Pamēģiniet šogad savu adventes vainagu veidot no visa, ko varat atrast, izstaigājot meža takas. Par godu mežam un dzīvei, kas bija pirms mums un turpināsies pēc mums. Ar cieņu pret visu, ko mums jāiemācās saudzēt un cienīt
Uz meža taciņas zem mitrā sniega spīd brūns bērza lapu paklājs, ko izraibina vāveres apgrauztie egļu čiekuri. Novembra beigās mežs ir rāms, pat sēņotāji to beidzot likuši mierā. Zem eglēm sameklējam vecos egļu zarus, kas apauguši ar sudrabainiem, maigi un arī koši zaļiem ķērpjiem. Nogriežam pāris egļu zaru. Visu zaļo, brūno un pelēko nokrāsu sūnas ņemam tikai pa saujai, lai sūnām nebūtu grūti aizaudzēt tumšos zemes pleķīšus, ko aiz sevis atstājam. Bērni bāž kabatās čiekurus, vainagam der gan priežu, gan egļu, gan vāveru noskrubinātie. Atrodam arī dažas nosalušas brūklenes, taču tās nesagaida savu zvaigžņu stundu, kad varēs iemirdzēties vainagā. Pazūd mutēs. Ar zariem, čiekuriem un sūnām ejam mājās gatavot vainagu – vienkāršu, drošu un skaistu. Tādu, kādu vēlamies savu dzīvi.
1. Ar dārza šķērēm sausos egļu žagarus sagriež nelielos, sprīdi garos zariņos.
2. Ar floristikas stieples palīdzību no žagariem, ķērpjiem un sūnām veido vainaga formu. Lai formu vieglāk noturētu apaļu, vainagu piemēra trafaretam – šķīvim, tortes kārbai, kartonā izgrieztam riņķim vai galda paliktnim. «Sāc ar formas cienīšanu, un neviens mākslas noslēpums tev nebūs svešs,» teicis rakstnieks Oskars Vailds
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.