Ekonomika ir drīzāk silta nekā auksta

Par 2014.gada 4.ceturkšņa darbaspēka apsekojuma rezultātiem

Jaunākais darbaspēka apsekojums (DA) parāda mērenu, bet diezgan visaptverošu darba tirgus indikatoru vairākuma uzlabošanos – to var teikt par darba meklētāju īpatsvaru, algu līmeni, ilgstošā bezdarba īpatsvaru.

Ceturtajā ceturksnī darba meklētāju skaits ir nokrities gandrīz līdz 100 tūkstošiem (100,7 tūkst.), gada laikā samazinoties par 12%. Darba meklētāju īpatsvars sarucis no 11,3% aizpērnā gada beigās līdz 10,2%. Nodarbināto īpatsvars gada laikā pieaudzis no 58,6% līdz 59,3%.

Kopumā labvēlīgo tendenču ainā ir viens liels izņēmums – saskaņā ar DA datiem samazinās strādājošo skaits. Tas it kā notiek jau otro ceturksni pēc kārtas, gada griezumā skatoties (ceturkšņa griezumā datus ietekmē sezonālie faktori).

Taču no uzņēmumu apsekojuma iegūtie dati rāda, ka strādājošo skaits trešajā ceturksnī turpināja pieaugt, bet VSAOI maksātāju skaits VID datos turpināja pieaugt (gada griezumā) līdz novembrim. Jau pērnā gada augustā izvirzīju hipotēzi, ka statistiķi joprojām nav pilnībā apzinājuši emigrācijas mērogu krīzes laikā un tā datos tiek pamazām „atzīta” sekojošajos gados, savukārt, palielinot reģistrēto neto emigrāciju kopš 2011.gada, kas ietekmē arī tos no DA iegūtos skaitļus, kuri tiek rēķināti kā daļa no noteikta vecuma iedzīvotāju skaita.

Starpību varētu palīdzēt izskaidrot iespējama ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, bet tad izmaiņām jābūt ļoti straujām, lai izskaidrotu tik lielas pretrunas (20-30 tūkstoši ir milzīga starpība vērtējumam par strādājošo skaita izmaiņām gada laikā). Turklāt jāšaubās, vai cilvēki, kuru nodarbinātība ir pilnīgi slēpta jeb visa alga ir „aploksnē”, savu patieso statusu atklāj valsts iestādes veiktā aptaujā, jo viņu priekšstati par datu izmantošanu tikai statistikas vajadzībām varētu būt ļoti miglaini.

Kopš šā raksta publicēšanas ienākošie dati turpinājuši apstiprināt šo versiju. Piemēram, pērn Rīgas lidostā ielidojošo pasažieru skaits pārsniedza izlidojošo skaitu. Tas ir neprecīzs migrācijas tendenču indikators, bet tādi ir arī visi pārējie. Pateicoties šo datu agrīnai pieejamībai, tas ir svarīgs signāls.

Tāpēc varētu cerēt, ka situācija valstī kopumā uzlabojas arī strādājošo skaita izteiksmē. Taču tas nenozīmē, ka darba tirgū viss ir kārtībā. Problēmas patlaban parādās reģionālā griezumā.

Krievijas ekonomiskās krīzes dēļ pieaug spriedze atsevišķu pilsētu darba tirgos. Notikumi nedaudz atgādina situāciju kā pirms septiņpadsmit gadiem, kad Krievija piedzīvoja vēl smagākus finanšu satricinājumus.

Toreiz nopietni cieta atsevišķas nozares un no tām izteikti atkarīgi reģioni, bet ekonomika kopumā turpināja augt. Arī šoreiz ietekme galvenokārt izpaužas zivju un piena pārstrādē, kā arī daļā vieglās rūpniecības, tikai daudz maigākā veidā. Atkal nākas ciest Liepājai, bet mazāk krīzes ietekme jūtama piejūras mazpilsētās un zvejniekciemos. Taču nevar runāt par visaptverošu ekonomikas aukstumu. Procesi, kas raksturo iekšējo makrodinamiku – algas, nodarbinātība un no vietējām izmaksām atkarīgo pakalpojumu cenas, kopumā liecina tikai par ļoti mērenu temperatūras samazināšanos.

Sagaidāms, ka šogad darba meklētāju īpatsvars turpinās samazināties apmēram līdzīgā tempā, gada vidējam rādītājam sasniedzot ap 10%. Tālāka bezdarba samazināšanās lielā mērā atkarīga no darbavietu un to tīkotāju ģeogrāfiskā izvietojuma, kā arī gatavības to mainīt. Vēlamais scenārijs, bez šaubām, būtu darbavietu pārcelšanās pie cilvēkiem, bet realitātē droši vien drīzāk notiks pretējais. Taču iespējas darbavietu pieaugumam ārpus Lielrīgas nav sliktas.

Šogad vēl apstrādes rūpniecību stipri ietekmēs satricinājumi eksporta tirgos, bet izredzes nākamajiem diviem gadiem šķiet ļoti labas. Šī nozare spēlē ļoti lielu lomu Kurzemes, Zemgales un Vidzemes ekonomikā, veidojot ap 20% no to kopprodukta. Šogad ekonomika būs vairāk atkarīga no patēriņa, kā arī rietumu tirgiem domāto pakalpojumu eksporta, kas savukārt ir labvēlīgāks salikums Rīgai. Taču šeit tālākas bezdarba samazināšanas iespējas ir ļoti ierobežotas.

Šoreiz jo īpaši vēlētos uzsvērt, ka ir jāizturas ļoti skeptiski pret mediju bieži citētajiem datiem par ienākumu lielumu. Ir pašam kā respondentam jāpiedalās darbaspēka apsekojumā, lai līdz galam izprastu, cik grūti var būt godīgi atbildēt uz visiem aptaujas jautājumiem, pat ja ienākumi ir pilnīgi legāli. Pat visus nodokļus nomaksājušam cilvēkam ir grūti atklāt savus patiesos ienākumus viņam personiski nepazīstamiem intervētājam.

DA aptaujās tiek iegūti dati par ienākumu kopsummu, kas ir pilnīgi nesavienojami ar datiem par privāto patēriņu. Tā 2013.gadā Latvijas iedzīvotāji iztērēja summu, kas par ~3/4 pārsniedz viņu it kā nopelnīto. Citiem vārdiem, cilvēki vidēji norāda tikai ap 60% no faktiski nopelnītā. Atšķirības var pastiprināt arī grūtības ar īpaši labi pelnošu cilvēku sasniegšanu. Tas nav pārmetums datu vācējiem, vienkārši tik emocionāli traumētā sabiedrībā kā mūsējā ir neiespējami iegūt precīzu informāciju par ģimeņu finansiālo situāciju aptauju veidā. Šāda starpība pārsniedz jebkādus saprātīgus pieņēmumus par ēnu ekonomikas īpatsvaru.

SSE veiktie pētījumi par ēnu ekonomiku vēsta, ka gandrīz 9/10 uzņēmumu vairāk vai mazāk maksā aplokšņu algas, bet to aprēķinātā kopsumma veido mazāk nekā 1/10 algu kopsummas, pat vadoties pēc ļoti piesardzīgiem pieņēmumiem par „patieso” algu summu. Šāda attiecība izskatās pārsteidzoša, bet, iespējams, ka tas tā var būt, jo uzņēmumu skaitliskajam vairākumam ir diezgan maza ietekme uz ekonomiku kopumā, bet ēnu ekonomika vairāk raksturīga tieši mazajos uzņēmumos. Jebkādas kļūdas patiesā algu lieluma vērtējumā gan nobāl, salīdzinot ar kļūdām īpašumu ienākumu novērtēšanā.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis