Nepievilsim cilvēci!

Saeimas vēlēšanas sūtīs skaidrus signālus visai pasaulei

Sestdien, kad dosimies vēlēt 12.Saeimu, mēs ne tikai “nokārtosim” savstarpējos rēķinus Latvijas iekšpolitikā, bet kā vēlētāji ar savu izvēli sūtīsim skaidrus signālus arī visai pārējai pasaulei. Pat ja acumirklī Latvijas vēlēšanām uzmanību nepievērsīs visa pasaule, mūsu izdarītās izvēles nozīme tikai pieaugs laika gaitā. Viena vai otra iznākuma gadījumā tā var kļūt par spilgtu piemēru vēstures un politikas zinātņu mācību grāmatām nākotnē.

Mūsu kaimiņvalsts Krievijas draudīgās rīcības dēļ tās citā kaimiņvalstī Ukrainā, kā arī Krievijas uzbāzīgās kara tehnikas izrādīšanas pie mūsu valsts robežām dēļ šīs vēlēšanas ir atšķirīgas no visām iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Latvijas vēsturē. Tāda ārēja drauda un spiediena, kas vietām ir jau citā un slēptā veidā manāms arī mūsu robežu iekšpusē, ēnā Latvijas vēlētājiem ir jāpieņem izšķirīgs lēmums par to, kādai vērtību telpai un valsts pārvaldes formai mēs galu galā izvēlamies piederēt.

Pārmaiņu ceļā

Viss miermīlīgais un uzsvērti demokrātiskais Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas un nostiprināšanas process gadsimta ceturkšņa garumā ir kalpojis ne tikai mūsu pašu dzīves kvalitātes un labklājības uzlabošanai, bet arī kā piemērs sabiedrības pārejai no totalitārisma uz demokrātiju.

Ceļš nav bijis viegls un ne tuvu nav galā, jo demokrātija kā iekārta ir vienmēr pilnveidojama, tāpat kā dzīves kvalitāte nemitīgi uzlabojama. Taču tas ir mūsu pašu tautas izvēlētais ceļš, un vidēji reizi četros gados mēs pēc brīva prāta esam atkal un atkal apstiprinājuši, ka vēlamies turpināt iet pa šo ceļu. Neraugoties uz visām grambām, grāvjiem, meža taciņām un ceļmalas vilinošajiem krūmiem.

Latvija un pārējās Baltijas valstis, kuru atbrīvošanās ceļam ar interesi un palīdzīgu roku ir sekojušas pasaules demokrātiskās un veiksmīgākās valstis, nebūt nav vienīgās valstis pasaulē un pat ne tagadējā Eiropas Savienībā, kuras pāriet no diktatūras uz demokrātisku iekārtu. Vēl salīdzinoši nesenā pagātnē tādām pārmaiņām gāja cauri kaut vai Portugāle un Spānija. Līdzīgas pārmaiņas, veicot gana sāpīgo ceļu no totalitārisma uz demokrātiju, līdz ar Baltijas valstīm ir veikušas arī tās Eiropas austrumu un vidienes valstis, kuras pēc Otrā pasaules kara palika Padomju Savienības un komunisma sērgas ietekmes joslā. Taču nevienai no tām nav palicis tik smags padomju okupācijas jūga mantojums kā Latvijai un Igaunijai. Ne jau velti tieši Latvijai un Igaunijai ir veltīta tik liela “uzmanība” no Krievijas puses visu pagājušo gadsimta ceturksni.

Šajā ziņā Baltijas valstis noteikti ir nošķiramas arī no pārējām bijušām Padomju Savienības republikām gan vēsturisku iemeslu dēļ tālākā pagātnē, gan acīmredzamu attīstības atšķirību dēļ laikā kopš PSRS sabrukuma. Ne velti mēs šodien esam ES un NATO dalībvalstis, kamēr pārējās nav.

Rietumu pavēnī

Tieši šis apstāklis – dalība ES un NATO, kas nav bijusi nemaz tik viegli īstenojama, taču ir palīdzējusi mums Latvijā sakopot gribu un spēkus pašu valsts sakārtošanai, mūs ir šodien nostādījis īpašā stāvoklī. Neapstrīdams priekšnoteikums dalībai ES un NATO ir demokrātiska valsts pārvalde, noteiktu brīvību un vērtību ievērošana. (Kā zināms, Turcija, kura gan ģeopolitisku iemeslu dēļ ir NATO dalībvalsts, tieši cilvēktiesību un brīvību ierobežošanas dēļ ES slieksnim netiek pāri jau ilgus gadus.)

Dalība ES un NATO ir izrādījies mūsu vienīgais glābiņš laikā, kad Krievija sākusi militāri apdraudēt savas kaimiņvalstis un sagrāvusi Eiropā pēc Otrā pasaules kara izveidoto starptautiskās drošības un sadarbības kārtību.

Ja šajās Saeimas vēlēšanās Latvijas tauta izvēlas savas valsts pārvaldi nodot to politisko spēku rokās, kuri nespēj nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā, neredz briesmas demokrātiskas un eiropeiskas Latvijas un līdz ar to arī mierīgas un brīvas Eiropas pastāvēšanai, tad būtībā mēs paši ar savām rokām būsim uzrakstījuši jaunu pasaules vēstures lappusi. Mēs būsim labprātīgi atteikušies no demokrātiskas valsts iekārtas par labu totalitārismam, turklāt to izdarījuši, būdami pasaules veiksmīgāko un demokrātiskāko valstu saimes – ES un NATO – dalībnieki. Krievijai un tās totalitārajai ideoloģijai neko vairāk jau arī nevajag – tai pietiks ar vienu pilnībā paklausīgu valsti ES un NATO iekšienē, kas graus šīs organizācijas un to aizstāvētās vērtības no iekšpuses. Tai pilnīgi pietiks ar vienu piemēru, kad demokrātiskā ceļā demokrātija tiek nomainīta pret totalitārismu.

Atcerēsimies, ka salīdzinoši nesen caur Latvijas divu valsts valodas tautas nobalsošanu jau tika izmēģināta iespēja padarīt krievu valodu par vienu no ES oficiālajām valodām. Toreiz neizdevās.

Brīvība riet

Mums šodien Latvijā ir brīvība riet kā suņiem uz saviem politiķiem, apriet vienam otru un atņirgt zobus pret “slikto” Eiropu ne tikai tādēļ, ka mēs paši izcīnījām savu brīvību. Jā, mēs to izcīnījām, bet ar lielu rietumvalstu atbalstu un palīdzību. Mums, ne jau kādam citam, vajadzēja atgriezties Eiropā jeb ES un NATO, un mums palīdzēja to izdarīt. Mums to vajadzēja, un to mēs redzam vislabāk šodienas draudīgajā situācijā. Paldies par to mūsu partneriem un sabiedrotajiem.

Bez viņu draudzīgā atbalsta un padomiem, visticamāk, ka mums šodien Latvijā nebūtu tik stipras vārda brīvības un politisko partiju daudzveidības. Atcerieties, ka nekā tāda nav Krievijā un nekā tāda nebija Padomju Savienībā.

Ja pēc 12.Saeimas vēlēšanām Latvija aizies Krievijas pavadā, tad mēs būsim kārtīgi iespļāvuši sejā tām valstīm un tiem cilvēkiem, kas mūsu centienus ir atbalstījuši visus šos atjaunotās neatkarības gadus.

Mēs paši kopā ar saviem partneriem no ES maksājam par Latvijas sakopšanu pēc padomju okupācijas postošā pusgadsimta. Ne jau no Krievijas nāk tie “Eiropas fondu” miljardi, kas uzlabo mūsu ikdienas dzīves kvalitāti. Tā nauda nāk no citu ES valstu nodokļu maksātāju kabatām.

Paņemt naudu un pēc tam iespļaut acīs? Šķiet, ka tā pat neviens suns nerīkojas, ja vadāmies pēc Latvijā pēdējā laikā iecienītās “suņu būdas” saziņas stila.

Mēs – pasaules daļa

Var jau likties, ka raksta virsrakstā liktais aicinājums “Nepievilsim cilvēci!” ir pārlieku sakāpināts, taču ja vadās pēc Raiņa vārdiem – “Es, pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”, tad ir skaidrs, ka mēs katrs ar savu lēmumu ietekmējam lietu virzību pasaulē. Nav jau nemaz tik daudz to valstu un sabiedrību, kuras var izbaudīt demokrātijas un brīvības labumus tādā mērā, kā mēs to šobrīd Latvijā varam.

Ja mēs parādīsim pasaulei, ka ar vieglu roku no tā visa atsakāmies, tad mēs atņemam cerību uz labāku dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem pasaulē. Tajā skaitā saviem bērniem un bērnu bērniem. Mēs šajās vēlēšanās savā ziņā lemjam par to, uz kuru pusi nosvērties smaguma kausiem pasaules attīstībā – par labu demokrātijai un labklājībai jeb totalitārismam un iznīcībai.

Un nevajadzētu arī ņirgāties par to, ka ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā ir sajūta, ka šīs vēlēšanas ir izšķirīgas. Tās ir izšķirīgas, tāpat kā bija iepriekšējās un būs nākamās. Katras vēlēšanas ir svarīgas un izšķirīgas.

Nemānīsim sevi ar domu, ka valsti var dabūt gatavu ar vienu rāvienu. Tā notiek tikai totalitārismā, kur nekādas balsošanas vairs nav. Demokrātijā valsts ir jāceļ un jāveido katrās vēlēšanās, tāpēc katras nākamās vēlēšanas ir svarīgas. Būtiski, lai brīvas un godīgas vēlēšanas vispār būtu.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste