Latviešu atbildība

Vai jāievieš latviešu valodā atbilstošs vārds, kurš apzīmē piederību Latvijas valsts nācijai?

Pēdējā laikā pasaulē notiekošais rāda ļoti strauju polarizēšanās tendenci, kad gan globāla, gan valstiska, gan individuāla mēroga notikumi liek mums veikt konkrētas un apzinātas izvēles. Liek pārskatīt un formulēt savu nostāju un viedokli.

Kļūst arvien grūtāk būt inertam, jo polarizācijas spiediens liek izdarīt izvēli un virzīties uz kādu pusi – vai nu situācijā iesaistīties vai iziet ārpus tās, izvēlēties ierasto rīcības veidu vai mainīties, atmest ar roku vai uzdrīkstēties uzņemties atbildību. Uzņemties atbildību par sevi, saprotot, ka katrs atrodas tajā vietā, kurā paša lēmumi, domas un darbības viņu ir novedušas. Pašam uzņemties atbildību, nevis uzvelt to citiem – ģimenes locekļiem, baņķieriem, valdībai, amerikāņiem, stāstot, kas VIŅIEM ir jādara, un pēc tam nosodot un vainojot viņus, ja rezultāts neatbilst MANIS cerētajam.

Vārds “atbildība” ir jēdzieniski saistīts ar vārdiem “atbilde”, “atbildēt”, kas savukārt radies no vārda “bildēt” – runāt, teikt. Tātad – uzņemties atbildību par sevi (gan individuālā, gan kolektīvā līmenī) nozīmē “izteikt sevi”.

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā ir daudz diskusiju par Latvijas valstiskuma pamatiem un iespējamajiem nākotnes attīstības scenārijiem, kam iemesls ir dažādi notikumi, no kuriem redzamākie ir Satversmes grozījumu izstrāde un situācija Ukrainā. Šie notikumi un to atspoguļojums medijos ir piepildījis publisko telpu ar polarizētiem viedokļiem, kuru būtību vienkāršoti var izteikt kā nostāšanos “par” vai “pret”. Un katra indivīda deklarētā pozīcija kādā no šiem jautājumiem (lai gan tie nebūt nav vienīgie) tiek uzskatīta par pamatu viņa pieskaitīšanai “mūsējiem” vai “ne-mūsējiem”.

Valdības, pašvaldību, sabiedrisko organizāciju līmenī visbiežāk saistībā ar dalījumu “mūsējos” un “ne-mūsējos” tiek minēti vēstures argumenti un tādi jēdzieni kā valstiskums, valstsnācija un integrācija. Par Latvijas valstiskumu abām pusēm – gan “mūsējiem”, gan “ne-mūsējiem”- jāpieņem divi neapstrīdami fakti:

1. Vēsturiski Latvijas teritorijas pamatiedzīvotāji ir tās baltu ciltis, kuras vēlāk apvienoja tautības nosaukums “latvieši”, un tieši latviešu tautas valstsgribas izpausmes rezultātā radās Latvijas valsts;

2. Nevienu mirkli – nedz Latvijas valsts izveidošanās brīdī, nedz pēc tam – nav bijis tā, ka Latvijā kā valstī dzīvo un vēlas dzīvot TIKAI latvieši, tātad Latvijas tauta nekad nav sastāvējusi tikai no latviešiem.

Vārds “latvietis” ir atvasināts no vārda “latvis”, kurš pirmoreiz sastopams 17.gs. literatūrā, un ar to tika apzīmēti vidzemnieki, resp., livonieši. 18.gs. paralēli tika lietoti jēdzieni “latvis” un “latvietis”, un tikai 19.gs. savu tagadējo vietu latviešu valodā ieņēma vārds “latvietis”.

