Ja koalīcijas vienīgā atziņa pēc vēlēšanām ir «pēctecības uzvara», tad laiks atcerēties, ar ko beidzās Kalvīša «pēctecības mandāts»
Dažas dienas pēc vēlēšanām Latvijā valda politiska eiforija. Koalīcijai gandarījums par pēctecību. Saskaņai patētisks prieks par kārtējo uzvaru, kas neievedīs viņus valdībā. Jaunajām partijām iluzoras cerības par ietekmi Saeimā.
Iestājusies atelpa pēc vēlēšanu kampaņas, kurā bija savas īpatnības. No televīzijas klipu arēnas tā bija pārcēlusies uz ceļmalām un autobusu pēcpusēm. Atjautīgie politiķi bija sajūsmā – dārgās TV minūtes vēl varēja saskaitīt un tēriņus aptuveni aprēķināt, bet kāds gan «superKNAB» saskaitīs mūžīgā kustībā esošos auto un izstaigās visas lauku ceļmalas? Tērēts tika uz nebēdu, daudz nedomājot par kampaņu izmaksu griestiem.
It kā racionālās premjeru televīzijas debates izkropļoja «premjeri pēc izsaukuma», kuri vēlēšanās nekandidēja. Zīle un Ušakovs pat negatavojās atstāt siltās vietiņas Rīgas domē un Briselē. Bet Lembergs kopā ar ZZS ciniski maldināja vēlētājus, jo premjers bez pielaides valsts noslēpumam vienkārši nav iespējams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.