Tuvākais laiks būs ļoti trauksmains

“Vienotības” saraksta līderis Rīgā Edgars Rinkēvičs par valsts drošību, korupcijas apkarošanu, Dzintaru Zaķi un Valsts prezidenta kandidātiem

Nemaz nebija tik viegli sarunāt laiku intervijai ar Edgaru Rinkēviču – kā ārlietu ministram šajos satrauktajos laikos viņam bieži jāatrodas sanāksmēs Briselē vai citviet ārpus Latvijas. Kopš Ukrainas krīzes sākuma viņš ir visasāk un visskaidrāk paudis Latvijas viedokli un bijis starp redzamākajiem valdības ministriem, tāpēc aicinājām tieši viņu uz priekšvēlēšanu interviju.

2011.gadā valdību izveidoja Saeimas vairākums, kas sevi sauca par «tiesiskuma koalīciju». Vai ir attaisnojies šis nosaukums?

Cik es atceros, bija «tiesiskuma un reformu koalīcija». Protams, ir bijuši gan panākumi, gan lietas, kuras varēja darīt un vajadzēja darīt citādāk. Tomēr ir bijuši vairāki grozījumi likumos, kas, manuprāt, ir pareizi – kaut vai amatpersonu atklāta ievēlēšana. Līdz galam mums neizdevās to realizēt, tam nebija nepieciešamā Saeimas vairākuma atbalsta.

Ir runa par prezidenta ievēlēšanu?

Ir runa par prezidenta ievēlēšanu, es domāju, ka šeit varēja iet šo ceļu līdz galam. Lai arī daudzi vienmēr ir teikuši, ka aizklāts balsojums nodrošina zināmu deputātu neatkarību, no otras puses, es domāju, ka daudz prātīgāk ir, ka deputāti skaidri pasaka saviem vēlētājiem, kāda ir viņu nostāja, un tad arī viņi šo nostāju balsojumos parāda. Tas, es domāju, ir bijis samērā labs solis. Veids, kā amatpersonas šīs Saeimas laikā ir tikušas ieceltas, ir attaisnojis šo soli, piemēram, Satversmes aizsardzības biroja direktora iecelšana.

Vēl viens ļoti interesants stāsts, kas izvērties drāmā, un [kura rezultātā] mēs tagad domājam par sistēmiskām izmaiņām, ir, protams, KNAB direktora iecelšana, bet, pēc būtības pats process jau noritēja pietiekam caurspīdīgi un atklāti. Arī lielāka partiju finanšu caurspīdīguma nodrošināšana. Savulaik Reformu partija bija pirmā, kas finansiāli [no tā cieta], bet tomēr šie soļi ir bijuši labi. Kur mēs tomēr varējām darīt vairāk ir tiesu sistēma. Šur tur nepietika balsu, šur tur nepietika varbūt arī politiskās gribas.

Šobrīd nu jau trīs gadus strādājot šajā amatā, darbojoties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu, redzu veselu rindu lietas, kuras vajadzēja izdarīt, lai tiesas strādātu ātrāk, efektīvāk, pamatotāk. Tiesnešu atbildības izvērtēšana, visa šī te maksātnespējas administratoru lieta, tas viss vēl, diemžēl, ir tādā situācijā, kur jāizdara viss, lai nākamajā Saeimā tomēr šīs lietas kustētos uz priekšu. Vai skaļais nosaukums attaisnojās, vai ne? Skaļi nosaukumi uzliek lielu atbildību, un protams, ka būtu gribējies izdarīt vairāk. [Tomēr] pie visa tā manevrēšanas stāsta, pie tā, ka tomēr bija arī pietiekami liela dažādu līmeņu pretdarbība, tas rezultāts ir pietiekami optimāls. Bet tas nenozīmē, ka, vienalga, kā mēs saucam nākamo koalīciju, vienalga, kā tā veidosies, ka te var apstāties. Taisno otrādi.

Tas uzreiz liek uzdot jautājumu – izlasot “Vienotības” 4000 zīmju programmu, tur nekas nav teikts par korupcijas apkarošanu. Kāpēc tā?

4000 zīmju programma ir viens ļoti, ļoti saspiests dokuments, un tajā mēģina atspoguļot maksimāli daudz lietu. Tomēr ir arī plašās, lielās programmas, un neapšaubāmi, ka arī korupcijas apkarošana ir viens no jautājumiem, kas ir prioritārs. Cita starpā, es gribētu teikt, ka mums daudz palīdzējusi jau tagad mūsu pašu iestāšanās OECD [Organization for Economic Co-Operation and Development jeb Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – red.] process. Tas nāk klāt kā papildus stāsts par to, kas ir darīts no likuma viedokļa. Kaut vai tās pašas konvencijas, kuras jau tika ratificētas – par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas novēršanu, vēl konvencija par sadarbību nodokļu nemaksāšanas apkarošanā. Tādas lietas mēs esam jau iestrādājuši savos likumos, vai arī šīs lietas ir ratifikācijas procesā. Tas dod reālu pienesumu korupcijas apkarošanā.

Tas, kas diemžēl ir jāizdara, un šis augonis kaut kādā veidā ir jāpārgriež – tas, kas šobrīd notiek Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Šeit vairs pat nav runa par vienu vai otru, vai trešo personu. Acīmredzot sistēmiski vienkārši ir jāpieņem diezgan radikāli lēmumi. Es zinu, ka vakar ir publicēts ekspertu viedoklis [saruna notika trešdien, 10.septembrī – red.], ka, iespējams, KNAB ir jānodod Iekšlietu ministrijai. Tas būtu jāpavērtē. Es gribētu tomēr plašāku diskusiju. Es tomēr gribētu, ka mēs paskatāmies, kas ir jāpamaina KNAB likumos, lai novērstu to, ka KNAB ir šobrīd daudz vairāk aizņemts pats ar sevi nekā ar to, kas notiek apkārt.

Kāds būtu jūsu priekšlikums?

Ir bijusi diskusija, ka varbūt ir vērts nodot Iekšlietu ministrijai. Pirms tam [bija runa par nodošanu] Ģenerālprokuratūrai. Šī problēma bija diezgan skaidra jau iepriekšējā priekšnieka Vilnīša laikā, ka nav skaidri nodalīta administratīvā pārraudzība, nav mehānisma, kurā, no vienas puses, KNAB darbinieki ir apveltīti ar pietiekami daudz pilnvarām, bet tad, kad mēs nonākam pie viņu pašu atbildības, tad sākas iekšējas cīņas, kurās nevienam īsti nav iespējas iejaukties, izņemot speciālām komisijām. Un tad ir jautājums – atbrīvojam vai neatbrīvojam?

Es domāju, ka, gribot nostiprināt KNAB neatkarību, iedodot pietiekamas pilnvaras neatkarībai, mēs esam mazliet iebraukuši vienā grāvī, aizmirstot, ka ir situācijas, kurās ir jābūt mehānismam – vienalga, vai tas ir ģenerālprokurors, vai tas ir Ministru prezidents -, kurš ļauj izdarīt nepieciešamos kadru lēmumus tieši tādā pašā kārtībā, kā tas notiek valsts pārvaldē. Ja priekšniekam ir problēmas un viņš netiek galā, un ir tādas situācijas, kuras ir jārisina, tad ir jābūt virs viņa vienai amatpersonai, kurai ir lielākas tiesības, nekā šobrīd Ministru prezidentam. Ja mēs baidāmies par to, ka tie ir politiķi, tad mēs varam runāt, ka tās ir kādas tiesu varas amatpersonas. Es zinu, ka tas Ģenerālprokuratūrai nepatīk, bet es tomēr uzskatu, ka KNAB varētu kā izmeklēšanas iestāde tomēr tikt padots prokuratūrai. Tādā veidā izslēdzot arī potenciālās spekulācijas par tēmu – politiķu manipulācijas.

Es baidos, lai kāds būtu Ministru prezidents, no kuras partijas un vienalga, kas būtu KNAB priekšnieks, pašreizējā sistēmā ir iebūvēta pilnīgi nevajadzīga pretimstāvēšana, un tas ir jānovērš. Ir divi modeļi, bet es vairāk skatītos uz KNAB kā daļu no prokuratūras sistēmas, pat ja varbūt tas nepatīk un pret to kritiski izsakās nozares profesionāļi. Tur šī iestāde, kuras nozīme ir būtiska, tiek mazāk ietekmēta no dažāda veida politiskās ietekmes. No otras puses, tomēr ir jābūt kādam, kas spēj vienkārši apturēt to, kas tagad notiek pašā KNAB un kur mēs vairs neuztraucamies, ka tur “Vienotība” vai “Saskaņa”, vai vienalga kāda partija ņem virsroku. Tā kā šīs lietas nu jau vairāk nekā desmit gadu [laikā] ir parādījušas, ka ir sistēmiskas [problēmas].

Šis ir nākamās Saeimas jautājums?

Šis ir nākamās Saeimas jautājums.

Atgriežoties pie jautājuma par korupcijas apkarošanu – jūs teicāt, ka 4000 zīmes ir tāds koncentrāts, tomēr ierakstīt vienu teikumu par to var. Vai jūs nedomājat, ka fakts, ka šis jautājums neparādās, ir signāls, ka tas izkritis no “Vienotības” darba kārtības?

Es absolūti tā nedomāju. Tas ko mēs redzam, kaut vai to pašu “Vienotības” deputātu Saeimā, Judina kunga, Loskutova kunga iniciatīvas, ir nopietnāks apliecinājums tam, ka lietas notiek, nekā varbūt šis te ieraksts programmā. Pilnīgi noteikti korupcijas apkarošana nav izkritusi no dienas kārtības. Pat vēl vairāk, mums ir bijušas pietiekami daudzas iniciatīvas, dažas no tām bremzētas, piemēram, par to pašu valsts amatpersonu lietu izskatīšanu [tiesā] paātrinātā kārtībā, jo valsts amatpersonu lietas pēc būtības lielā mērā ir [saistītas ar korupciju]. Likumdošanas darbi vairāk liecina par labu tam, ka tas ir dienas kārtībā, ka tas ir “Vienotības” programmā un tas paliks “Vienotības” programmā.

Jūs minējāt, ka koalīcijas pilnais nosaukums bija «tiesiskuma un reformu koalīcija». “Vienotībai” pārmet lēmumu vilcināšanu. Varam nosaukt. Elektrības tirgus atvēršana atlikta. Veselības reforma – par to ilgi runāja, nekas nav noticis. Ķīļa kunga sāktā izglītības reforma iztecējusi smiltīs. Vilcieni nav iepirkti…

Vilcienu iepirkums laikam nav gluži reforma (smejas).

Jā, bet tas ir vēl viens piemērs tam, ka lietas nevirzās uz priekšu. Kāpēc nav rezultāta?

Man, protams, ir samērā interesanta situācija, ņemot vērā, ka mēs vēl esam procesā, kas vēl nav līdz galam beidzies – Reformu partija pievienojās “Vienotībai”. Atsevišķās jomās esam redzējuši, ka reformas ir pieteiktas, reformas ir sāktas, un tad ir sākusies pretdarbība, turklāt ļoti nopietna pretdarbība visos iespējamos līmeņos. Mēs savukārt piemirstam, ka Ilze Viņķele Labklājības ministrijā tomēr veica veselu virkni diezgan nopietnu sociālu reformu. Mēs piemirstam arī to, ka ir bijušas jomas, kur reformu process ir gājis uz priekšu. Par to, protams, kritiķi nerunā.

Kurās jomās ir notikušas reformas?

Tas, ko mēs esam redzējuši pietiekami labi, bet ko kaut kā cilvēki maz pamana, ir Arta Pabrika darbība Aizsardzības ministrijā, lielā mērā arī pirms viņa Imants Lieģis iznesa ļoti smagu aizsardzības sistēmas reformu samazināta budžeta apstākļos. Par to gandrīz nekad neviens nerunā. Pašreizējos drošības situācijas apstākļos, es domāju, ka mums tas ir jāatceras. Ir lietas, kuras ir sācis Rihards Kozlovskis, Iekšlietu ministrijā izveidojot vienotu iekšējās izmeklēšanas dienestu, kas sāks strādāt. Tas ir ļoti būtisks visos iespējamos aspektos – korupcijas apkarošana iekšlietu sistēmā pašā, izmeklēšana. Es labi zinu, cik tas grūti nācās. Tādas lietas, kas tiešām plaši neskan.

Tad, protams, ir bijis Roberts Ķīlis, kas diemžēl veselības dēļ vairāk [nevarēja turpināt]. Nāca ar ļoti labu pieteikumu, sastapās ar ļoti smagu pretdarbību un faktiski lielā mērā tai ministra amatā arī sadega. Tas ir cits laiks. Tas ir bijis daļēji savstarpējās greizsirdības laiks, daļēji dažādu interešu grupu laiks. Es gribētu cerēt, ka tie, kas pievienojās šobrīd “Vienotībai” un ir gatavi strādāt – ja vēlētāji šo uzticību dos, tomēr vesela rinda šo lietu jau ar lielāku vilni būs atpakaļ dienas kārtībā. Mēs zinām, kas notika ekonomikas ministram [sakarā ar] šo elektrības tirgus [liberalizācijas] atlikšanu.

Taču paskatīsimies, cik smagi gāja ar valsts kapitālsabiedrību reformu Saeimā. Tā tomēr ir izgājusi otro lasījumu, ceru, septembrī būs galīgajā lasījumā. Tas arī ir būtiski, gan no mūsu pieminētās pretkorupcijas viedokļa raugoties, gan arī raugoties tīri no efektivitātes viedokļa. Daži jautājumi ir ļoti strīdīgi, kaut vai uzņēmumu padomju kā labākā uzraudzības mehānisma atjaunošana. Lielā mērā [tas notiek] saistībā ar dalību manis pieminētajā organizācijā [OECD – red.], bet šīs lietas iet uz priekšu. Iet uz priekšu lēnāk nekā gribētos, bet diezgan, manuprāt, sekmīgi. Arī diezgan grūti gāja ar jauno Būvniecības likumu un tagad kabineta noteikumiem. Jā, lēnām, jā, ļoti smagi, bet tagad jau kabinetā pieņemam un ceru, ka arī šajā jomā tomēr būs pārmaiņas. Tāpēc es varu minēt piemērus. Būs oponenti, kas teiks, ka ir taisni otrādi. Reformas vienmēr izsauc pamatīgu kritiku — laba sistēma tiekot «sagrauta».

Par veselību, jā, tiešām, Circenes kundze sāka ļoti ļoti strīdīgu kursu. Tik īsā laika posmā kā vēlēšanu periods, ja ir tik lielas neskaidrības… Ministres šobrīd nav, ir premjera darba grupa, bet es ļoti gribētu cerēt, ka pēc vēlēšanām mēs atsāksim šo jautājumu risināšanu. Tātad ir, ar ko palepoties, ir, kur iet uz priekšu. Viena no mūsu problēmām, ko mēs tagad tieši jūtam – pašlaik notiek jaunu, spējīgu cilvēku ienākšana politikā, bet ar ļoti lielu piesardzību.

Pēc pēdējām vēlēšanām jutām, ka bija uzrāviens. Pēdējā gadā, pusotrā ir sajūta, ka ir nogurums, atslābums. Vai uzskatāt, ka pēc vēlēšanām varētu rasties kāda jauna enerģija un no kurienes tā rastos?

Es domāju, ka lielā mērā cilvēki grib redzēt un sagaida, ka tiktu pabeigta daļa iesākto darbu. Mēs esam arī pilnīgi jaunā drošības situācijā, patīk mums tas vai nē. Mums tuvākais laiks būs arī ļoti, ļoti trauksmains, mums būs jāstrādā, lai valsts ārējās drošības un arī iekšējās drošības [jautājumi] tiktu tiešām nopietni risināti. Tas var paņemt mazlietiņ uzmanību un enerģiju nost no viena otra jautājuma. Mana sajūta ir, ka cilvēki sagaida, ka daudzas lietas vienkārši tiks pabeigtas. Arī tas ir būtiski. Protams, mums ir dažādas partijas, kuras nāk un stāsta, ka tūliņ viss būs ļoti labi un skaisti. Es vienmēr esmu teicis, arī jau pašā sākumā, ka ārkārtas vēlēšanas labi parādīja – brīnumi nenotiek. Arī vēlētājiem, tieši tāpat kā politiķiem, jābūt līdzvērtīgi atbildīgiem par savām izvēlēm un arī par to, ka nekādi lēcieni nav iespējami. Daudzas lietas notiek tikai smagā darbā.

Ja pēc četriem gadiem jūs intervēsim, kas būtu četras lietas, par kurām jūs gribētu teikt: jā, es teicu, ka tā būs, un mēs tās esam izpildījuši?

Es gribētu, lai mēs pēc četriem gadiem varētu teikt, ka esam izdarījuši visu, lai mūsu valsts ārējā drošība, mūsu drošības iestādes kopumā, mūsu valsts iekšlietu sistēma ir attiecīgi nostiprināta un gatava reaģēt uz izaicinājumiem. 2% no iekšzemes kopprodukta [aizsardzībai] varbūt pat agrāk nekā 2020.gadā. Tas sevī ietver arī, protams, pietiekami nopietnu NATO klātbūtni. Varam pastrīdēties, bāzes, ne bāzes – tas nav būtiski. Būtiski, ka sabiedrotie šeit ir pastāvīgi, mēs to jūtam, NATO šeit kalpo kā atturošs spēks jebkura veida vēlmēm iet uz kādu agresīvu rīcību. Tas ir viens. Es domāju, ka tas būs būtiski.

Otra lieta – es gribētu redzēt, ka cilvēki saka, ka veselības sistēma beidzot lietotājam, pacientam, slimniekam, un ne tikai pacientam un slimniekam, bet vienkārši cilvēkiem ir pieejama, draudzīga. Ka mēs beidzam runāt par to, ka nemitīgi tā ir jāreformē, bet sakām, ka šī sistēma tiešām ir laba.

Vēl viena ļoti būtiska lieta, kas ir svarīga gan no valsts drošības aspekta, gan arī no ekonomikas aspekta – ir beidzot jānoslēdz ilgā sāga par enerģētikas neatkarības stiprināšanu jeb, teiksim, atkarības mazināšanu. Tas var izklausīties kā no cilvēkiem patāls solis, bet pašreizējie notikumi rāda, ka… Ir jāizdara pietiekami nopietnas lietas, lai mazinātos mūsu atkarība no gāzes, lai mums būtu alternatīvas, lai mēs ieviestu tos pasākumus, kas beigu beigās varētu mazināt arī cenu. Protams, elektrības tirgus atvēršana ir atlikta uz 2015.gadu, bet tā ir arī daļa no šī plašā kompleksa.

Ko nozīmē atkarības mazināšana?

Pirmkārt, mums beidzot ir jāveic [ES enerģētikas] trešās paketes ieviešana, [kas liek nodalīt energoresursu piegādes tīklus no enerģētikas uzņēmumiem – red.]. 2017.gads ir brīdis, kad tam ir jānotiek. Es ļoti gribu cerēt, ka, ja netiks pabeigta, tad vismaz ļoti tālu būs attīstījusies arī alternatīvu enerģijas avotu piegādes mehānismu ieviešana. Tas ir poļu-lietuviešu starpsavienojums. Reģionālais sašķidrinātās gāzes terminālis. Ja neizdodas vienoties par reģionālo, jāskatās un jādomā par citām alternatīvām, par iespēju jebkāda veida problēmu gadījumā saņemt arī alternatīvas [piegādes]. Tātad likumdošana un praktiskā darbība. Tam ir Eiropas naudas.

Valdība darbojās, drīz pēc vēlēšanām būs informatīvs ziņojums no Ekonomikas ministrijas par modeļiem, kā iet uz priekšu. Tas vienkārši ir jāizdara. Par to mēs arī esam diezgan daudz runājuši. Pašlaik visa šī situācija mums nāk par labu, kā arī noskaņojums Eiropā, ka ir jāizdara viss, lai mazinātu gan Eiropas kopējo, gan īpaši atkarīgo valstu atkarību. [Noskaņojums] ir pietiekams, lai mēs ar to varētu darboties un iet uz priekšu.

Pēdējais, būtiskais, par ko daudzi runā, un kas nav tik vienkārši – es negribētu iet tādā saukļu līmenī -, bet ja mums izdotos nedaudz pa četriem gadiem izdarīt, lai mazinātu vispārējo nevienlīdzību sabiedrībā, palielinot gan minimālās algas, varbūt arī neapliekamo minimumu, meklējot veidu, kā samazināt ienākumu [atšķirības].

Tie būtu tie četri jautājumi, par kuriem 2018.gada septembrī mēs varētu parunāt.

Daudzas no lietām, kuras minējāt, ir saistītas vai nu ar papildu izdevumiem, vai ar ienākumu samazinājumu budžetā. Kur ņemsim naudu šīm vajadzībām?

Daļu no šiem jautājumiem arī veselības jomā varētu risināt, mazlietiņ paskatoties, cik racionāli nauda tiek izmantota. Tas ir viens. Otrkārt, tas, ko mēs esam mēģinājuši darīt kopā ar Ekonomikas ministriju un Ārlietu ministriju, un ko mēs turpināsim partija darīt, ja tāda iespēja būs – maksimāli strādāt, lai veicinātu mūsu eksportspēju, mūsu ražotāju nonākšanu arī ārpus tradicionālajiem tirgiem. Krievijas faktors ir jāņem vērā, tas ir ilglaicīgs faktors. Es zinu, ka daudziem liekas – ja rītdien noslēgs miera līgumu, tad viss ir beidzies, kā Šveiks teiktu, sešos pirms kara, viss sākās tā kā pa vecam. Tā nebūs. Līdz ar to [svarīgi ir] stimulējošie pasākumi gan ekonomikas attīstībai, gan eksportspējas veicināšanai, gan jaunu tirgu veicināšanai. Mums kopā ar Lietuvu ir Eiropā augstākā izaugsme, pašlaik minam viens otram uz papēžiem. Tas ir jāturpina. Tas ir ikdienas darbs, un mēs redzam, kā pieaug mūsu tirdzniecības apjomi.

Domājot par ekonomikas stimulu caur nodokļu politiku, mēs arī sākām mazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli. Es domāju, ka mums pie šīs nodokļu politikas un uzņēmējdarbības stimulēšanas caur nodokļiem būtu jāatgriežas. Mēs runājām par reformām, kas bija, kas nav. Manuprāt, šādi tādi diezgan prātīgi soļi, arī kritizēti, tieši šajā jomā tika panākti. Mums ir jāsaprot, ka visa rīcība attiecībā uz nodokļu politiku, visi Krievijas sankciju ietekmē [uzsāktie] pasākumi, lai veicinātu mūsu uzņēmumu eksportspēju, piešķirtā nauda, dažāda veida atvieglojumi, tas viss lielā mērā būs atkarīgs arī no kopējās drošības situācijas. Jo nedrošāka ir situācija Ukrainā, jo mēs vairāk tiekam ietekmēti. Nedrošāku situāciju ar Krievijas ekonomiku mēs, protams, te [jūtam]. Tāpēc [strādājam] gan pie nodokļu politikas, gan maksimāli mēģinām piesaistīt investīcijas, kas šobrīd nav tik vienkāršs stāsts, gan maksimāli strādājam, lai gan veselības reforma, gan līdzekļi policijai, lai viss, ko es te minēju, tomēr notiek uz iekšējas efektivitātes rēķina.

Tomēr nodokļu ieņēmumu īpatsvars IKP mums jau ir starp zemākajiem ES. Mums ir jāpaaugstina izdevumi aizsardzībai. Finanšu ministrs Vilks pirms kāda laika teica, ka ir jāsāk runāt par iespēju paaugstināt nodokļus, lai vispār nodrošinātu visas valsts vajadzības. Vai ar pašreizējām nodokļu likmēm mēs varam nodrošināt visas šīs vajadzības?

Mēs neesam vēl izsmēluši visu, kas saistās ar nodokļu administrēšanu un efektīvu iekasēšanu. Es nedomāju, ka pašreizējā situācijā varam runāt par nodokļu palielināšanu. Ja mēs par to runājam, tad mēs lielā mērā vēl vairāk uzņēmēju dzenam situācijā, kurā viņš nevēlēsies nodokļus maksāt, līdz ar to iekasēšana būs vēl sliktāka. Viena otra lieta tomēr būtu skatāma nodokļu administrēšanā – vai tiešām visi samaksā nodokļus? Runāt par nodokļu paaugstināšanu šajā diezgan sarežģītajā situācijā nebūtu prātīgi. Daudzi diskutē, vai ir jāizdara kaut kāda savstarpēji kompensējoša izmaiņa starp darbaspēka nodokļiem un pārējiem nodokļiem. Par to var runāt, bet tad tai ir jābūt ļoti nopietnai diskusijai. Diemžēl tā pārvēršas vienkārši tādā lozungu apmaiņā. Tad mēs nerunājam par sloga palielināšanu, bet mēs runājam par kaut kādu sloga pārbīdi.

Taču es noteikti negribētu šobrīd runāt par nodokļu palielināšanu. Cita starpā, zināmi līdzekļi ar vienas otras programmas beigām atbrīvosies. Nu, kaut vai mūsu slavenā [Eiropas Savienības] prezidentūra, kas tomēr iedos zināmu rezervīti, ar ko strādāt tālāk. Tas tomēr ir diezgan nopietns jautājums. Tāpēc es šobrīd nekoncentrētos uz diskusiju par nodokļu kopējo palielināšanu. Varam skatīties nodokļu samēru vienā otrā grupā, bet ne kaut kādu kopēju palielinājumu. Neaizmirsīsim, ka starptautiskās situācijas dēļ daudzi uzņēmumi jau tā jūt šo situāciju. Uzlikt vēl papildu slogu būtu problēma.

4000 zīmju programma “Vienotībai” ir visai nekonkrēta daudzos jautājumos. Piemēram, «veidot nodokļu politiku, kas mazina nevienlīdzību un taisnīgāk sadala nodokļu slogu starp iedzīvotājiem ar zemiem un augstiem ienākumiem, saglabājot vidēji zemu nodokļu slogu kopumā». Tas ir ļoti skaisti, bet neko nepasaka par konkrētiem soļiem. Piemēram, vai jūs atbalstāt neapliekamā minimuma paaugstināšanu?

Neapliekamā minimuma paaugstināšana ir viens no šiem konkrētajiem soļiem, kurš varētu tikt veikts. Tas jau arī pēc tam nāk atpakaļ ekonomikā un pats par sevi stimulē ekonomiku.

Ir vēl kādas konkrētas lietas, kas varētu iekļauties šajā solījumā?

Neapliekamā minimuma palielināšana pilnīgi noteikti. Es jau runāju par minimālās algas pakāpenisku palielināšanu, tas arī dod zināmu efektu atpakaļ ekonomikā. Neaizmirsīsim, ka cilvēki bieži vien brauc prom nevis tāpēc, ka viņiem ļoti gribas braukt prom, bet tāpēc, ka par tādu pašu darbu viņi citās valstīs saņem mazliet vairāk. Varētu tiešām nopietni izskatīt jautājumu par to, kādā veidā tomēr balansēt [dažādus nodokļus]. Tas ir šajā programmā. Gan darbaspēka nodokli, gan patēriņa nodokli. Tai pašā laikā man jāuzsver, ka mēs nedrīkstam nākt klajā ar paziņojumu, ka rītdien būs jauni spēles noteikumi. Mēs esam pietiekami daudz krīzes laikā to jutuši. Es gribētu redzēt, un tas lielā mērā ir “Vienotības” uzstādījums, ka nodokļu spēles noteikumi tiek paziņoti savlaicīgi. Tie tiek izdiskutēti un stājas spēkā ar zināmu laika rezervi, ļaujot cilvēkiem sagatavoties.

Nākamais: «Paplašināt atbalsta programmas jauniešiem, jaunajām ģimenēm un ģimenēm ar bērniem.» Skaisti. Kas konkrēti tur varētu būt?

Pirmām kārtām jau ir pietiekami daudz programmu, turklāt mums ir pieejami arī ES līdzekļi, kas ir domāti tieši jauniešu bezdarba samazināšanai, kas domāti subsidētām darba vietām, kas domāti arī pabalstu sniegšanai, it sevišķi jaunajām ģimenēm.

Kas ir “Vienotības” prezidenta kandidāts?

“Vienotībai” ir pietiekami daudz labu kandidātu.

Jūs virzīsiet kādu no savām rindām?

Par to mēs runāsim brīdī, kad pienāks prezidenta vēlēšanas.

Bet jūs virzīsiet kādu no savām rindām?

Es neizslēdzu, ka “Vienotība” virzīs savu prezidenta kandidātu.

Vai jūs varētu atbalstīt arī pašreizējo prezidentu?

Es šobrīd nevaru nekādā veidā komentēt pašreizējo prezidentu, jo pašreizējais prezidents nav pateicis, vai viņš ir gatavs kandidēt. Es varu pateikt, ka, protams, šī būs ļoti nopietna diskusija par to, kas ir izdarīts, kas jādara tālāk. Mēs nevaram tagad vienkārši spekulēt, vai mēs varam atbalstīt kandidātu, kurš nav pateicis skaidri «jā» vai «nē». Bet tas, ka “Vienotības” rindās es redzu vairākus spēcīgus kandidātus…

Āboltiņas kundzi?

Es redzu Āboltiņas kundzi, es redzu Kalnietes kundzi. Ir jādiskutē, bet jebkurā gadījumā šī diskusija notiks tuvāk prezidenta vēlēšanām.

Pēc Krievijas agresijas Ukrainā vairākas valsts augstākās amatpersonas izskatījās visai apmulsušas un tieši jūs uzņēmāties iniciatīvu šajā jomā. Vai jūs būtu gatavs kādreiz kļūt par premjerministru?

Mums ir premjerministre Laimdota Straujuma, un viņa ir arī “Vienotības” premjera kandidāte, tāpēc šis jautājums absolūti nav aktuāls. Es gribētu pilnīgi noteikti, un to es neslēpju, arī nākamajā valdībā vēl pastrādāt šajā mājā [intervija notiek Ārlietu ministrijā – red.] Mums ir Eiropas Savienības prezidentūra. Neaizmirsīsim, ka tas arī ir ļoti, ļoti atbildīgs jautājums. [Ja būs] ļoti jauna valdība un ministri, kas pamainās, tas var būt gan liels veiksmes stāsts, gan arī zināms problēmstāsts. Tāpēc es gribētu izdarīt visu, lai mūsu prezidentūra tiktu aizvadīta sekmīgi.

Bija liels skandāls ap frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi, kurš dārga automobiļa pirkumā centās «optimizēt» nodokļus, tomēr viņš ir Latgales sarakstā. Kāpēc?

Tāpēc, ka Zaķa kungu izvirzīja vairākas nodaļas un viņam arī bija pietiekami nopietns, daudzu frakcijas deputātu atbalsts.

Vai tas neskar “Vienotības” kā godīgu politiku pārstāvošas partija tēlu?

Pirmām kārtām, ļausim arī vēlētājiem teikt savu vārdu. Tā ir arī lielā mērā vēlētāju izšķiršanās. Diskusijas par Zaķa kungu bija, bija dažādi viedokļi. Ņemot vērā, ka tā bija mana pirmā rindošanas komisija, man patika, ka tiešām šī diskusija bija brīžiem diezgan tāda atklāta un asa. Bet beigās vairākums uzskatīja, ka, labi, mēs varam dažādi vērtēt, bet gala lēmumu dos vēlētājs.

Kad jūs vēl bijāt Reformu partijā pēc 11.Saeimas vēlēšanām, jūs aizstāvējāt domu, ka “Saskaņas centrs” ir jāņem valdībā.

Es tobrīd vēl nebiju partijā…

Savukārt nesen jums bija publiska saķeršanās ar Ušakova kungu, kurā jūs teicāt, ka viņš vēlas redzēt Latviju kā Krievijas protektorātu. Kas ir mainījies?

Mainījušās ir vismaz divas ļoti būtiskas lietas. Mums tiešām vienu brīdi 2011.gadā un arī 2010.gadā bija ideja, par ko daudzi runāja, ka varbūt “Saskaņas centrs” varētu būt valdībā. Tas varētu būt zināms solis plašākas politiskās atbildības veidošanā, arī iekļaujošā politikā, kā mēs to tajā brīdī sapratām. Tad nāca valodas referendums. Tas bija pirmais ļoti nopietnais signāls, kad bija skaidrs, ka viena no valsts pamatlietām tiek apšaubīta. Tad nāca Ukrainas krīze. Tas, ko mēs redzam šobrīd ir… Tā bija iespēja “Saskaņai” skaidri pateikt, kurā žoga pusē partija sevi redz.

