Seile: jāpanāk izglītības pieejamība un kvalitāte

Izglītības ministra kandidāte Mārīte Seile piesaka sevi kā pieredzējušu jomas profesionāli, bet nedomā par pievienošanos kādai politiskajai partijai

Nosauciet trīs svarīgākos uzdevumus, kurus izvirzāt izglītības ministra amatā?

Iepriekš jau ir izstrādāti daudzi stratēģiski dokumenti, galvenais uzdevums ir precīzi īstenot to labās idejas. Ir Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014-2020.gadam, labas iestrādes studiju programmu izvērtēšanā, noteikti jāņem vērā Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) sadarbībā ar Pasaules Banku (PB) izstrādātie augstākās izglītības finansēšanas modeļi, ir arī labas iestrādes zinātnisko institūtu kvalitātes izvērtēšanai. Tas viss noteikti palīdzēs spert praktiskus soļus konkrētai rīcībai. Uzdevumi jāsasniedz, sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm un mēģinot strīdīgos jautājumos rast kompromisus.

Otrkārt, gribētu, lai mēs Latvijā noformulētu, ka patiešām vēlamies izcilu izglītības sistēmu. Lai, ieguvuši izglītību Latvijā, cilvēki gribētu atgriezties. Lai izglītība būtu eksportspējīgs pakalpojums. Ar izcilību nedomāju tikai augstus akadēmiskus sasniegumus. Ar izcilību saprotu skaidru apziņu – katrs bērns var būt sekmīgs.

Trešais uzdevums – lai katrs bērns, neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis un kas ir viņa vecāki, saņem labu izglītību. Tātad man svarīga pieejamība un kvalitāte.

Kāpēc pieņēmāt ministres amatu?

Apmēram 15 savas profesionālās dzīves gadus esmu pavadījusi darbā, kas tieši saistīts ar izglītību. Sāku ar asistentes darbu Latvijas Universitātē, kopā ar profesoru Agni Andžānu strādāju ar apdāvinātiem bērniem matemātikā un gādāju par olimpiāžu sistēmas attīstību. Pēc tam biju matemātikas skolotāja un direktora vietniece Preiļu 1.vidusskolā. Man ir LU iegūts maģistra grāds matemātikā un Nīderlandē Tventes universitātē iegūts maģistra grāds izglītības programmu izveidē. Esmu bijusi iesaistīta daudzos nevalstisko organizāciju izglītības darbos, bijusi viena no Skolu atbalsta centra (tagad Izglītības attīstības centrs) dibinātājām. Darbu “Iespējamā misijā” sāku ar skaidru apziņu, ka vislielāko gandarījumu man sagādāja darbs klasē, bet bija radies priekšstats, ka biznesa vide un izglītības sistēma nesaprot viena otru un jāveicina to kopīgs darbs.

Mana izšķiršanās [par ministres amatu] saistīta ar manu daudzveidīgo profesionālo pieredzi – tā var noderēt ministres darbā. Piedāvājumu strādāt par ministri uzskatu par atzinību sev un “Iespējamās misijas” septiņu gadu darbam.

Kādu atbalstu cerat sagaidīt no “Vienotības”, kas uzņēmusies politisku atbildību par šo jomu?

Pirmkārt, ideoloģisku atbalstu. Izpratni par to, ka kvalitatīva izglītība ir atslēga ļoti daudziem veiksmju stāstiem citās nozarēs. Ja skolas neabsolvēs skolēni, kas prot analizēt informāciju, formulēt viedokli, kuriem un mērķi, kas uzņemas atbildību par savu rīcību un kuriem ir tam visam nepieciešamais zināšanu apjoms, būs grūti nodrošināt tautsaimniecības attīstību.

Otrkārt, ceru, ka ideoloģiskais atbalsts materializēsies darbos, piemēram, budžeta sadalē.

Kā vērtējat līdzšinējo “Vienotības” darbu šajā nozarē?

Negribu analizēt, ko domāju par iepriekšējās ministres darbu. Katram no iepriekšējiem ministriem bijušas savas stiprās un vājās puses.

Vai kļūsit par “Vienotības” biedri?

Neesmu par to domājusi un tā noteikti nebūs viena no prioritārajām lietām, par kurām domāšu.

Pirms trīs gadiem, kad amatā stājās izglītības ministrs Roberts Ķīlis, tika skaļi pieteiktas reformas. Nākamā ministre Ina Druviete neatbalstīja kardinālas pārmaiņas. Ko gaidīt no jums – enerģisku rīcību, kas uzlabos izglītību, vai pieticīgu mīņāšanos?

To rādīs laiks. Es sevi gribētu pieteikt kā mērķtiecīgu un neatlaidīgu ministru. Ceru, ka lēmumi pozitīvi ietekmēs izglītības kvalitāti un ikvienam Latvijas bērnam palīdzēs iegūt labu izglītību.

OECD starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā (PISA) Latvijas skolēnu zināšanas novērtētas kā viduvējas. Secināts, ka netiek pievērsta uzmanība izcilajiem skolēniem un audzēkņiem, kuru zināšanas atpaliek. Kas jādara, lai izrautos no viduvējības?

Izklausās populistiski, bet ticu, ka vispirms jāizvirza mērķis būt izciliem un attīstīt katra bērna potenciālu. Ir daudzas skolas, kas to dara, piemēram, Rīgas Juglas vidusskola, Zaķumuižas pamatskolai. Jautājums – vai katrā pašvaldībā, katrā skolā, katrs vecāks domā par izglītības kvalitāti?

Kā labo pieredzi nodot visām Latvijas skolām?

Pašvaldības var īstenot tādus modeļus, kas veicina konkrētu rīcību. Piemēram, ja pašvaldība izlemj, ka skolotājiem jāapmainās ar labo pieredzi, tad tai arī jādomā, kā to veicināt.

Uzskatāt, ka katrai pašvaldībai jānosaka, būs izcila vai viduvēja izglītība, strādāt papildus ar teicamniekiem vai nē?

Jā, gribu uzsvērt vietējās iniciatīvas nozīmi. Neticu, ka ir iespējams visas labās lietas organizēt centralizēti.

Bet mazas pilsētas izglītības pārvaldē var nebūt ne mazākā priekšstata par metodēm, kā strādāt ar izcilniekiem un bērniem, kuriem mācībās vajadzīga papildu palīdzība. Vai tiešām nevajag nekādas vadlīnijas vai vismaz ieteikumus, kā organizēt darbu?

Mēģinu teikt, ka jābūt vadlīnijām un orientieriem, bet jābūt arī interesei no skolotājiem. Vajadzīga mērķu skaidrība katrā pašvaldībā un skolā. Tas ir vienīgais veids, kā panākt pārmaiņas.

Jums nebūtu vēlme redzēt PISA pētījumos Latviju nevis ar viduvējiem, bet labiem sasniegumiem?

Neuzskatot PISA pētījumus par vienīgo pareizo un objektīvo mērījumu, mani satrauc tajā redzamās negatīvas tendences. Pirmkārt, redzamas aizvien lielākas atšķirības pilsētas un lauku bērnu sekmēs. Otrkārt, arvien lielākas atšķirības nosaka vecāku ienākumi. Latvija 67 PISA pētījumu dalībvalstu vidū ir vienīgā, kur meitenēm ir labāki sasniegumi nekā zēniem visos mērījumos. Tas liek būt bažīgiem. Ja Latvija ar tautsaimniecību vēlas būt konkurētspējīga kaut vai ar pārējām ES dalībvalstīm, jautājums, vai mums pietiks ar viduvējiem rādītājiem?

Kā nodrošināt, lai lielo pilsētu un mazo novadu bērniem būtu pieejama vienlīdz laba izglītība?

Viena atslēga – skolotāju darbs. Tas gan neatbild uz jautājumu, kā varētu samazināt atšķirību pilsētās un laukos, jo man nav datu par personāla mainību pilsētu un lauku skolās. Statistikas rādītāji ir vidējie rādītāji, līdz ar to nebūt nesaku, ka katra skola laukos ir sliktāka par skolu pilsētā. Tā nav taisnība! Taču statistika norāda uz tendencēm. Tādēļ, piemēram, nodrošinot skolu pēc iespējas tuvāk katra bērna mājām, neaizmirstiet uzdot jautājumu – kāda būs izglītība šajā skolā? Tas patiešām nevar palikt tikai pašvaldību ziņā, tas ir valstiski svarīgs uzdevums, kas noteikti būs saistīts ar skolotāju atalgojumu reformu un skolu tīkla attīstību. Par to daudz tiek spriests Somijā, kur ir ļoti laba izglītības sistēma.

Pēc “Eurostat” datiem mums ir vidēji 11 skolēni uz vienu skolotāju, pēdējos gados skolēnu skaits uz skolotāju strauji samazinās. ES vidējais rādītājs ir 14,5 skolēni uz skolotāju. Kādam, jūsuprāt, jābūt skolēnu un skolotāja skaita proporcijai Latvijā, ņemot vērā rūkošo skolēnu skaitu un ierobežoto finanšu līdzekļu daudzumu?

Uz šo nevar raudzīties tik vienkāršoti. Katram bērnam ir vajadzīgs skolotājs. Droši vien mēs gribam, lai viņš māca nevis visus priekšmetus, lai māca tos priekšmetus, kur viņš ir speciālists. Līdz ar to, ņemot vērā mazo iedzīvotāju blīvumu valstī, mūsu bērnu un skolotāju skaita proporcija, visticamāk, būs zema salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm. Ir jautājums, vai mēs varam sistēmā izdomāt risinājumu, lai skolu ēkas būtu aizpildītas ne tikai ar skolas aktivitātēm, bet skolas taptu arī par kultūras vai vietējās sabiedrības centriem. Iespējams domāt par modeļiem, kā skolotājiem nodrošināt pietiekami lielu algu, pieņemot, ka slodze vienā skolā varbūt nav pietiekama, lai saņemtu labu algu. Vajadzīgi citi papildus risinājumi.

Kā uzlabot skolēnu ieinteresētību un zināšanas dabaszinātnēs?

Izglītības kvalitāte nevar būt augstāka par skolotāju kvalitāti. Kas būs tie jaunie pedagogi, kas stāsies to skolotāju vietā, kas drīz dosies pensijā? Latvijā ap 40% pedagogu ir vecāki par 50 gadiem. Somijā, lai cilvēks kļūtu par pedagoģijas studentu, izvērtē ne tikai viņa zināšanas, bet arī motivāciju un līdera potenciālu. Lai spētu izaudzināt skolēnus, kas spēj uzņemties iniciatīvu, izteikt viedokli, uzņemties atbildību, vajadzīgi skolotāji – līderi. Šādas īpašības nespēj ieaudzināt cilvēki, kuriem pašiem tās nepiemīt. Iespējamā misijā redzam – ja skolotājs pats aizrāvies ar to, ko viņš dara, īsā laika periodā notiek pārmaiņas skolēnu attieksmē. Diemžēl pagaidām ļoti maz jauniešu izvēlas kļūt par eksakto mācību priekšmetu skolotājiem.

Jūs atbalstāt obligātos eksāmenus dabaszinātnēs?

Lēmums jau pieņemts, no 2016.gada tie būs obligāti. Domāju, obligātie eksāmeni būs papildu stimuls jauniešiem iegūt zināšanas valstiski svarīgās jomās.

Kādas pārmaiņas nepieciešamas jauno pedagogu sagatavošanā?

Ir trīs pamatprincipi, kuri atzīti par nepieciešamiem skolotāju sagatavošanas programmām. Pirmais – atlase, kuras kritērijus jau pieminēju. Otrais – praksē balstītas mācības, kas nozīmē, ka nav iespējams iemācīt pedagoģiju, ja jaunietis to nepraktizē. Nevar iemācīties kaut ko darīt nedarot. Trešais – vajadzīga atgriezeniskā saite, individuāls atbalsts katram jaunajam skolotājam. Piemēram, “Iespējamās misijas” skolotājiem ir padomdevēji skolā, kas uzrauga jauniešu pedagoģisko izaugsmi un palīdz ar padomiem.

Jūs iestājaties par stingrākām prasībā, uzņemot jauniešus pedagoģijas studiju programmās?

Domāju, tas būtu pareizi. Bet IZM tiešā veidā to nevar ietekmēt.

Vai IZM var ietekmēt, cik daudz ir valsts apmaksāto studiju vietu katrā augstskolā?

Jā, to var. Bet nevaru atbildēt, vai to darīsim.

Kā uzskatāt, vai jāveicina paaudžu nomaiņa skolās? Ja jā, kā to darīt?

Tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem, pilnīgi noteikti ir nepieciešams, lai sistēmā ienāktu jauni skolotāji. Šis uzdevums noteikti ir saistīts gan ar atalgojuma reformu, gan ar skolotāju sagatavošanas procesu, gan ar izglītības novērtējumu sabiedrībā. Jāsaprot, kādēļ mēs esam nonākuši tik tālu, ka talantīgākie jaunieši nevēlas kļūt par skolotājiem.

Igaunijā skolēniem programmēšana tiek mācīta no 1.klases. Vai un ko jūs kā ministre būtu gatava darīt, lai Latvijas skolās programmēšana nebūtu tikai uzņēmumu rosināta iniciatīva, bet valsts mērķtiecīgi īstenota politika?

IZM ir plāns strādāt pie izglītības satura reformas. Domāju, jābūt piesardzīgiem ar daudzu un dažādu mācību priekšmetu ieviešanu. Veiksme slēpjas dažādu prasmju integrēšanā atšķirīgos mācību priekšmetos. Programmēšanas pamatus var izmantot gan matemātikā, gan fizikā, gan mājturībā. Negrasos apšaubīt, ka vajadzīga arī veselīga dzīvesveida mācība, biznesa pamatu pratība. Mana vēlēšanās – būtiski nepalielinot mācību priekšmetu skaitu, šīs ikdienā nepieciešamās prasmes integrēt mācību saturā.

Iepriekšējās Saeimas laikā Nacionālā apvienība nolēma mācību saturā iekļaut jaunu mācību priekšmetu “Dzīvesziņa”, un, ja šāds ideoloģijā balstīts mācību priekšmets var atrast savu vietu stundu sarakstā, kādēļ tajā nebūtu vieta programmēšanai?

Kā ministre domāju iezīmēt sarkanās līnijas jeb robežas tam, cik un kādus jaunus mācību priekšmetus var ieviest. Neesmu detaļās sekojusi “Dzīvesziņas” stāstam, bet, manuprāt, lēmums par šāda mācību priekšmeta iekļaušanu mācību saturā nebija laba ideja.

Kā vērtējat IZM izstrādāto jauno pedagogu darba samaksas modeli, kas paredz pāreju uz pilna laika slodzi? Ar ko šis modelis labāks par «nauda seko skolēnam» modeli? Vai turpināsit tā iedzīvināšanu arī tad, ja pilotskolas to atzīs par sliktu?

Šobrīd tiek meklēts labākais variants starp pilna laika slodzes samaksu un principu «nauda seko skolēnam», ko daudzas starptautiskas organizācijas vērtē kā pareizu. Jautājums, kā tas tiek īstenots. Jautājums, kā neradīt nevienlīdzību starp turīgajām pašvaldībām, kas var pedagogiem piemaksāt, un trūcīgajām pašvaldībām, kas nepiemaksā. Šie ir valstiski jautājumi. Ja saglabājam principu «nauda seko skolēnam», tad kādā veidā kompensējam tā trūkumus. Nav vēl zināms, kāds pedagogu darba samaksas modelis tiks īstenots. Jo ir pavisam skaidrs, ka iepriekšējā kārtība, kurā skolotāja darba samaksas noteikšanai tika piemēroti daudzi, apmēram 30 kritēriji, nav pareiza. Bet nebūtu arī pareizi, ja jaunais modelis pasliktinātu skolotāju, piemēram, lielo skolu pedagogu, finansiālo situāciju. Nezīlēšu kafijas biezumos, kā būs, ja pilna laika slodzes modelis negūs atbalstu.

Pasaules Bankas eksperti uzskata, ka pašreizējā augstākā izglītības finansēšanas sistēma, kurā tikai trešdaļa studentu mācās par valsts naudu, ir netaisnīga. Viņi ieteica visiem studentiem līdzmaksājumus, ko IZM ignorēja. Kāda ir jūsu nostāja – vai un kas būtu jāmaina augstākās izglītības finansēšanas sistēmā un vai tajā jāsaglabā budžeta vietas? Kuri no PB ekspertu ieteikumiem noteikti ņemami vērā?

Izšķirošais ir kvalitātes un konkurētspējas jautājums. Ņemot vērā, ka arvien vairāk jauniešu brauc studēt uz ārzemēm, jautājums, kā mēs ar pieejamiem resursiem varam izveidot tādu augstākās izglītības sistēmu, lai skolu absolventi tai uzticētos un lai citvalstu jaunieši brauktu uz Latviju iegūt augstāko izglītību? Cik saprotu, vēl nav pieņemts lēmums par augstākās izglītības finansēšanas modeli.

Kā jūs domājat, saglabāt budžeta vietas vai visiem studentiem prasīt līdzmaksājumus?

Mans jautājums – kā nodrošināt pieejamību un kvalitāti. Nedrīkstētu būt tā, ka talantīgiem skolu absolventiem, kuri varētu kļūt par Latvijas tautsaimniecības un zinātnes balstu, nebūtu pieejama augstākā izglītība tādēļ, ka viņi to nevar atļauties. Bet vēl nezinu, kur mazo valsts naudu ieguldīt – A, B vai C modelī.

Kā jūs domājat, vai zinātnisko institūtu konsolidācija, apvienojot starptautiski zemu novērtētos ar atzinīgi novērtētajiem institūtiem, atrisinās zinātnisko pētījumu kvalitātes problēmas?

To rādīs nākamais izvērtējums. Jautājums nav koreksts – vai apvienošana ir uzlabošana, jo nav tāda uzstādījuma. Jo uzstādījums ir cits – vai nu jālikvidējas, vai nu jāatrod partneris. Šis ir neatkarīgs vērtējums. Kritēriju skaidrība un objektivitāte ir ļoti svarīgas jebkurā līmenī, lai varētu precīzi nolīmeņoties, kur esam, ko darām. Ja kāda institūcija neatbilst šiem kritērijiem, jādomā par sekām.

Valdības deklarācijas uzmetumā minēta atbalsta programma izcilajiem zinātnes institūtiem? Kāda tā būs? Pēc kādiem kritērijiem, jūsuprāt, vērtējama izcilība?

Mans vienīgais komentārs par valdības deklarācijā ierakstīto ir par zinātnisko institūtu izvērtējumu. Tālāk finansējuma sadale būs saistīta ar šo vērtējumu.