Ar Blaumani svētkos

Jeb – ko cilvēks dara ar savu brīvību

Ko gan mēs paši izdarām ar savu tik kāroto un beidzot iegūto brīvību? Brīvību, kas dod iespēju izvēlēties ko un kā pašam darīt vai nedarīt. Brīvību, kas līdzi nes arī atbildību par savas darbības sekām. Tāda nedaudz sūra atskārsme pār mani nāca nesen, kad pārlasīju Rūdolfa Blaumaņa stāstus un noveles. Lasīju tāpat, no brīvas gribas, un nekur aizmugurē nerēgojās nedz literatūras skolotājs, nedz augstskolas pasniedzējs “ar stibu rokā”. Lasīju ar pavisam citādu dzīves pieredzi nekā vidusskolas pēdējās klasēs vai augstskolas pirmajos kursos.

Lasot vērtējumus un sekojot sabiedriskajai sarunai par R.Blaumaņa darbu iestudējumu plašo klāstu pēdējos gados Latvijas dažādos teātros, reizēm pieķēru sevi pie domas, ka it kā jau tik labi zināmā rakstnieka daiļradē arī es ieraugu kaut ko tādu, ko agrāk nebijusi saskatījusi. Piemēram, pretrunu, ka “Skroderdienu Silmačos” Antonija, kuras iepriekšējā laulība ar veco saimnieku taču laikam bija vairāk aprēķinā nevis mīlestībā balstīta, vēlāk to pašu vēlas uzspiest pašas iecerētajam Aleksim. Arī Raudupiete savu dzīvi salauzusi, izejot pie nemīlama vīra, vēlāk kā apmāta grib sevi un savu mantu uzspiest Kārlim, kuram pavisam cita sirdī iekritusi. Kādēļ cilvēki vēlas nodarīt citiem to, kas taču pašiem nepatika? Turklāt tās taču ir sievietes, kas apstākļu sakritības dēļ nu jau ir pilnīgi brīvas izlemt savu turpmāko likteni, un tādu tajos laikos nemaz nebija daudz.

Brīvības iesākumā

Tad nu ņēmu un pārlasīju lielu daļu R.Blaumaņa stāstu un noveļu. Vai nu es tiešām biju ļoti noskaņojusies tur atrast kaut ko sev jaunu, vai vienkārši tas izskaidrojams ar vecumu un pieredzi, taču es pati biju diezgan pārsteigta par saviem “atklājumiem”.

R.Blaumani ir pieņemts pamatoti uzskatīt par cilvēka dvēseles smalkumu aprakstītāju un psiholoģijas novērotāju. Par viņu noteikti nevar runāt kā par īpašu revolucionāru vai aktīvu saucēju cīņā par lielām sabiedriskām pārmaiņām, neraugoties uz viņa paša piedzīvoto laikmetu. Taču, ja man tagad vienā teikumā būtu jāraksturo, ar ko man saistās R.Blaumaņa prozas darbi, tad kopumā es teiktu, ka ar jautājumu, ko cilvēks dara ar savu jauniegūto brīvību.

Varbūt es patlaban raugos citādi uz R.Blaumaņa darbiem tādēļ, ka tagad vairāk zinu un esmu domājusi par notikumiem latviešu tautas dzīvē laikā, kad tapa viņa darbi. Tas bija laiks, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas beidzot sākās māju izpirkšana, latviešu saimnieku ekonomiskā nostiprināšanās, pašpārvaldes pagastu līmenī veidošanās. Salīdzinoši lielāka ir cilvēku brīvība, dodoties darbā no laukiem uz rūpnīcām pilsētās. Tāpat vērojami zināmi iedīgļi sieviešu līdztiesībai – ja mājas no muižas izpirktas, tad saimnieku atraitnēm ir pavisam brīva izvēle meklēt sev tīkamu nākamo dzīves draugu.

Kopumā to varētu dēvēt par latviešu tautas brīvības iesākumu, jo tautas apziņu jau bija ietekmējuši jaunlatvieši, tepat “aiz stūra” ir jaunstrāvnieki un revolūcijas vēsmas gaisā, bet līdz savas valsts iegūšanai atlikuši tikai pārdesmit gadi. Tas ir laiks, kad visi kopā un katrs atsevišķi latvieši ir ieguvuši jau salīdzinoši daudz brīvības. Vismaz tāda tā kopējā aina paveras, raugoties no mūsdienām.