Partija labu brīdi izvairījās, vai pat brīdī, kad Saeimā bija balsojums par Ukrainas rezolūciju, balsoja pret, faktiski nolecot tajā žoga pusē, kas rāda, ka eiropeiskās vērtības, likuma vara, arī starptautiskā likuma vara tomēr nav tās prioritāšu listē. Tagad mēs redzam šo [Ušakova] vizīti Maskavā. Ir vesela rinda gan izteikumu, gan darbību, nemaz nerunāsim par tādiem izteikumiem, ka te ir iespējamās etniskās slepkavības un vēl visādas dieva zīmes. Tas gan nav Ušakova kungs, tas ir cits kungs. Lai arī kā viņi runātu par sociāldemokrātiskām vērtībām un visu pārējo, diemžēl mēs redzam, ka “Saskaņas centrs” tomēr nav to partiju vidū, kas tiešām ierakstās šajā eiropeisko vērtību dialogā. Drīzāk otrādi. Stāsts par to, ka mums nav nekur jājaucas, ka mums ir jāsēž malā, ka ar Krieviju vienmēr ir jādraudzējas, pat neskatoties uz mūsu vēsturisko pieredzi, pat neskatoties uz Krimas aneksiju, Ukrainu un visu pārējo – tas lielā mērā ir manas pozīcijas pamatā. Šie divi notikumi pēdējo trīs gadu laikā.

Kādu koalīciju jūs redzat nākamajā Saeimā?

Es domāju, ka pašreizējai koalīcijai vajadzētu turpināties.

Vai Sudrabas kundzes partija ir potenciāls partneris?

Par Sudrabas kundzi mums partijā ir ļoti daudz jautājumu. Es gribētu cerēt, ka tagad pēdējo trīs nedēļu laikā, kad būs priekšvēlēšanu debates, mēs tomēr saņemsim vairākas skaidras atbildes, gan par to, kā mēs vērtējam tos pašus notikumus Ukrainā, kā mēs vērtējam un kāds ir skatījums uz aizsardzības budžetu un valsts drošību, uz valsts ārpolitikas pamatprioritātēm, uz piederību Eiropas Savienībai. Uz jautājumiem, kas attiecas uz sadarbību ar Krieviju daudzos un dažādos aspektos. Šajos jautājumos es esmu dzirdējis ļoti, ļoti izplūdušas, izvairīgas atbildes tādā līmenī, ka ar visiem vajag draudzēties, viss būs labi. Mēs noteikti gribētu lielāku skaidrību par veselu rindu pamatprogrammatiskajiem uzstādījumiem. Tāpēc jāskatās, protams, kādi būs vēlēšanu rezultāti, bet es gribētu redzēt esošo koalīciju, kas turpina darbu pēc Saeimas vēlēšanām.

Savulaik Lemberga kungs bija sarkanā līnija Reformu partijai. Vai jūs nemulsina ZZS atrašanās šajā koalīcijā?

Tas savulaik bija ļoti, ļoti smags lēmums pašai Reformu partijai, tā bija ļoti smaga diskusija. Lēmumi [par koalīcijas paplašināšanu] tika pieņemti arī tāpēc, ka mēs jau jutām, ka vesela rinda notikumu ārpus mūsu robežām, arī iekšienē, prasa maksimālu labējo, labēji centrisko partiju konsolidāciju. Tas bija viens no lēmumiem, par kuru diskusijas un šaubas bija lielas. Es gan gribētu teikt, ka pašlaik redzu kolēģus koalīcijā strādājam diezgan aktīvi un labi. Man ir ikdienā ļoti cieša sadarbība ar aizsardzības ministru Vējoņa kungu. Labi atceramies, kāda mums te bija vārdu apmaiņa [ar Aivaru Lembergu] saistībā ar notikumiem Ventspilī. Mēs labi redzam, ka Zaļo un Zemnieku savienība faktiski tomēr nav tik monolīta un ka tur ir dažādi gan cilvēki, gan partijas sadaļas. Tas bija ļoti smags lēmums, bet savā ziņā mēs arī redzam, ka mēs tomēr šad tad mazlietiņ arī līdzsvarojam viens otru.

Uz cik vietām jūs cerat Saeimā?

Es ļoti gribētu redzēt “Vienotību” kā lielāko frakciju. Ja mēs dabūtu – es neteikšu kā daudzi politiķi 51, tas nav reāli – bet ja mēs dabūtu pietiekami nopietnu pārstāvniecību – trīsdesmit un vairāk, tas jau būtu labi.