Valsts kā pašnāvniece?

Kas tika runāts Saeimas Budžeta un finanšu komisijā 16.decembrī un kāpēc noraidīja NEPLP iniciatīvu piešķirt naudu monitoringa centra un sekretariāta kapacitātes stiprināšanai

Notiek informatīvais karš, un tas sen jau nevienam vairs nav noslēpums. Valdības deklarācijā “Vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība ir vienojušās, ka ierobežos Latvijas valstiskumam naidīgu retranslēto programmu izplatību Latvijas informācijas telpā un valsts aizsardzība un apdraudējuma mazināšana būs valdības prioritāte. Līdz šim nav trūcis arī atsevišķu politiķu publiskajā telpā paustu skaistu un pareizu atziņu.

Diemžēl visi šie skaistie un gudrie teikumi valdošās koalīcijas līmenī ir bijuši tikai ilūzija, apmāns un tukša skaņa, jo finansējuma Latvijas infomācijas telpas kontrolei un aizsardzībai faktiski nav. Gan valdība, gan Saeimas Budžeta un finanšu komisija budžeta veidošanas un pieņemšanas procesā noraidīja Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšlikumus, kas veicinātu Latvijas mediju telpas aizsardzību informācijas kara apstākļos. Izskatās, ka NEPLP patiesībā tiek likti šķēršļi un padome tiek padarīta par vairāk vai mazāk formālu institūciju.

Ja atskatāmies uz informācijas telpas aizsardzības īso vēsturi, tad būtisks var izskatīties pagājušā gada septembrī valdības pieņēmtais lēmums izveidot Mediju politikas nodaļu Kultūras ministrijā, bet tas tā arī vēl līdz šim nav noticis. Saeimā ir izdevies pieņemt likuma grozījumus par radio nozari, NEPLP ir saņēmusi gan padomus un kritiku par savu darbu, bet vajadzīgo finansējumu Monitoringa centra kapacitātes stiprināšanai un Latvijas Radio studijas izveidei Latgalē tā arī nesaņēma.

Ir vietā atgādināt, ka finansējums elektronisko mediju monitoringa un NEPLP sekretariāta kapacitātes stiprināšanai pat nebija jāmeklē kā papildus līdzekļi (!), jo prasītie 106 tūkstoši eiro bija ieekonomētā nauda, kas bija jāpārceļ uz citu kontu šā gada budžetā. Interesanti, ka iniciatīvu monitoringa centra un NEPLP sekretariāta kapacitātes stiprināšanai un Latgales Radio studijas izveidei pagājušā gada 11.decembrī vienbalsīgi atbalstīja 12.Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, bet jau 16.decembrī Budžeta un finanšu komisija noraidīja gan vienu, gan otru.

Politiķiem nepamanīts palika arī NEPLP priekšsēdētāja Aināra Dimanta paustais “Latvijas Avīzē” pagājušā gada 29.decembrī: „NEPLP spēja (vai nespēja) nodrošināt likuma ievērošanu elektronisko mediju jomā ir izšķiroši nozīmīga, lai Latvija spētu īstenot jebkādu politiku mediju jomā. (..) Ja politiķi neatbalsta NEPLP Monitoringa centra kapacitātes palielināšanu, par likuma izpildi varam runāt vien deklaratīvi, jo ar pašreizējiem resursiem varam monitoringam pakļaut nepilnu 1% no visa Latvijā redzamā/dzirdamā mediju satura.”

Kā kronis visam šogad ir Latvijas paziņojums, ka tā neparakstīs Lietuvas, Igaunijas, Dānijas un Lielbritānijas aicinājumu Eiropas Komisijai izveidot rīcības plānu, kā pretdarboties Krievijas propagandai. Kā zināms, šīs valstis ir nolēmušas sākt cīņu ar Krievijas televīzijas kanāliem.

Tikai pēc 11.janvāra TV3 raidījumā „Nekā personīga” atklātajiem satraucošajiem faktiem par Krievijas informatīvā kara rezultātiem cilvēku uzskatos un noskaņojumā atkal sākusies kaut kāda rosība – šodien,13.janvārī, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija komisijas sēdē uz sarunu aicinājusi kultūras ministri Daci Melbārdi (NA), lai apspriestu jautājumus, kas saistīti ar mediju politiku. Starp citu, viņa bija vienīgā, kas novembra sākumā Ministru kabineta sēdē atbalstīja ietaupītā finansējuma pārlikšanu Latvijas Radio Latgales studijas izveidošanai.

Kas īsti tika runāts Saeimas Budžeta un finanšu komisijā 16.decembrī un kāpēc tika noraidīta NEPLP iniciatīva piešķirt naudu monitoringa centra un sekretariāta kapacitātes stiprināšanai un Latvijas Radio Latgales studijas izveidošanai? Audioieraksts, kas ir manā rīcībā (tas iegūts pilnīgi oficiāli, uzrakstot iesniegumu Saeimas Budžeta un finanšu komisijai), liecina, ka lielākā daļa deputātu ir klusējuši un tikai pa brīdim izteikuši kādu repliku. Aktīvākie runātāji bijuši komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis („Vienotība”) un deputāte Inguna Sudraba (“No sirds Latvijai”).

Demagoģija, apzināta jēdzienu jaukšana un pilnīga neizpratne par to, ko, piemēram, nozīmē apraide, programmu veidošana un radio studija – tā īsumā var raksturot komisijā sacīto. Noklausoties aptuveni stundu garo ierakstu, viens gan kļūst pilnīgi skaidrs – ir bijusi koalīcijas vienošanās noraidīt visu, ko vien var noraidīt, nepārkāpjot likumu par sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu un kas saistīts ar valsts pasūtījumu sabiedriskajiem medijiem un monitoringu. Par to liecina kāda Imanta Parādnieka replika: viņš saka, ka vispār jau prasītais finansējums būtu jāpiešķir, bet viņš arī saprotot, ka ir disciplīna un tā ir jāievēro.

Klausoties Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sēdes audio ierakstu, var uzzināt, ka jautājumā par monitoringa centra kapacitātes stiprināšanu NEPLP pārstāvis stāsta, ka neprasa papildus finansējumu, bet tā būtu tikai pārdale no ekonomijas Latvijas televīzijas budžetā NEPLP vajadzībām – 106 tūkstoši eiro monitoringa centra kapacitātes palielināšanai, piesaistot vismaz vēl divus darbiniekus, kā arī esošiem padomes darbiniekiem vidēji palielināt darba algu par 20%. Padomes sekretariātā algas apmērs samazināts 2009.gadā, un patlaban tas ir krietni zem tā atalgojuma, kas ir nozarē, tāpēc darbinieki aiziet, bet speciālisti, iegūstot darba pieredzi medijos, aiziet strādāt citur. Tas ietekmē padomes darbu kopumā.

Šadurskis atbild, ka mērķis ir cēls un vajadzīgs, bet viņu mulsinot avots, jo tiek prasīts no programmu sagatavošanas un realizācijas: „Tas nozīmē, ka programmu kļūst mazāk, un monitorings… monitorēt jau vienmēr varēs.” Savukārt pārstāvis skaidro, ka ir izveidojusies ekonomija no līdzekļiem, kas paredzēti apraides nodrošinājumam: „Ar šo gadu apraides izmaksas televīzijai samazinājās kādas piecas reizes. Šis finansējums daļēji tiek novirzīts komercmedijiem sabiedriskā pasūtījuma pildīšanai un vēl joprojām ir izveidojusies starpība 106 tūkstoši, kurus mēs paņemtu nost. LTV satura veidošana no tā netiks ietekmēta un samazināta.”

Inguna Sudraba tomēr nesaprot un putrojas priekšlikumu numerācijā. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA) mēģina skaidrot: „Šajā gadījumā mēs nevis atņemam, bet programmas ietvaros piedāvājam mainīt un pārlikt, un Padome mūs pārliecināja par monitoringa stiprināšanu, kas jau pirms tam bija iezīmējies ar nepietiekamo darbinieku skaitu un juristiem, īpaši jautājumos par audio vizuālo direktīvu un par daudzām niansēm šajā informācijas kara laikā un par dažādu raidorganizāciju apraides pārskatīšanu.” Tomēr Šadurskim joprojām nav skaidrs, kāpēc programmas gatavošanas nauda aiziet uz nozares vadību: „Tātad vispirms jūs no veidošanas ieliekat nozares vadībā, pēc tam no neparedzētiem gadījumiem ieliekat veidošanā. Nu, vai tā ir trīs uzpirksteņu spēle?”

Aija Cālīte-Dulevska no NEPLP vēlreiz mēģina paskaidrot: „Tas ir jautājums nevis par sabiedrisko mediju programmu veidošanu, tas ir jautājums par komercmediju finansiālo atbalstu. Kas ir pavisam jauna lieta, kas faktiski sākās ar valdības deklarāciju un mēs pašlaik strādājam pie šīs koncepcijas. Tie ir pilnīgi citi līdzekļi, par kuriem mēs runājam. Kas attiecas uz naudas pārlikšanu no vienas šīs sadaļas otrā, tas attiecas tieši un konkrēti uz LTV apraidi, kurai nav tiešas korelācijas ar pārējām šīm programmām, kuras jūs pieminējāt.”

Par komisijā runāto varētu rakstīt vēl daudz, bet, manuprāt, šis pārstāsts labi parāda vispārējo noskaņojumu šajā jautājumā. Protams, komisija noraidīja gan šo, gan arī priekšlikumu par finansējumu Latvijas Radio Latgales studijas izveidošanai. “Nav atbalstīts. Saprotu, ka aizejat mazliet vīlušies,” “uzpirksteņu spēles” beigās saka komisijas vadītājs Šadurskis.

Kāpēc tā notiek? Nezinu. Negribas ticēt, ka Krievijas ietekmes aģentu vara Saeimā un valdībā ir tik milzīga. Taču vienlaikus arī grūti noticēt, ka daudzi it kā labi izglītoti un visnotaļ saprātīgi cilvēki var rīkoties kā nejēgas un pieļaut, ka Latvija sāk iet pašnāvnieces ceļu.

Kas notiek valdībā un Saeimā?

Autore ir pilsoniski aktīva juriste