai ar iešanu baznīcā, kas te ir norma. Garīgums sākas arī ar to, ka tu sevi kop. Piemēram, Dņepropetrovskā mani izbrīnīja “Labējais sektors”, kas palīdz armijai. Viņi uz fronti nogādā vietējo zobupastu bez visādiem piejaukumiem, daudz higiēnas līdzekļu… Kad man saka, ka “krievu pasaule” kaut ko nes citiem, es prasu – ko jūs, puiši, īsti gribat atnest? Ko esat atnesuši? Pēdējā pusgada laikā esat atnesuši tikai postu. Viņi atņem Ukrainai teritorijas, bet saka – Ukrainai ir jāmaksā to iedzīvotājiem sociālie pabalsti, pensijas. Kas tas ir? Tā ir zagļa loģika.

Nesen biju ciemos pie Ukrainas Nacionālās pašaizsardzības vienības. Tur bija puiši, kas nule atgriezušies no gūsta. Viņiem organizēja tikšanos. Vajadzēja redzēt, kā viņi apkampās, sasveicinājās! Šie brīvprātīgo bataljoni, nevis Ukrainas armija, ir tieši tie, kuri tagad ir iesaistīti izšķirīgajās kaujās, arī pie Debaļcevas. Šie bataljoni nepakļaujas armijas vadībai, jo prezidents Petro Porošenko un armijas vadība īsteno ļoti atturīgu karošanas politiku.

Šajos bataljonos satiku visdažādāko profesiju pārstāvjus – žurnālistus, mūziķus, citu profesiju pārstāvjus, jaunus un skaistus puišus. Kad runā par Doņeckas lidostas kiborgiem [karavīri, kas mēnešiem aizstāvēja stratēģiski svarīgo punktu – red.], visi teic, cik viņi ir skaisti! Jā, patiešām, es piekrītu – viņi visi ir jauni un tik skaistām acīm! Šie cilvēki ir apgaroti un tāpēc ir skaisti visā. Tāpēc, kad Novorossijas pārstāvji runā par savu “krievu pasauli” un garīgumu, saku – kāds tur garīgums! No sākuma paskatieties uz sevi – aizejiet un nomazgājieties!

Kā vērtējat Minskas sarunas? Kas tālāk notiks?

Manuprāt, Minskas sarunas bija absurda teātris, tā bija spēle uz Rietumiem, varbūt uz Krievijas armiju. Patiesībā Minskas sarunas neko līdz šim nav devušas, jo to laikā notika pašas nežēlīgākās kaujas, bija paši lielākie zaudējumi.

Tagad ir grūti prognozēt, kas notiks tālāk, jo ir Ukrainas armija ar savu atturēšanās politiku un ir brīvprātīgo bataljoni, kas tai nepakļaujas un karo. Ir arī partizānu vienības, kas nopietni karo, spridzina tiltus un ceļus, karatehniku, piemēram, Krievijas “humānās palīdzības” konvoju, kas patiesībā nav nekāda humānā, bet letālā palīdzība, jo no Krievijas ieved ieročus. Šīs mašīnas jau pie iebraukšanas saspridzina. Tāpēc šajā situācijā var notikt tā, ka pašaizsardzības vienības nepakļausies Kijevas vadībai.

Otrs svarīgs moments ir apzināties, ka tādu separātistu kaujinieku nemaz nav – viņu izskatā cīnās Krievijas armijas karavīri. Tas ir, vietējo kaujinieku ir ļoti maz, pārsvarā tie ir iebraucēji no Krievijas, bet Doņeckas un Luganskas armijas formās pārģērbjas Krievijas karavīri.

Jūs apkopojat arī kritušo karavīru statistiku. Cik daudz ir nogalināto šajā karā?

