Latvijas tiesībsargājošās iestādes lēni mācās no pieredzes vārda brīvības ieroežošanā
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) liegumam trīs mēnešus retranslēt noteiktus Krievijas TV kanālus, nebija panākumu Ukrainas kara propagandas ierobežošanā, tā šorīt Latvijas Radio 1 sacīja Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska, vērtējot vārda brīvību Latvijā, ko aktualizēja arī Krievijas un Ukrainas karš.
”Lietuva arī aizliedza dažus līdzīgus kanālus, bet Igaunijā vārda brīvības ievērošanu uzskatīja par svarīgāku. NEPLP lēmums ir juridiski labi sagatavots, bet nedomāju, ka tam bija kādi panākumi. Līdzīgu kanālu klāsts un tehniskās iespējas ir ārkārtīgi plašas, lai apturētu propagandu. Ja ar aizliegumu var ko panātk, tad tikai ļoti īslaicīgi,” vērtē eksperte, kura nesen pabeigusi pētījumu par vārda brīvību mūsu valstī, tās attīstību pēdējos desmit gados.
”Man šķiet bīstami radīt šādu aizliegumu kā precendentu, tā drīzāk ir mūsu pašu vājuma izpausme. Svarīgāk vērtēt, kādu informāciju izplatām iedzīvotāju vidū. Zinām, ka ir iedzīvotāju daļa, kas informāciju saņem krievu valodā, un mēs paši nesniedzam to pienācīgā apjomā un kvalitātē. Tagad ir mēģinājumi stiprināt Latvijas Radio 4, TV ziņas krievu valodā, tas ir pozitīvs veids,” vērtē Cilvēktiesību centra vadītāja.
Kā norāda lietpratēja, vārda brīvība ir plašāka par cilvēka fizisko drošību, tā ietver arī cilvēktiesības, politiskos un ekonomiskos jautājumus, presi, filmas, māksliniecisko brīvību, saistīta ar pulcēšanās brīvību. Desmit gados vērojama pozitīva attīstība, bet ir arī problēmas. Kā pozitīvu piemēru Kamenska min Saeimas lēmumu dekriminalizēt goda un cieņas aizskaršanu, bet tam vēl pakļauta neslavas celšana amatpersonām, ja to dara žurnālists.
”Tas skar pieļaujamās kritikas robežas pret politiķiem, un Eiropas tiesa pēc savas prakses norāda, ka pret politiķiem un īpaši valdības locekļiem tās ir daudz plašākas, skaidro Kamenska, minot Latvijas lietas – bijušā ministra Laimoņa Strujeviča tiesvedību pret laikrakstu ”Diena” un Aivaru Ozoliņu, Selecka lietu.
Ir jauna tendence, kad tiesībsargājošās institūcijas prasa žurnālistiem informācijas avotu atklāšanu, jo to sargāšanas ir viens no brīvības leģitīmiem ierobežojumiem, norāda pētniece. ”Presei ir tiesības informēt par sabiedrībai nozīmīgiem gadījumiem. Jāvērtē, vai info avotu atklāšana ir svarīgāka par sabiedrībai būtisko informāciju,” skaidro Kamenska, atgādinot piemēru ”Nagla pret Latviju” Eiropas tiesā, ”Zemgales Ziņu” lietu ar tiesas sēdes protokola publiskošanu.
Eksperte norāda – vērtējot jaunāko piemēru ar žurnāla ”Ir” aktīvu iesaldēšanu, redzams, ka tiesībsargi nav mācījušies no iepriekšējās pieredzes. ”Izpratne par vārda brīvību attīstās tiesu prakses ceļā. Tiesībsargājošajām institūcijām jāmācas, kad vārda brīvību var ierobežot, kad nevar. Sabiedrība ir mācījusies, ka vārda brīvība ir ne tikai patīkama informācija, bet arī tāda, kas kādu var šokēt un aizvainot.”
Kamenska kā ierobežošanas piemēru min arī mēģinājumus aizliegt ”homnoseksuālisma propagandu” izglītības iestādēs, apelējot pie bērnu aizsardzības. ”Nesen arī Krievijā to aizliedza, tendences bijušas Ukrainā, Moldovā, Lietuvā. Eiropas institūcijas konstatējušas, ka vienkārša homoseksualitātes piemienēšana neietekmē bērna psihi vai sabiedrību.”
Pētniece konstatējusi, ka pēdējos gados bijuši vairāki pulcēšanās brīvības aizliegumi, kas varētu būt pamatoti, jo ”draudi bija lielāki nekā citus gadus” Piemērs – Nepilsoņu kongress vēlējās pie Kogresu nama rīkot koncertu. ” Taču arrī tādā situācijā jāskatās no samērīguma viedokļa,” norāda Kamenska, ”pirms Eiroparlamenta vēlēšanām redzējām – lai cik daļai sabiedrības bija nepatīkami Ždanokas rīkotie piketi, atbalsts Ukraini bija spēcīgs, un arī Ukraiņu kongress rīkoja savas publiskās akcijas.”
Komentāri (20)