Vai Eiropas Savienība spēs izveidot jaunas attiecības ar Krieviju?

Labāk ļaut Putinam vārīties indīgajā zupā, ko viņš ir savārījis, nekā steigties meklēt izeju no radītās situācijas

ASV prezidenta Baraka Obamas izlūkošanas dienests viņam ir ziņojis, ka Krievijas prezidents, runājoties ar saviem tuvākajiem ļaudīm, izteikumos par viņu lietojot zemiskus, rasistiskus nomelnojumus. Savukārt Apvienotās Karalistes premjerministram Deividam Kameronam, pat nepatīkot spiest Krievijas valdnieka roku pēc tam, kad viņš no saviem spiegiem uzzinājis par Putina privāto dzīvi visos sīkumos. Vācijas kanclere Angela Merkele, iespējams, labāk nekā citi Rietumu līderi zina, ka viņas krievu kolēģis ir rupjš blēdis un melis.

Neskatoties uz to, daudzi Rietumu valstsvīri joprojām sevi maldina ar domām, kā attiekties pret Krieviju. Interesantākā ziņa, kas nesen parādījās „Bloomberg” ziņās, bija informācija no uzticama avota, ka Baltais nams nesen pasūtījis izstrādāt jaunu stratēģiju attiecībām ar Krieviju. Aģentūras raksts „Obamas slepenā piedāvājuma Krievijai detaļas” (Inside Obama’s secret outreach to Russia) stāsta, ka ASV valdība aizkulisēs meklējot, kā „izveidot jaunas attiecības” ar Krieviju „dažādu divpusēju un starptautisku jautājumu” risināšanai, ieskaitot darījumu Ukrainas jautājumā.

Pēdējais būtu saistīts ar Kremļa atbalsta pārtraukšanu Austrumukrainas separātistiem, pret ASV stingrāko ekonomisko sankciju atcelšanu. Krimas jautājums tiktu iesaldēts. Īpaši groteska detaļa esot fakts, ka valdība pēc padoma esot vērsusies pie neveiksmīgā reālpolitiķa éminence grise Henrija Kisindžera.

Kāds komentētājs šādu politiku vērtē kā „amorālu, juceklīgu un īpaši bīstamu”. Es to vērtētu vēl skarbāk. Vispirms tā šokējoši ignorē Ukrainas reālās valsts būtību, kurā dzīvo reāli cilvēki, kuri vēlas konkrētas beigas savām ciešanām un cieņu pret viņu vēlmēm pēc stabilas, drošas un veiksmīgas nākotnes.

Plašākā skatījumā šī politika rāda neticamu nevērību pret īstenajiem apstākļiem. Krievijas režīms netic abpusēji izdevīgiem darījumiem. Tas kompromisu uzskata kā pretinieka vājuma pazīmi un nevēlas atgriezties pie normālām attiecībām. Tas zeļ un plaukst ārkārtējos apstākļos, jo tie palīdz zagt, piekaut, melot un blēdīties.

Tiesa, režīms jūtas Rietumu aplenkts, samulsis par to, kā pasaule mainās, un zemo naftas cenu iedragāts. Ukrainas kampaņa bijusi tikai daļēji veiksmīga. Pretēji tam, kas bija Putinam stāstīts, izrādījās, ka Ukrainā nav vienprātīga „tautiešu” frakcija, kas vēlētos sacelties pret valdību Kijevā, lai izveidotu jaunu Krievijas vasaļvalsti. Un fronte Ukrainas austrumos ir iestrēgusi. Ne viena, ne otra puse spēj uzvarēt, un Krima – ārpus robežu teritorija – sāk Krievijai izrādīties smaga nasta.

Tas ir labi. Tagad būtu pareizais laiks ļaut Putinam sutināties paša savārītajā zupā. Lai viņš skaidro krievu tautai, kādēļ tiem tagad jāiemaina savi krājumi un labklājība pret mazas impērijas kumēdiņiem. Rietumiem, reizi par visām reizēm, būtu jāatmet doma, ka tie visos sīkumos var iespaidot Krievijas politiskos procesus. Ir ļoti iespējams, ka Putins noturēsies pie varas vēl 10 vai 20 gadus. Viņu varētu arī aizstāt kāds daudz sliktāks. Varētu arī notikt, ka viņa vietā stātos kāds, kurš – kā puslīdz piemirstais Dmitrijs Medvedevs – mēģinātu salāpīt attiecības ar Rietumiem. Mums atliek gaidīt un cerēt.

Starplaikā ir veicams darbs. Mums jāpalīdz Ukrainai, jāstiprina Baltijas valstu un Polijas drošība, jāiztīra krievu netīrā nauda no mūsu finanšu sistēmas un politiskajām aprindām, jātiek galā ar krievu spiegu un ietekmju tirgotāju sērgu.

Tas viss nāks par labu. Varbūt pārāk vēlu, bet tomēr stiprinās likumību, ko Putins cenšas iznīcināt. Jaunu risinājumu meklēšana attiecībām ar ksenofobisku gangsteru valsti neko nelīdzēs.

Autors ir nedēļraksta „Economist” komentētājs

Raksts publicēts „European Voice” 2015.gada 8.janvārī

Tulkojis Pēteris Bolšaitis