Man ir bail saukt skaitļus – tie tuvojas desmit tūkstošiem, ieskaitot bezvēsts pazudušos. Mēs nezinām, kur atrodas cilvēki – varbūt viņi ir kontuzēti, varbūt viņi ir sarauti gabalos. Tāpēc var runāt par desmit tūkstošiem no abām pusēm. (Ukrainas Aizsardzības ministrijas oficiālā statistika februāra sākumā liecina – krituši vairāk nekā 5000 karavīru, ievainoti gandrīz 11 000 cilvēku. Patiesie skaitļi varētu būt daudz lielāki, atzīst arī ministrija – red.)

Tomēr es gribu atkal runāt par cilvēcību. Krievijas armijas vadība uzskata, ka nav jātērē līdzekļi, lai noteiktu kritušā DNS, personību. Ukraina atšķirībā no Krievijas katram kritušajam, kas nonāk morgā, uztaisa DNS analīzes, meklē radiniekus, viņiem piedāvā veikt šīs analīzes, lai atrastu savus kritušos dēlus.

Ukraina cīnās par gūstekņiem. Es arī esmu iesaistīta šajā lietā – meklējam karagūstekņus, kuri jau gadu atrodas Krievijas teritorijā. Ukrainas karavīri tika aizvesti un ar viņiem sāka tirgoties. Šī prakse ir aizgūta no Čečenijas kara, kad čečeni tā tirgojās ar Krievijas karavīriem. Mēs tagad skaidri zinām, ka Krievija piedāvā tirgoties ar Ukrainas karagūstekņiem. Ukraina uzskata, ka patlaban Krievijā atrodas ap 400 Ukrainas gūstekņu. Krievijas puse piedāvā šos cilvēkus izpirkt – cenas var būt pat līdz 8 tūkstošiem eiro. Tagad man stāsta jaunas šausmu lietas par Krieviju – cilvēkus, kam ir Ukrainas pase, tvarsta ielās un iesloga izmeklēšanas izolatorā. Tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Par šo jautājumu esmu vērsusies pie [pazīstamā advokāta, Ukrainas lidotājas, kas ieslodzīta Maskavas cietumā, Nadeždas Savčenko aizstāvja – red.] Marka Feigina. Viņš sācis risināt šīs lietas.

Kas jūs biedē šajā karā?

Es ļoti baidos no Putina aviācijas uzbrukumiem. Aviācija ir sakoncentrēta pierobežas poligonos. Piesardzīgu dara tas, ka daudzus ciemus Krievijas pusē pie Ukrainas robežas ir evakuējuši. Spriežot pēc visa, Putins varētu imitēt Krievijas ciemu apšaudi no Ukrainas puses, ka to it kā veikuši ukraiņi.

Vai jums ir kāda iecere, kāds darbs, ko gribat te paveikt tuvākajā laikā?

Man ļoti gribas palīdzēt brāļu ukraiņu tautai izveidot sabiedrisku organizāciju, kas informētu par cilvēktiesībām. Tā es izmantotu savu pieredzi, ko esmu ieguvusi šajā cīņā ar režīmu. Bet man ir nepieciešams arī materiāls atbalsts, jo no Ukrainas varas šai iecerei ir jūtama pretstāve. Meklējam cilvēkus, kas varētu atbalstīt topošo organizāciju. Pagaidu nosaukums organizācijai ir “Lielā Baltā lācene” – jo lielajam brūnajam lācim [Krievijai – red.] pa dibenu var sadot tikai lācene, kas aizstāv savu lācēnu. (smejas) Otra nozīme šim nosaukumam, protams, ir arī zvaigznājs, kas simbolizē, ka mēs visi šajā Dieva pasaulē staigājam zem zvaigznēm. Garīgums.

Vairāk par karu Ukrainā lasiet žurnālā “Ir” šeit.

“Ir” rakstu “Kā piliens grauž akmeni” par Jeļenu Vasiļjevu un viņas darbību cilvēktiesību jomā lasiet šeit.

Publicētās fotogrāfijas ir no Jeļenas Vasiļjevas personīgā arhīva, tapušas viņas ekspedīciju laikā Ukrainā.