Pētnieki ir, pasūtītāju trūkst

Kad uzņēmēji sāks “draudzēties” ar zinātniekiem?

Doktorantūras programma ir katras augstskolas prestižs un autoritāte. Tas ir reāls pienesums Latvijas tautsaimniecībai, bez tam ļauj mācību iestādei sagatavot jaunus akadēmiskos docētājus. Diemžēl Latvijā joprojām pastāv plaisa starp akadēmisko un uzņēmējdarbības vidi.

Panākumu pamatā – prakses un teorijas sasaiste

Latvijā doktorantūrā iestājas aptuveni 1% no kopējā studējošo skaita, un nav noslēpums, ka ES un pat tuvākajās kaimiņvalstīs šis rādītājs ir krietni augstāks. Vai tiešām pie mums ir tik maz spējīgu, gudru, talantīgu un mērķtiecīgu cilvēku? Tā tas noteikti nav. Iespējams, problēma ir motivācijas trūkumā un izpratnē par to, kādu pienesumu augstskolai un valstij sniedz topošā doktora zinātniski pētnieciskais darbs.

Nelielai atkāpei vēlētos minēt piemērus, kad doktora darbs veltīts konkrētu problēmu risināšanai un ticis izstrādāts cieši kopā ar attiecīgajām nozarēm. Vēl pirms Zolitūdes traģēdijas Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās zinātnes doktora studiju programmas doktorants Jānis Bramanis aizstāvēja promocijas darbu par būvniecības tiesību attīstības problemātiku Latvijā. Jau tad viņš norādīja, kādas konkrētas izmaiņas veicamas Būvniecības likumā, lai sakārtotu nozares uzraudzības jautājumus.

Diemžēl Zolitūdes traģēdiju tas nenovērsa, taču glābs daudzas dzīvības nākotnē, jo patlaban Bramanis kā eksperts piedalās darba grupās, kuras izstrādā būvniecības nozares tiesisko regulējumu un nosaka būvniecības procesos iesaistīto atbildību.

Ļoti būtiski, ka savu pieredzi Bramanis nodod jaunajai būvnieku paaudzei, pasniedzot būvniecības tiesības Rīgas Tehniskajā universitātē. Šis ir lielisks piemērs, kā kvalificētu zinātnieka pienesumu var izmantot, pilnveidojot visu būvniecības procesu valstī – sākot no ieceres, beidzot ar ēkas nodošanu.

Vēl jāpiemin “Turības” Juridiskās zinātnes doktora studiju programmas doktorantes Unas Skrastiņas promocijas darbs „Piedāvājuma izvēles kritēriji un vērtēšana publiskajā iepirkumā”. Strādājot Rīgas domes Plānošanas, iepirkumu un kontroles nodaļā, viņa ikdienā saskārusies ar šīs problēmas praktisko pusi. Tas ļāva Skrastiņai izstrādāt un aizstāvēt jaunus publisko iepirkumu kritērijus un metodiku, kas pierādīja – ne vienmēr zemākā cena nozīmē labāko piedāvājumu. Tagad šī metodika darbojas oficiāli un ikviens var sekot līdzi, kā Rīgas domes iepirkumu procesos šie kritēriji tiek ievēroti.

Abi doktoranti, veicot pētījumus, bija saistīti ar pētāmo nozari un tā bija viņu personiska iniciatīva. Viņi kā praktiķi redzēja problēmjautājumus, radīja tiem teorētisko bāzi, un tagad mēs visi varam plūkt šī darba augļus.

Trūkst nozares uzstādījuma

Diemžēl šādu piemēru nav daudz. Ne vienmēr veiktais zinātniskais darbs pēc tam tiek praktiski izmantots arī dzīvē. Mēs paklausīgi pildām to, ko nosaka Augstākās izglītības likums un noteikumi, tomēr vienlīdz būtiska ir augstskolas attīstība un tas, ko varam sniegt tautsaimniecībai.

Ja raugāmies stratēģiski uz šo jautājumu, tad uz pētniecību balstītai augstākajai izglītībai būtu jābūt saistītai ar nozares pasūtījumu. Gadiem ilgi biznesa pārstāvji tiek rosināti plašāk iesaistīt maģistra un doktora programmu studentus savos uzņēmumos, taču realitātē tas nenotiek. Man nav īsti skaidrs, kas tam ir par iemeslu, jo mēs kā augstskola ļoti lielu vērību pievēršam tieši studiju praktiskajai pusei. Studiju procesā tiek iesaistīts gan docētājs, gan praktiķis no attiecīgās nozares. Piemēram, students pilda teorētisku uzdevumu par administratīvajiem principiem valsts pārvaldē, pēc tam klausās nozares eksperta lekciju par to, kā konkrēti tiesvedību principi tiek īstenoti praksē.

Pagaidām atsaucība no nozares puses pamatā balstās uz personiskajiem kontaktiem. Manuprāt, studiju teorētiskajai un praktiskajai sasaistei ir jāsākas, jau izstrādājot bakalaura darbu, tālāk to pilnveidojot maģistratūrā un noslēdzot doktorantūrā.

Nesen klausījos, kā bakalaura darbu aizstāvēja students no Nīderlandes Lietišķās zinātnes universitātes. Viņš pierādīja, kādu efektu un līdzekļu ietaupījumu sniegs vienas skrūves nomaiņa piena pārstrādes aparātā. Šo darbu bija pasūtījusi konkrēta rūpnīca, kas plāno turpināt sadarbību ar studentu arī viņa tālākajā studiju procesā. Tas ir perfekts modelis – ja students jau kā bakalaurs ir spējis ieinteresēt pasūtītāju, tad faktiski šādā veidā uzņēmums sev izaudzina kvalificētu speciālistu.

Visi atrodas vienā spēles laukumā

Sarunās ar nozares pārstāvjiem, no vienas puses, mēs saskaramies ar zināmu neuzticēšanos – cik kvalificēti augstskola spēs veikt pasūtījumu. Taču, kad pavaicājam, kas tieši uzņēmēju varētu interesēt, rodas grūtības noformulēt konkrētu uzstādījumu. Manuprāt, tieši šis ir problēmas galvenais cēlonis.

Nozarei būtu skaidri jādefinē savas vajadzības, jāsniedz konkrēts uzstādījums, jāsadarbojas un jāiesaistās pētniecības procesā. Nav īsti pareizi, ka augstskola meklē atsaucīgus uzņēmējus, pārliecina viņus un cenšas šo pieprasījumu radīt. Uzņēmējiem ir vairāk jāuzticas akadēmiskajai videi, zinātniekiem un jāapzinās, ka galvenie ieguvēji būs viņi paši, jo šādā veidā paaugstinās sava uzņēmuma konkurētspēju.

Taču šī neuzticēšanās barjera joprojām pastāv un veidojas apburtais loks. Viena puse otrai pārmet par nepietiekami sagatavotiem speciālistiem, bet otra puse nav saņēmusi uzstādījumu no pirmās – kāds speciālists tai ir nepieciešams. Kad students aiziet praksē, uzņēmējs pēta – ir lietaskoks vai nav, bet, kādu lietaskoku tev vajag un ko viņš tev varētu izpētīt -, tāda viedokļa nav. Speciālists ienāk uzņēmumā ar to, ko augstskola viņam ir iedevusi, bet uzņēmējs neiedeva klāt to, kas viņam pašam ir vajadzīgs. Ja nozare ar augstskolu sadarbotos studiju procesa laikā, tad uzņēmums saņemtu tieši tādu speciālistu, kāds viņam nepieciešams.

Šobrīd pievienotā vērtība, ko varētu sniegt abu pušu sadarbība, paliek aiz borta. Gan no biznesa, gan augstskolas puses ir jābūt izpratnei, ka mēs visi atrodamies vienā spēles laukumā. Ko sagatavosim mēs, tas strādās pie jums. Jo labāk mēs sagatavosim, jo labāk jūs strādāsiet. Gala rezultātā tie ir ienākumi gan uzņēmējam, gan tautsaimniecībai kopumā. Visa sistēma darbosies tikai tad, kad visas apakšsistēmas darbosies saskaņoti. Patlaban tur ir pārrāvums un katrs darbojas pats par sevi, tāpēc rezultāts izpaliek.

Biznesa videi jābūt aktīvākai

Doktorantūras galvenais uzdevums ir praksei nepieciešamā pētnieciskā darba veikšana. Nav gluži tā, ka tas tiek veikts trīs gadus. Pirmajā pusgadā var izveidot teorētisko pamatu, pēc tam veikt padziļinātu izpēti, izejot no pasūtītāja (ja tāds ir) vajadzībām. Ja ir šī prakses pasūtījuma un augstskolas simbioze, uzņēmējs var nostiprināt savas pozīcijas – paplašināt tirgu un palielināt ieņēmumus. Savukārt augstskola sniedz pienesumu zinātnei un ceļ savu prestižu.

Patlaban Biznesa augstskola “Turība” realizē četras doktora studiju programmas – Komunikācijas vadība, Juridiskā zinātne, Uzņēmējdarbības vadība, tikko kā saņemtas promocijas jeb doktora zinātniskā grāda piešķiršanas tiesības vadībzinātnē. Tā ir lieliska akadēmiskā bāze visiem uzņēmējiem, kuriem nepieciešama veikt padziļinātus zinātniskus pētījumus komercdarbības attīstībai. Tāpēc es aicinātu biznesa videi būt aktīvākai un iesaistīt pētījumos topošos doktorus. Ja mērķis mums visiem ir viens, tad labāk uz to iet pa kopēju ceļu.

Autors ir Biznesa augstskolas Turība rektors