Ko gribat apmānīt?

Šo vēlēšanu lielāko jautājumu nevar paslēpt aiz mānekļiem

Martā, kad Latvijas sabiedrību bija stipri pārbiedējusi Krievijas rīcība, Ukrainai vardarbīgi atņemot Krimu, Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs Rātslaukumā rīkoja zibakciju ar mērķi “mazināt naidu un neuzticēšanos starp dažādām tautām Latvijas sabiedrībā”. Uz pasākumu saradās daži simti cilvēku, kuri ietērpās vienādās baltās vējjakās ar uzrakstu uz muguras Latvijas karoga krāsās: “Latvija – mana dzimtene”. Jakas priekšā kreisajā pusē uz krūtīm bija rakstīts “Nil support team” (Nila atbalsta grupa – angļu val.).

Atsauce uz Ukrainā notiekošo un tā atbalsīm Latvijā bija skaidrāka par skaidru. Visticamāk, ka arī N.Ušakovam un viņa kolēģim politikā Andrejam Mamikinam, kurš dažus mēnešus vēlāk no “Saskaņas” saraksta tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, bija skaidrs mērķis un vēstījums, ko viņi ar šo jauko “patriotisko” pasākumu vēlējās panākt.

Nezinu, vai pats N.Ušakovs un viņa “atbalsta grupa” pamanīja kādu nelielu, taču ļoti zīmīgu detaļu šajā pasākumā. Vismaz fotogrāfijās no pasākuma, kas publicētas portālā „Delfi.lv” 21.martā, uzmanīgākam vērotājam tā ir labi pamanāma. Proti, uz pasākumu ieradusies arī kāda sieviete ar adītu cepuri, kurai priekšā lieliem burtiem rakstīts “Russia” (Krievija – angļu val.). Brīdī, kad smaidošie un mājošie zibakcijas dalībnieki tiek iemūžināti kopbildē, minētā sieviete stāv pašā priekšā, cepuri noņēmusi un sažņaugusi rokā. Mugurā baltā “Latvija – mana dzimtene” jaka un rokā cepure “Russia”. Divas rindas tālāk viņai aiz muguras smaidošs Nils Ušakovs. Ļoti simboliski un daudznozīmīgi vienlaikus.

Mānekļu lietpratēji

Biju jau piemirsusi par šo fotogrāfiju, taču “Saskaņas” vēlēšanu kampaņa lika to atcerēties. Zināmā mērā tā ir šīs partijas kampaņas būtība – teikt vienu, bet domāt un darīt citu. Nezinu, vai tie ir labi apmaksātie pašmāju politiskās reklāmas liepratēji vai kādi viņu ārzemju padomdevēji, taču acīmredzami daudz darba un līdzekļu ir ieguldīts, lai vienīgo lielo šo vēlēšanu jautājumu – būt vai nebūt demokrātiskai un eiropeiskai Latvijai – iemīcītu starp citām mazāk būtiskām un uzpūstām problēmām. Lai ietērptu vilku jēra ādā.

Jau vasarā Latvijā kādā mazpilsētas degvielas uzpildes stacijā dzirdēju savulaik pazīstamā Latvijas televīzijas žurnālista Ivo Kiršblata profesionālā balsī lasīto “Saskaņas” vēlēšanu reklāmu, ko nezinātājs tikpat labi varētu uztvert kā parastu radio ziņu. Gan tādēļ, ka runātājs bija “pazīstama” ētera balss, gan tādēļ, ka vēstījuma teksts bija veidots līdzīgi parastai ziņai. Arī tēma par ekonomiskās nevienlīdzības salīdzināšanu Eiropā bija īpaši piemeklēta. Atliek vien piebilst, ka I.Kiršblats ir “Saskaņas” Saeimas deputāta kandidāts.

Tāpat kā “Saskaņas” uzsvars uz sociāldemokrātiju un saitēm ar Eiropas sociāldemokrātiem liek domāt, ka kāds ir cītīgi studējis Latvijas vēlētāju zemapziņu. Vismaz tās daļas, kas būtu gatava uzķerties uz šādu viltīgi izliktu ēsmu. To, kuri nevēlas kaut mazliet piepūlēt savas smadzenes, lai aizdomātos, vai patiesi īsta eiropeiska sociāldemokrātija atbalsta nežēlīgu karu mūsdienu Eiropas vidienē?

Lai cik netīkami arī šādi viltīgi gājieni būtu, jāatzīst, ka tie ir labi pārdomāti un sit pa visvārīgākajām vietām. Nu, kaut vai latviešu cilvēkam tik cienījamā un pazīstamā uzvārda Peters izmantošana Zemgales saraksta pašā galvgalī, kā pirmajam numuram šajā apgabalā kandidējot dzejnieka Jāņa Petera dēlam Krišjānim Peteram.

Līdzīgu mānekļu uzskaitījums varētu būt garum garš, taču to visu aizēno jaunākais gājiens, dramatiski aicinot uz mītiņu Doma laukumā pret “Citadeles” pārdošanu. Lai kādas arī būtu valdības neveiklības šīs savulaik valsts izglābtās bankas pārdošanā, tam pilnīgi noteikti nav nekāda sakara ar “valsts pēdējo aktīvu noprivatizēšanu un izpārdošanu”, kā teikts N.Ušakova nakts vidū izsūtītajā aicinājumā uz mītiņu. Ko gan neizdarīsi, lai īsto un lielo vēlēšanu jautājumu paslēptu aiz viltīgi izliktiem mānekļiem.

Esam jau redzējuši

Šīs partijas rīcība priekšvēlēšanu laikā un ne tikai šajā laikā ļoti skaidri atsauc atmiņā jau agrāk redzētas lietas. Gan to, ka nakts melnumā notiek visneģēlīgākās akcijas, gan to, kā var melot, labi apzinoties, ka visiem šie meli ir labi redzami. Ļoti konkrēti Latvija ko tādu pieredzēja saistībā ar 1940.gada padomju okupāciju, kad gan labu brīdi pirms, gan labu laiku pēc tam ciniski tika darīts viss, lai “uz papīra” izskatītos, ka nekādas okupācijas nav bijis un ka Latvijas tauta pati sev “brīvās vēlēšanās” izvēlējās varu, kas tūlīt pat ķērās pie savas elites izkaušanas vārda tiešākajā nozīmē.

Līdzīgus melus un rīcību, kas “uz papīra” it kā izskatās nevainīga, mēs šodien redzam arī Krievijas darbībā Ukrainā. Un vienmēr jau arī atrodas pietiekami daudz vientiešu, kas notic šādiem māņiem un ļaujas sajaukt sev galvu ar mānekļiem, ka “viss nav tik vienkārši”, “abas puses vainīgas” un “paši uzprasījās”.

Šovasar Rīgā Stūra mājā izstādē bija redzams kāds VDK savulaik rakstīts dokuments. Kāda 1941.gadā izsūtīta sieviete rakstīja padomju varas iestādēm un interesējās, kas noticis ar viņas tai pašā laikā izsūtīto vīru. VDK iekšējās sarakstes dokumentā bija teikts, ka viņas vīrs jau ir miris tad un tad, taču ieteikts sievietei atbildēt, ka viņš joprojām atrodas kaut kur nometinājumā.

Gudrības nokaut cilvēku pietiek, bet drosmes, lai to atzītu, gan nepietiek. Taču laiks iet, un visi meli nāk gaismā. Agri vai vēlu. Tāpat kā šajā VDK melns uz balta rakstītajā dokumentā.

Tā tiešām nāk

Demokrātiskas un eiropeiskas Latvijas aizstāvji nereti tiek norieti, ka visas vēlēšanas tie novedot līdz vienam jautājumam un sauklim – “krievi nāk”. Tas tiekot lietots, lai tikai nebūtu jārisina citas svarīgākas lietas.

Tiesa gan, tāds sauklis nevienās vēlēšanās nav izmantots, jo tas būtu pretrunā ar likumu un aicinātu uz naida kurināšanu. Ja nemaldos, tad tēvzemiešiem 2004.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija sauklis “Sarkanie nāk!”, taču tam ir pavisam cita nozīme, jo norāda uz komunisma nesto postu, nevis kādas tautības cilvēkiem.

Taču šajās vēlēšanās beidzot patiešām varētu lietot saukli “Krievija nāk!” un nebūt tālu no patiesības. Nevienas vēlēšanas atjaunotajā Latvijas valstī, ja neskaita 5.Saeimas vēlēšanas 1993.gada jūnijā vēl neizvestā Krievijas karaspēka klātbūtnē, nav notikušas tik lielas militāras apdraudētības gaisotnē kā gaidāmās 12.Saeimas vēlēšanas 4.oktobrī.

Turklāt te runa nav par patālo Ukrainu, bet gan par Krievijas karakuģiem un zemūdenēm pie Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem, kā arī Krievijas kara lidmašīnām pie mūsu gaisa telpas robežām. Diemžēl tās ir pārāk lielas un draudīgas kara un iznīcības ierīces, lai tās vienkārši varētu paslēpt aiz eiropeiskas sociāldemokrātijas, bankas un pievilcīgu latviešu mānekļiem. Tas ir patiesais šo vēlēšanu lielais jautājums, ko diezin vai izdosies iemīcīt ikdienišķo melu putrā.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste