Pētījums: Krievijas publiskā diplomātija vairo spriedzi Latvijā

Krievija cenšas īstenot tieši tādu pieeju, ko pati kritizē un sauc par nepieņemamu

Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas konfrontācijas, secināts Austrumeiropas politikas pētījumu centra ceturtdien prezentētajā jaunajā pētījumā „Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors”.

Pētījumā analizēts publiskās diplomātijas jēdziens, tā attīstība un Krievijas specifiskā izpratne par publisko diplomātiju. Šā pētījuma aktualitāte ir saistīta ar nepieciešamību no jauna izvērtēt Krievijas publiskās diplomātijas instrumentus – mediju, Krievijas tautiešu jautājuma, kultūras diplomātijas, vēstures un reliģijas izmantošanu ārpolitikā, informē Austrumeiropas politikas pētījumu centra mediju un komunikācijas koordinatore Ieva Dzelme-Romanovska.

Pētījumā secināts – Krievijas publiskās diplomātijas īstenošana Latvijā rāda, ka vairākas tās dimensijas – mediju vēstījumi, valodas un pilsonības tēmu aizskaršana, specifiskas vēstures interpretācijas popularizēšana šķeļ Latvijas sabiedrību un vairo spriedzi tajā nevis veicina labas attiecības ar Krieviju.

Pētnieki norāda, ka pēdējo gadu tendences liecina par strauju publiskā diplomātijas izplatību, jo aizvien vairāk valstis tiecas iekļaut to savas ārpolitikas līdzekļu klāstā. Vienlaicīgi tas ir novedis pie publiskās diplomātijas koncepta kropļošanas, jo ir valstis, kuras, izmantojot publiskās diplomātijas karogu, faktiski īsteno informatīvās kampaņas un propagandu jeb praksi, kas nav savietojama ar demokrātisko valstu izpratni par publisko diplomātiju.

Praktiskā Krievijas publiskās diplomātijas īstenošana rāda, ka Krievija cenšas īstenot tieši tādu pieeju, ko pati kritizē un sauc par nepieņemamu. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Krievijas ārvalstīs dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments.

Kā atzīmē viens no pētījuma autoriem, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Krievijas plašsaziņas līdzekļi ir kultivējuši opozicionāru diasporiskuma apziņu Latvijas krievvalodīgajos iedzīvotājos. Proti, krievvalodīgā kopiena tiek pozicionēta kā patstāvīgs un no Latvijas tautas izolēts politisks aktors.

Šāda Krievijas mediju nostāja var tikai šķelt un ne saliedēt, līdz ar to ir kaitīga normālai demokrātiskai Latvijas kā nacionālas valsts attīstībai, uzsver pētījuma redaktors, APPC izpilddirektors un pētnieks Andis Kudors. Viņš arī norāda, ka praktiskajā īstenošanā Krievijas tautiešu politika no atbalsta krievu etniskās identitātes saglabāšanas pārvēršas politiskajās prasībās, kas izraisa strīdus un konfrontāciju Krievijas tautiešu mītnes zemēs.

Zīmīgi, ka Ukrainā Krievijas tautiešu diskriminācijas jautājums tika izmantots kā iegansts Krievijas intervencei Krimā, kur minēto problemātiku jau vairākus gadus dienaskārtībā uzturēja tur esošās tautiešu NVO, atzīmē Kudors.

Politologs Artūrs Kvesko vērš uzmanību uz NVO regulējumu Latvijā. Šī joma nav pietiekami sakārtota, ko Krievijas tautiešu NVO izmanto savā labā, gan darbojoties nereģistrēti, gan ne vienmēr norādot finanšu avotus, jo pašreizējais regulējums to strikti nepieprasa, skaidro Kvesko. Latvijas valstij savas publiskās diplomātijas ietvaros aktīvāk jākomunicē ar tautiešu NVO un jāskaidro savas intereses, prioritātes, kā arī jāizvērtē iespējama to atbalstīšana, citādi patlaban šo jomu cenšas monopolizēt Krievija, norāda politologs.

Pētījuma autori uzsver, ka Krievijas agresija Ukrainā ir ietekmējusi arī krievu pasaules koncepcijas attīstību. Ja līdz konfliktam Ukrainā Krievu pasaule tika skatīta kā pievilcību vairojošs maigās varas projekts, tad pēc Krimas aneksijas šīs koncepcijas jēga ir mainījusies. Ar krievu pasaules apvienošanu tiek attaisnota militāra agresija. Pētnieki vērš uzmanību uz faktu, ka Baltijas valstis atrodas uz informatīvās ietekmes frontes līnijas, tāpēc Rietumu sabiedrotajiem būtu jānāk ar palīdzību, kas var izpausties gan kā finansiālais, gan tehniskais atbalsts Latvijas un citu Baltijas valstu medijiem.

Pētījuma autori ir APPC pētnieki Andis Kudors, Māris Cepurītis, Ainārs Lerhis, Rinalds Gulbis, komunikācijas speciālisti Mārtiņš Kaprāns un Anda Rožukalne, politologs Artūrs Kvesko, teologs Valdis Tēraudkalns un starptautisko jautājumu eksperts Aleksejs Grigorjevs.

Ar pētījumu pilnā apjomā un tā secinājumiem iespējams iepazīties Austrumeiropas politikas pētījumu centra interneta lapā www.appc.lv.