Sistēma

Pastāvīgi dzirdam par “plaisu starp politiķiem un sabiedrību”

To var piesaukt vietā un nevietā. Finanšu ministrs Andris Vilks ir pirmais tik augsta līmeņa Latvijas politiķis, kas atklāti runā par ļoti reālu plaisu – starp politisko partiju vadības šaurā loka “sistēmu”, kas pieņem lēmumus, un valdību, kurai par tiem ir jāatbild.

Intervijā žurnāla “Ir” šīs nedēļas numurā Vilks par savu pieredzi politikā runā mūsmāju politiķiem neraksturīgi atklāti un asi. Viņa teiktajam īpašu ticamību piešķir kādu savu politisku motīvu vai mērķu acīmredzams izpalikums. Viņš pats aiziet no politikas.

“Man neinteresē amati, nosaukumi, vara,” saka viens no pēdējo gadu ietekmīgākajiem Latvijas valdības politiķiem, kura veikums ir guvis arī ievērojamu starptautisku atzinību. “Man interesē, lai man ir darbs, kas patiktu, un alga.”

Tematu “Vilks un ministru algas” mediji labprāt cilājuši pliekani banālā interpretācijā, ka finanšu ministrs pošoties aiziet no politikas vienkārši tāpēc, ka gribētu labāk atalgotu darbu. Tomēr pirmīt citētajā no viņa teiktā vismaz tikpat svarīgs ir “darbs, kas patiktu”. Ministram, kura nopelni valsts izvilkšanā no “treknajos gados” izraktās dziļās bedres ir vieni no lielākajiem, politiķa darbs acīmredzami nav sagādājis paveiktajam atbilstošu gandarījumu. Un viņš precīzi pasaka, kāpēc.

Kas uzmeta Dombrovski?

Vilks nosauc par “Latvijas lielāko problēmu” partiju un valdības vadības nošķiršanu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc “es negribu būt politikā”. “Ne Baltijā, ne Skandināvijā es nezinu citu valsti, kur politisko partiju līderi izvairās būt premjeri un ministri. Tas ir absurds!”

“Vienotības” politiķis runā ne tikai par acīmredzamāko un līdz ar viņas neievēlēšanu jaunajā Saeimā īpaši aktuālo partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas izvairīšanos no darba valdībā. “Es runāju par visām partijām,” Vilks uzsver. “Neviens netaisās strādāt valdībā – ne Urbanovičs, ne Ušakovs, ne Brigmanis, ne Āboltiņa, ne Dzintars.”

Ļoti uzskatāms piemērs, kas parāda lēmumu pieņēmēju atsvešinātību no atbildības, bija premjerministra Valda Dombrovska piepešā atkāpšanās no amata pērnruden pēc Zolitūdes traģēdijas. Tas nāca negaidīti droši vien ļoti daudziem. Taču šokējošākais Vilka stāstā par to ir viņa sacītais, ka arī viņam, izrādās, tas bijis “baigais šoks”.

Iedomājieties, valstij tik svarīgs notikums kā valdības atkāpšanās bija pārsteigums valdības otrajai svarīgākajai figūrai – finanšu ministram! Lēmums par valdību bija pieņemts, bet valdības ministri par to nebija informēti! (Šķiet, ka arī premjerministrs pats pirms sarunas ar Valsts prezidentu, pēc kuras ar asarām acīs paziņoja par savu atkāpšanos, par to nebija informēts.)

Kurš tad to lēmumu pieņēma? Varbūt vēl šokējošāk, ka arī gandrīz gadu pēc šā notikuma finanšu ministrs saka – “es nezinu visas nianses” un “nevaru pateikt par cilvēkiem”, kuri bija izlēmuši par šādu pavērsienu.

Vilks ir pārliecināts, ka “Valdis tika uzmests”. “ZZS vajadzēja būt valdībā ar saviem darbiem, ar saviem ministriem šajā brīdī, kad ekonomikā ir izaugsme, kad nāk vēlēšanas,” viņš saka. Taču konkrēto atbildīgo par atjaunotās Latvijas laiku sekmīgākā premjerministra “uzmešanu” un viņa vadītās valdības gāšanu it kā nemaz arī nav – “es domāju, ka tas ir kopīgs visas sistēmas lēmums”.

Politikas galveno lēmēju sēdēšana Saeimas vai vēl tālākos “siltos un mīkstos krēslos”, pa gabalu noskatoties, kā, Vilka vārdiem runājot, viņu partiju biedri “noasiņo” izpildvarā, ir izvērtusies par tāda mēroga sērgu, ka to arī sabiedrība nu pieņem par it kā pašsaprotamu un ikdienišķu. Vēlēšanu kampaņas galvenais notikums, kā nupat pieredzējām, bija, vērtējot pēc Vilka minēto Skandināvijas un arī citu demokrātisku republiku standartiem, sirrealitātes šovs ar sirreālu, notiekošajam pilnīgi neatbilstošu nosaukumu “premjerministra amata kandidātu debates”.

Trīs no Saeimas četru lielāko partiju “kandidātiem” – Zaļo un Zemnieku savienības un “Krievijas ostas” Ventspils saimnieks Aivars Lembergs, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs no “Saskaņas”, Nacionālās apvienības sprīdi garā soliņa vienīgais rezervists Roberts Zīle no Eiropas Parlamenta – ne paši kandidēja vēlēšanās, ne posās pēc vēlēšanām tiešām kļūt par valdības vadītājiem. Ceturtā – premjerministre Laimdota Straujuma – ir jaunpienācēja “Vienotībā” un varēja uzstāties tikai savā un savas aizejošās valdības, taču ne valdības ietekmīgākās partijas vārdā.

