Vārda brīvība cieņas robežās

Jauniešiem vairāk jāiesaistās sabiedriskās domas veidošanā – ne tikai jālasa, bet arī pašiem jāraksta

Lekcijās ar studentiem pārrunājam dažādas aktuālas tēmas – preses un vārda brīvību, mediju ietekmi uz sabiedrisko domu, indivīdu spēju analizēt saņemto informāciju un salīdzinām dažādu valstu piemērus, jo studenti pārstāv gana plašu ģeogrāfisku loku. Pēdējā laika notikumi Latvijā un pasaulē vēlreiz atgādina, cik šie jautājumi ir būtiski.

Ikdienā visvairāk strādāju ar studentiem no Austrumu reģiona valstīm, un viņu uzskatos ļoti spilgti iezīmējas tas, ka šajās valstīs ir ļoti spēcīga propaganda, un tauta tic tam, ko viņi redz, dzird un lasa. Mēs lekcijās bieži to pārrunājam, studenti apzinās, ka viņu valstīs trūkst preses brīvības, piedāvātā informācija tiek cenzēta un sabiedrības viedoklis ietekmēts.

Kādā no lekcijām pārrunājām jautājumu par latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Pēteri Gresti un viņa apcietinājumu, starp studentiem bija arī tādi, kuri uzskata – ja viņš strādā ziņu kanālā “Al Jazeera”, tad ir normāli, ka viņš bija apcietināts. Raugoties no malas, secinu, ka tā ir attiecīgās valsts propagandas ietekme un rezultāts.

Arī Latvijā cilvēki tic tam, ko lasa, un man nav saprotams, kāpēc ir tā. Kāpēc akli jātic visam, ko dzirdi un redzi? Mūsu valstī ieplūst ļoti daudz informācijas no austrumiem, arī tas, protams, ietekmē sabiedrisko domu.

Negribu apgalvot, ka visa rietumvalstu prese ir objektīva un neatkarīga, tur atspoguļotais ir absolūta patiesība, bet, ja Latvijā ir tik liels pieprasījums pēc ziņām no Krievijas, tad rodas jautājums, kāpēc tik maz lasa un skatās rietumu TV kanālus, radio un presi?

Lai iegūtu pilnīgāku izpratni un izdarītu secinājumus, informāciju jāsmeļas no vairākiem avotiem. Domāju, ka pieprasījuma trūkumu pēc rietumvalstu masu medijiem rada valodas barjera. Tāpēc ar cerībām raugos uz faktu, ka mūsdienu jauniešiem šī valodas barjera sāk izzust. Jauniešiem angļu valoda nav šķērslis, viņi izmanto ārvalstu sociālos tīklus un tas mudina domāt, ka līdz viņiem nonāk arī informāciju no rietumu medijiem.

Ja man jautā, vai Latvijā ir neatkarīga prese, jāatzīst, ka ļoti maz lasu vietējos izdevumus, bet pat tajos retajos gadījumos secinu, ka bieži trūkst ne tikai objektivitātes, bet arī vienkāršas loģikas. Prese ir tendēta uz dzeltenām sensācijām. Galvenais ir skaļš virsraksts, skandāls, nevis objektīva jautājuma analīze. Masu medijos Latvijā trūkst līdzsvara – starp analītiskām un izklaidējošām ziņām, starp pozitīvo un negatīvo.

Strādājot ar studentiem, secinu, ka vienīgais veids, kā veicināt cilvēkos analītisko domāšanu un spēju atsijāt informāciju, ir kultivēt šādu praksi jau no agras bērnības. No savas pieredzes varu teikt, ka tas patiešām strādā. Kad mācījos 4.klasē, skolotājs mums lika lasīt „New York Times” un analizēt izlasīto. Viņš mudināja iesaistīties, meklēt nepilnības, kļūdas un pat rakstīt vēstules redakcijai. 

Arī mūsdienu jauniešiem vairāk jāiesaistās sabiedriskās domas veidošanā – ne tikai jālasa, bet arī pašiem jāraksta. Mēs dzīvojam laikā, kad ir tik viegli publicēt savu viedokli – var veidot blogus, publicēt rakstus internetā u.tml. Tas ir jāizmanto!

Es aicinu nejaukt sava viedokļa publicēšanu internetā ar anonīmu komentāru rakstīšanu. Tas, ka daļa sabiedrības šādu komentāru rakstīšanu uztver kā normu, ir nepieņemami. Anonimitāte atceļ jebkādu atbildību, un rakstītājs vairs nedomā par to, ka viņa teiktais ir aizkarošs, apvainojošs vai pat absurds. Anonīmie komentētāji pat neaizdomājas, ka ar savu rakstīto vienkārši iznīcina cilvēku.

Protams, vārda brīvībai ir jāpastāv! Manuprāt, ikviens no mums var teikt jebko, ja tas iekļaujas cieņas robežās. Proti, katram ir jāuzņemas atbildība par pateikto vai uzrakstīto vārdu, un ir jābūt lietām, kuras tiek respektētas, piemēram, tautība, dzimums, reliģija. Ja vēlies, lai ciena tavu reliģiju, viedokli un nostāju, arī pats cieni citus.

Gribu atgādināt, ka būtiski ir būt tolerantiem un respektēt citus cilvēkus, viņu nostājas un uzskatus. Nevajag vienmēr censties par katru cenu parādīt savus principus, reizēm ar iecietību var panākt daudz vairāk!

Autors ir augstskolas “Turība” lektors, alpīnists, profesors