Viņas vārdā nosaukt vulkānu vai avotu. LU profesores Intas Brikšes piemiņai

Šodien Latvijas Universitātē (LU) notiek atvadīšanās no LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) dekānes Intas Brikšes

Pavadot pēdējā gaitā Latvijas Universitātes profesori Intu Brikši (58), gribas atgādināt viņas pirms dažiem gadiem teikto kādā intervijā, ka “viena lieta, kas raksturīga Latvijas žurnālistikai, – tā nespēj paskatīties uz sevi no malas, jo iztrūkst publiskas pašrefleksijas”. Runājot par medijiem kā ceturto varu, šī atziņa kā vēl nekad aktualizējusies mūsdienās, jo pārāk bieži nespējam novērtēt savu darbu ar kritisku aci no malas.

Toreiz Inta Brikše vaicāja, kāpēc to spēj, piemēram, britu mediji. Un kāpēc mēs negribam celt sava darba kvalitātes latiņu, to publiski neanalizējot un nediskutējot. Jo “medijiem IR reāla vara, publiskās komunikācijas vara. (..) Tie var nodrošināt ziņu plūsmu milzīgos apjomos, regulāri un nepārtraukti”. 

Šodien ar LU SZF portāla “Mansmedijs.lv” atļauju publicējam fragmentus no Intas Brikšes kolēģu atmiņām un atvadu vārdiem profesorei. “Mansmedijs.lv” arī bija Brikšes viena no daudzajām idejām, kas īstenojusies un tika radīta tieši ar domu, kur pulcēties un diskutēt nozares profesionāļiem.

Profesore, LU SZF Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane:

Intas laiks bija un paliks darbības laiks. Viņa domāja darbībā. Kāda ideja vai doma vienā acumirklī tika pārrakstīta rīcības formās un nolikta tev priekšā. Pārrakstījumā skaidri atklājās piedāvājuma varība vai nevarība, lietderība vai bezjēdzība.

Inta bija lēmēja. Rāma piesardzība, šaubīšanās, lēnums nepiestāvēja viņas lemtajam. Šaubas, ja arī bija un droši vien tās bija, palika aizkadrā. Viņas darbības vīzija lemjot, nepieļāva pieticību vai neuzbūvējamas gaisa pilis. Ne vienmēr viņas lēmumi bija saudzīgi. Ne vienmēr lemtais pārvērtās vienprātīgā citu atbalstā vai uzvarošā triumfā, taču, jāatzīst, ka vienmēr tie bija patstāvīgi un citu gribas neietekmēti lēmumi, stingri un noteikti. Tālāk tos pavadīja pamatīgs darbs. Ne velti Intas baltais auto bija redzams, agri no rīta fakultātē ienākot un vēlu no tās aizejot. Par vienu no tālredzīgākajiem viņas lēmumiem atzīstams divu dēlu dzīvības izlēmums un talantīgs īstenojums.

Pastāv un turpinās tas, ko iedibina no jauna. Inta bija dibinātāja. SZF ir viņas ideja un viņas lolojums, kas īstenots kopā ar daudziem citiem. Sarunas, konflikti, viltības, viss mutuļoja un vārījās tapšanas laikā, kā jau sākumlaikam pienākas. Bija sajūsma, asaras, asumi, viltīga gudrība, vilšanās un uzvaras. Ja kāda tapšana ir jāizprot tās būtībā, par tās paraugu izmantojams SZF dzimšanas laiks. Tieši SZF gari stieptās Sociālo zinātņu fakultātes vietā. Tā ātrāk, īsāk, darbīgāk.

Inta bija pārsteidzoši radoša situāciju māksliniece. Tikšanās notikumu iepriekš plānot un paredzēt bija grūti. Viņas dzirkstošā un asprātīgā klātbūtne vienmēr ienesa kādas korekcijas. Saspēle prasīja spriegumu līdzspēlē. Būtu saglabājamas, ja iespējams, viņas runas studentu izlaidumos. Viņa necitēja un neaizņēmās no citu gudrībām, jo viņai pietika savas vielas un iztēles. Radošais nenoveco.

Žurnāliste un Latvijas Universitātes lektore Vita Dreijere:

Mana pirmā pieredze ar Intu, protams, ir ieliekama rāmītī „Inta kā pasniedzēja”. To īsumā varu raksturot trijos vārdos: „Izcils domāšanas treniņš.” Vislabāk atceros daudzos seminārus pie profesores maģistra programmā. Toreiz mēs jau daudz labāk sapratām, par ko viņa runā, tāpēc varējām piedzīvot arī diezgan spilgtus brīžus. Kopā ar viņu diskutējām, meklējām kopsakarības, visinteresantāk bija tad, kad, balstoties uz teorijām, izdevās attīstīt kādas jaunas idejas. Reizēm pēc šiem semināriem, izejot no augstskolas, šķita, ka galva kūp, tik intensīvi un piepildīti tie bija. Sapratu, ka domāšanas treniņš ir tas, ko Inta savos kursos arī centās panākt. Nē, viņa negribēja, lai mēs mehāniski iekaļam no galvas kādas teorijas, viņa gribēja, lai mēs mācāmies domāt un saprast kopsakarības. Es arī esmu pārliecināta, ka jaunajiem žurnālistiem, absolvējot augstskolu, vissvarīgāk nav perfekti pārzināt visus ziņu rakstīšanas principus vai prast labi samontēt sižetu. Tas, protams, ir vairāk nekā vēlams, bet galvenais ir – vai cilvēks jūt būtisku izrāvienu savā domāšanā. Un tas bija tieši Intas lauciņš. Problēma ir tā, ka lielākoties to mēs, studenti, saprotam tikai vēlāk, tāpēc ļoti daudzus godam nopelnītus „paldies” no studentiem Inta nesaņēma uzreiz.

Intai bija ass prāts, ko es varētu dēvēt arī par ideju lādīti. Jā, idejas viņai dzima nemitīgi. Es jau iemanījos noteikt zināmas pazīmes, kas liecināja – tūlīt atkal būs kārtējā ideja. Parasti tajos brīžos bija neliela klusuma pauzīte, mazliet domīgs skatiens, un bija skaidrs – tūlīt kaut kas sekos. Bieži vien sarunas laikā viņai idejas bira viena pēc otras bez apstājas.

LU SZF pasniedzēja Liene Bērziņa:

Patiesībā par viņu vajadzētu rakstīt grāmatas, bet tā Intai būtu pārāk noslēgta, pabeigta un ierāmēta forma. Tāpēc internets viņai pat šķiet piemērotāks. Vienīgi pārāk lēns. Pat 4G. Inta bija tik plūstoša, inovatīva, pozitīva un aktīva, ka viņai vajadzētu būvēt piemiņas strūklaku vai nosaukt viņas vārdā vulkānu vai avotu. Inta būtu pelnījusi (un nopelnīja arī) ordeņus un visas pasaules nozīmīgākos pieminekļus, bet viņai tas nekad nepiestāvētu. Jo Inta vienkārši nevar būt pasīvā kārtā. Viņa vienmēr būs darāmajā kārtā. Vienmēr.

Atvadas no profesores Intas Brikšes 6.novembrī

No plkst.10 līdz 12 Latvijas Universitātes Lielajā aulā notiks atvadīšanās

Pēc tam plkst.14 īpašs piemiņas brīdis notiks LU SZF Berlina auditorijā