Vēlēšanās partijas mums piedāvāja “cilvēkus no malas”, kuri neuzņēmās nekādu atbildību ne par Saeimas, ne par iepriekšējās (atskaitot daļēji Straujumu), ne nākamās valdības darbu. Un sabiedrība, ieskaitot žurnālistus un “politikas ekspertus”, pieņēma kā leģitīmu šo fiktīvo lietu kārtību, pilnā nopietnībā diskutēdama par falšo kandidātu stiprajām un vājajām pusēm, acīmredzami nesaistīdama šo absurda teātri ar kādu “plaisu” starp sevi un valsts varu.

“Un izskatās, ka tagad pilnīgi nekas nemainīsies,” Vilks pesimistiski prognozē.

Sistēmisks vēzis

Dombrovska valdības gāšana, par kuru it kā neviens konkrēti nav atbildīgs, ir tikai viens politiskās lemšanas anonīmās bezatbildības paraugs. Taču atbildības pāradresēšana caurauž valsts pārvaldi un ir kļuvusi par dominējošo Latvijas politiskajā kultūrā. Pašreizējā valdības veidošanā šīs bezatbildības kultūras ļaunuma ziedi uzplaukst pilnā košumā.

Tas notiek pat organizatoriski – partiju konsultācijas par valdību acīmredzot ir pieskaņotas Lemberga tiesas sēžu grafikam, lai nepārklājas. Lai smagos noziegumos apsūdzētais, kura ietekme ZZS, kā teic Vilks, ir “milzīga”, var diktēt valdības veidošanas noteikumus.

Un arī saturiski – ne īsti jampampiņš (ietekmīgs taču!), ne īsti kriminālnoziedznieks (nav taču vēl cietumā!) var atļauties, ne par ko neatbildot, te draudēt ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām (nu, kremt jau laikam gan koši “zaļajam cilvēciņam”, ka “Saskaņa” nav vēlēšanās dabūjusi 30, bet Ingunas Sudrabas piekabe 20 vietas, kā Vilks esot bažījies pirms vēlēšanām), te ieteikt piedāvāt Sudrabai finanšu ministra portfeli, te atkal sevi par premjerministru (jo, raugi, prezidents vēl nevienu neesot nosaucis), te mācīt mums “cienīt Satversmi”. Un ar piedziedājuma regularitāti izpaust savu pašlaik galveno rūpi – “budžetu pašvaldību griezumā”, proti, maksimāli daudz Latvijas nodokļu maksātāju un Eiropas fondu naudas sev apsaimniekošanai.

Savukārt Nacionālajai apvienībai piepeši un pretēji pirms vēlēšanām uzstājīgi teiktajam par pašreizējās koalīcijas saglabāšanu savajadzējies “konstitucionālā vairākuma” ar Reģionālo apvienību valdībā. (“Zaļie zemnieki” spēlē līdzi šo vientiesīgi viltīgo teātri – ja NA runās ar Bondaru, šie iešot runāt pie Sudrabas.)

Līdzās vēl lielākai atbildības atšķaidīšanai laikam tiek gatavotas iespējas jaunai dekoratīvi patriotiskai preambulēšanai, ar ko labākajā gadījumā tēlot rūpes par latviešu tautu, kad jau partijas deleģētie ministri nekvalificējas valsts noslēpumam un līdz ar to darbam valdībā. Un paralizēt koalīcijas darbu, ja kārtējie konstitucionālie murgi nebūtu pieņemami koalīcijas partneriem. Sliktākajā – tiešām ļodzīt valsts pamatus, kā nupat braši iesaka Sudraba, uzstādama, ka par ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju jau nākamā gada pirmajā pusē esot jālemj “visas tautas vēlētam prezidentam”.

Tieslietu, izglītības un veselības aizsardzības reformas, kuras gandrīz visi retoriski piesauc kā svarīgākās, šādos apstākļos neviens ne grib, ne varētu īstenot, pat ja gribētu. Jo ne jau ministri pieņemtu lēmumus – tiem atliktu tikai uzņemties vainu par “sistēmas vecajo” lemto.

Dombrovskis šai “sistēmai” nebija vajadzīgs, Vilks arī bija pārāk labs. Šī sistēma veicina iztapīgu viduvējību atražošanu – tādas “jaunas sejas”, kuras ienāk politikā, “lai kļūtu bagātāki, lai būtu pietuvināti varai”, kā intervijā saka Vilks.

Plaisa starp sabiedrību un varu ir plaisa starp varu un atbildību. Nevar gaidīt sabiedrības uzticēšanos politiķiem, kuri neatbild par saviem lēmumiem. Šo galveno Latvijas politikas problēmu politiķi var novērst, atsakoties no Lemberga ieviestā un Āboltiņas pilnveidotā kuluāru politikas stila.

Laikam pašlaik būtu nereāli prasīt, lai šo stilu maina maksātnespējas nacionālie administratori vai stipendiju varas vertikālē sakārtotie “zaļie zemnieki”. Taču vismaz valdību it kā veidot it kā uzņēmušās „Vienotības” pirmais darbs būtu atdot partijas vadību tādiem cilvēkiem, kuri spētu uzņemties arī valdības vadīšanu.