Lēmumu spailēs

Ko cilvēki iesāk ar savu jauniegūto iespēju būt lielākā mērā noteicējiem pār savu dzīvi nekā vēl paaudzi iepriekš? Tā ātri pārskrienot R.Blaumaņa stāstiem un novelēm (sižetus nepārstāstīšu, lai pašiem ir kārdinājums pārlasīt), atkal un atkal redzam jau pietiekami turīgus saimniekus, kam manta un nauda aizmiglojusi acis tā, ka saviem bērniem viņi gatavi par varēm uzspiest savu lēmumu, kaut nu jau būtu iespēja beidzot pašiem brīvi lemt savu dzīvi. Tāpat redzami ar milzīgu skopumu apsēsti ļaudis, nežēlīgi pret saviem kalpotājiem, lai gan vēl paaudzi iepriekš paši līdzīgi cieta no pazemojošās pakļautības muižkungiem.

Te redzama arī skarba augstprātība pret dzīvē mazāk veiksmīgiem cilvēkiem, radu būšana un netaisnīga tiesas spriešana pagasta tiesā. Taisnprātība un nespēja panākties pretim pat saviem tuvākajiem radiniekiem, kas beigās noved pie bēdīga gala. Sievietes, kas izlemj par labu mantai mīlestības vietā, bet arī sievietes, kas mīlestību vērtē augstāk par mantu. Paaudzēm krājies pazemojums, kas liek acumirklī pieņemt mīlestību nokaujošu lēmumu, taču tai pat brīdī liek izjust gandarījumu, redzot skaudību to acīs, ar kuriem nupat vēl kalpu dubļi kopā bristi. (Tā ir Liene “Salnā pavasarī”, kurai pašas saimnieka zobgalība un nicinājums liek spītīgi pieņemt lēmumu, kas vairs nedos pamatu tādai kalpa meitas nicināšanai, jo nu viņa būs piederīga apskaustajai saimnieku kārtai, kaut atteikusies no mīlēta cilvēka.)

Ja R.Blaumaņa noveles un stāstus lasa kopumā, tad ir acīmredzams, ka rakstnieku ir ļoti nodarbinājis tas, kā cilvēki izturas viens pret otru, kādi tikumi un netikumi valdījuši tā laika sabiedrībā. Taču viņš savos līdzcilvēkos nesaskata tikai ļauno – gan starp jauniem, gan veciem ļaudīm, gan sievām, gan vīriem atrodas krietni ļaudis, kuri zina, ko iesākt ar sava laika piedāvātajām arvien lielākas personiskās brīvības iespējām, un kuri spēj apzināties savu lēmumu sekas. Jebkurā gadījumā viņa darbu varoņi nav atraujami no sava laika un vietas. Jā, un liekas, ka neviens viņa stāstos un novelēs neuzveļ vainu valstij par paša dzīvi un lēmumiem.

Valsts svētkos

Varētu jautāt, kādēļ rakstīt un runāt par R.Blaumani Latvijas valsts svētku priekšvakarā. Tāpēc, ka esam tā pati tauta un tā pati zeme, tikai ir cita valsts un mums ir daudz vairāk brīvības. Kā esam mainījušies? Vai kļuvuši labāki attiecībās ar līdzcilvēkiem? Kādi gan izskatīsimies mēs, ja kāds pēc simts gadiem lasīs stāstus par mūsu dzīvi šodien? Kā mēs esam izmantojuši un turpinām izmantot savu iegūto brīvību, kāda R.Blaumaņa laikā nevienam vēl sapņos nerādījās?

Arī mēs, savā valstī dzīvodami, neesam atraujami no sava laika un vietas. Mūsu sabiedrībai un mūsu laikmetā, protams, ir daudzas citas problēmas risināmas, taču ir arī daudzas lietas, kas nemaz nav mainījušās gadsimta laikā. It īpaši tad, kad cilvēks tiek pārbaudīts ar naudu, mantu, varu, mīlestību un, jā, arī brīvību. Tad mēs katrs esam vienatnē ar savu sirdsapziņu, savām iekšējām šaubām un cerībām, pārdzīvotajiem pazemojumiem un klusībā gaidītajiem gandarījumiem.

Mēs katrs pieņemam dažādus lēmumus savā personīgajā dzīvē, un tādi mēs kopā veidojam savu valsti. Varbūt tādēļ mūsu valsts dažreiz liekas vāja un neaizsargāta, ka mēs paši nemaz negribam būt stipri un varonīgi? Varbūt tādēļ mūsu valsts brīžam liekas negodīga un netaisnīga, ka mēs nemaz paši nesaucam pēc godīguma un taisnības ik brīdi un ik vietā? Un varbūt tādēļ tā reizēm liekas tik vienīgā iespējamā un vismīļākā, ka mēs paši tomēr spējam būt ļoti nesavtīgi un ļoti stipri mīlēt?

Autore ir neatkarīgā žurnāliste