Latvietis – tas ir jēdziens, kas norāda uz cilvēka tautību, tātad pazīmi. Visu cilvēku, kurus vieno šī kopīgā pazīme, kopumu sauc par tautu. Nācija ir daudz vēlāk latviešu valodā ieviests svešvārds, kuru lieto, apzīmējot kādai valstij piederošu cilvēku kopumu, lai gan latviešu valodas vārdnīcā iekļautie attiecīgie šķirkļi skaidro, ka vārdi “tauta”, “tautība” un “nācija” var tikt lietoti ar vienādu nozīmi.

Latvija saskaņā ar mūsu valsts Satversmi ir nacionāla valsts, tāpēc ir loģiski secināt, ka visi “mūsējie” pieder Latvijas (kā valsts) nācijai. Sarežģītais jautājums ir: “Kas ir Latvijas valsts nācija, kā to sauc un vai tas ir tas pats, kas Latvijas pamattauta?”

Lielākā daļa latviešu atbildēs, ka Latvijas pamattauta ir latvieši (kā tas arī ir noteikts LR Pilsonības likuma 1.panta 2.punktā) un Latvijas nāciju arī sauc latvieši.

Taču, ja mūsu valsts nācija ir latvieši, tad par kādu integrāciju un nācijas vienotību vispār var būt runa? Pat, ja par integrāciju atbildīgās institūcijas, kā arī paši latvieši padarīs šo procesu efektīvu (kā tas šobrīd noteikti nav), neviens baltkrievs, igaunis vai ukrainis par latvieti nekļūs. Līdz ar to jāsecina, ka latviešu valodā nav vārda, kas apzīmē Latvijas valsts nāciju – latvieši pat valodas līmenī nepieļauj, ka attiecībā pret Latvijas valsti “mūsējie” ir ne tikai latvieši, bet arī cittautībnieki.

Tāpēc saskaņā ar patlaban eksistējošo Latvijas nācijas jēdziena interpretāciju nekāda integrācija nav iespējama, jo neeksistē kopums, kurā mazākumtautību pārstāvjiem integrēties un tādējādi justies piederīgiem Latvijas valstij. Tādēļ lielā daļā gadījumu pat tie, kas juridiski ir Latvijas pilsoņi, izvēlas identificēties ar savu etniskās izcelsmes valsti, kur viņi tiek pieņemti par savējiem, jo piederība ir svarīgs psiholoģisks faktors katram cilvēkam. Tieši šis fakts ir tas, kas mūsu acīs padara viņus par “ne-mūsējiem” un kas mums tik ļoti nepatīk.

Taču definēt Latvijas nācijas jēdzienu, pieņemt un atzīt tai piederīgos cilvēkus kā vienotu veselumu ir latviešu kā pamattautas atbildība un uzdevums. Ja jau mēs šādu pamattautas jēdzienu esam ieviesuši, tad arī jāatzīst, ka tai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.

Ir acīmredzams, ka 21.gs. beidzot jēdzieni “tautība”, “tauta”, “nacionalitāte” un “nācija” ir jāšķir cits no cita un jāievieš latviešu valodā atbilstošs vārds, kurš apzīmē piederību Latvijas valsts nācijai.

Tam pamatā ir vairāki iemesli:

1. No valodas loģikas viedokļa šie ir dažādas ietilpības jēdzieni. Ja piederība tautai (šaurākas nozīmes jēdziens), kuras kopīgā pazīme ir vienota tautība, tiek apzīmēta ar vārdu “latvietis”, tad piederība valstij (plašākas nozīmes jēdziens) ir jāapzīmē ar citu vārdu. Citiem vārdiem runājot, visi āboli ir augļi, bet ne visi augļi ir āboli.

2. Tādējādi mazākumtautību pārstāvjiem tiks dota iespēja identificēt sevi ar Latvijas valsti, nezaudējot savas Satversmē garantētās tiesības uz savas kultūras, valodas un etniskās identitātes saglabāšanu (t.i., viņiem būs iespēja valsts valodā nodēvēt sevi par Latvijai piederīgajiem, nesaucot sevi par latviešiem, jo viņi tie nav).

3. Šo jēdzienu šķiršana ļaus latviešu valodā pēc analoģijas adekvāti nosaukt arī citu valstu nāciju pārstāvjus. Tagad visi Vācijā dzīvojošie latviešu valodas ieskatā ir vācieši, bet Krievijā – krievi, lai gan ir labi zināms, ka Vācijā dzīvo daudz turku, bet Krievijā dzīvo arī, piemēram, ņenci jeb samojedi, kuri pat vizuāli nav līdzīgi krieviem. Latviski pareizi var nosaukt tikai to nāciju pārstāvjus, kuru valsts nosaukums nesakrīt ar pamattautas nosaukumu, piemēram, amerikāņi, kanādieši vai šveicieši.

Tieši nemitīgā “kulšanās” pa tautību līmeni (“mēs” vs “viņi”) ir viens no galvenajiem iemesliem nācijas kā vienota kopuma neesamībai un jau tā nestabilās situācijas vieglai izšūpošanai gan no Krievijas, gan ES puses. Un tad mēs abām pusēm stāstām un taisnojamies, izmantojot vēstures faktus, statistiku utt.

Bet jāsāk ar pamatu – ar nosaukumu, jo iesākumā bija vārds, jo cilvēks iepazīst pasauli, nosaucot to vārdā. Publiskajā telpā ir izskanējuši dažādi varianti: “latvijci” (ar to gan domājot tikai Latvijai piederošos cittautībniekus, taču tas norāda uz to, ka šie cittautībnieki meklē iespēju izteikt savu piederību Latvijai, resp., dara darbu, kas būtu jādara latviešiem – jāapvieno cilvēki nevis pēc tautības, bet nacionalitātes ), “visu tautību latvieši” (kas norāda uz pilnīgu sajukumu latviešu valodas vārdu nozīmēs un to lietojumā).

Ja mēs sekojam valodas loģikai, tad valsts, kuras nosaukums ir “Latvij-a”, nāciju sauc “latvij-ieši” (kā to savulaik piedāvāja Rainis!), tāpat kā Kanād-as nāciju sauc kanād-ieši. Taču valodniekiem pret šo nosaukumu ir iebildumi šī vārda nelabskaņas dēļ (vārdā ir divi piedēkļi).

Kaut arī man nav īpašu grūtību izrunāt vārdus “francūziete” un pat “virsmežniecība” (kuros arī ir divi piedēkļi), sazinājos ar Valsts valodas centra valodniekiem noskaidrot viņu viedokli. Viņi principiāli apstiprināja jēdzienu “tautība”, “tauta”, “nacionalitāte” un “nācija” nozīmju šķiršanas nepieciešamību, taču viņu viedoklis par nācijas nosaukumu ir tāds pats kā 2011.gada 10.novembrī portālā apollo.lv publicētajā rakstā “Vai lietot vārdu “latvijietis”” – šo vārdu lietot nevajadzētu.

Valsts valodas centra darbinieki solīja šos jautājumus izskatīt Latviešu valodas ekspertu komisijas sēdē, kas paredzēta septembrī. Ja analoģija ar Kanādu-kanādiešiem neder, varbūt derēs analoģija Francija – franči, tātad Latvija-latvji?

Manuprāt, ceļš uz vienotas un stabilas nācijas izveidi ir pietiekami svarīga motivācija, lai neapstātos pie fakta konstatācijas, ka mums valodā ir jēdzienu sajukums un nav pietiekami labskanīga vārda, bet darītu visu, lai šo vārdu un skaidrību ieviestu. Ja latvieši neuzņemsies atbildību par šo procesu, tad to uzņemsies kāds cits, jo tā tas vienmēr notiek. Tikai kāpēc gan pēc tam dusmoties un vainot citus, ja viņi izdarīs tā, kā viņi uzskatīs par vajadzīgu. Katrs dara pēc sava prāta. Tas ir loģiski.

Autore ir Honkongā dzīvojoša mājsaimniece