Bēgļi, kuriem nav kur bēgt

Anastasijs Gabrānovs pirms pusgada devās uz palestīniešu bēgļu nometni, lai brīvprātīgā darbā palīdzētu bērniem. Redzētais viņu satrieca – lielāku nabadzību un apdraudētību esot grūti iedomāties. Turklāt palestīniešiem nav kur bēgt

Ar Anastasiju satiekamies dienā, kad viņš pēc trīs dienu atpūtas Rīgā atkal to pamet – caur Parīzi brauc uz Kambodžu, lai no turienes kopā ar diviem citiem brīvprātīgajiem brauktu uz Indiju. Kad pirms diviem gadiem Anastastijs nolēma aiziet no darba “Rīgas satiksmē” un pieteicās brīvprātīgā darbam labdarības organizācijā “DRH Norway”, viņa nolūks bija tieši tāds – strādāt kādā no Indijas un Mozambikas skolām. Pirms tam saskaņā ar “DRH Norway” noteikumiem viņam gadu bija jānostrādā Norvēģijā, lai nopelnītu naudu iztikai. Kad gads bija aizritējis, strādājot šofera darbā, Anastasijam atvēlēja pusgadu laika ceļojumiem un atpūtai. «Izlēmu, ka gribu strādāt ar palestīniešu bērniem Palestīnā,» Anastastijs sāk stāstu par palestīniešu bēgļu nometnē pieredzēto.

Kā tu atradi darbu palestīniešu bēgļu nometnē?

Sazinājos ar vienu no palestīniešu labdarības organizācijām “Karama”, kas cenšas bērniem un jauniešiem nodrošināt izglītību, un organizē vasaras nometnes. Viņi mani uzaicināja strādāt bēgļu nometnē “Dheisheh”, kas atrodas Betlēmes apkaimē 3000 kvadrātmetrus lielā teritorijā. Pēc ANO datiem, tajā dzīvo 15 000 cilvēku, pēc neoficiāliem – ap 50 tūkstošiem. Bēgļu nometne darbojas jau no 1949.gada. To gan tagad grūti nosaukt par bēgļu nometni, tā drīzāk līdzinās graustu rajonam. Viena no lielākajām bēgļu nometnēm, kurā “Karama” organizē bērniem iespēju rotaļāties, spēlēt sporta spēles un mācīties.

Kādēļ tu gribēji strādāt tieši ar bērniem?

Man jau bija neliela pieredze darbā ar bērniem Latvijā. Tas gan bija pirms daudziem gadiem. Es dzīvoju bez vecākiem, mācījos internātskolā un biju atbildīgs par mazākajiem, piemēram, man vajadzēja sekot līdzi tam, kā citi bērni izpilda mājasdarbus. Kad jau zināju, ka Indijā būs jāstrādā ar bērniem skolā, ko sauc par strādājošo bērnu akadēmiju (Working children academy), gribēju pastrādāt ar palestīniešu bērniem. Domāju, gūtā pieredze noderēs darbam Indijā.

Jāuzsver, kad pieteicos darbam palestīniešu bēgļu nometnē, Izraēlas īstenoto politiku Gazas joslā uzskatīju par pareizu – ebrejiem savā valstī jājūtas droši. Tagad domāju – attieksme pret palestīniešiem ir vienkārši briesmīga.

Kā tu nokļuvi palestīniešu teritorijā?

“Karama” pārstāvji bija mani brīdinājuši, ka, šķērsojot Izraēlas robežu, labāk noklusēt brauciena patieso mērķi. Par laimi, man Izraēlā dzīvo draugi, tādēļ robežsargiem pateicu, ka braucu ciemos pie draugiem.

Savukārt Izraēlas un palestīniešu teritorijas nešķir nekādas robežas. Pat tajās teritorijās, kuras teorētiski atvēlētas palestīniešiem, pēc būtības saimnieko Izraēlas pārstāvji, ļoti daudz izraēliešu karavīru, kas dara, ko vien vēlas.

Kad aizbraucu uz turieni, vēl nebija raķešuzbrukumu Gazas joslai, bet gaisotne bija saspīlēta. Lai gan “Dheisheh” nometne neatrodas Gazas joslā, tā nepieder palestīniešiem – viņi to nomā no Jordānijas. Palestīnieši šajā bēgļu nometnē dzīvo jau trešajā paaudzē, bēgļi no Gazas joslas tajā neierodas. Pirmkārt, tādēļ, ka palestīniešiem nav nemaz tik vienkārši pamest Gazas joslu. Kad izraēliešu īstenoja gaisa uzlidojumus, viņiem nebija, kur bēgt un patverties. Kādreiz par drošām uzskatīja ANO pārraudzītās skolas, bet pēdējos uzbrukumos arī tajās tika nogalināti desmitiem cilvēku, pārsvarā bērni. (Pēc BBC ziņotā, pēdējos uzbrukumos Gazas joslai gāja bojā 1900 civiliedzīvotāji, no kuriem 1414 bija bērni).

Kādi bija bērni, ar kuriem tu diendienā pavadīji laiku?

Bērni, ar kuriem strādāju, dzimuši bēgļu nometnē cilvēkiem, kuri arī dzimuši šajā bēgļu nometnē. Viņos ir daudz agresijas. Viņiem jādzīvo kara apstākļos, kur ir ļoti spēcīga HAMAS (Palestīnas sunītu paramilitāra organizācija un politiska partija) propaganda. Bēgļu nometnē jebkurā laikā var ienākt Izraēlas karavīri un jebkuru aizvest projām. To pats savām acīm redzēju. Parasti viņi ierodas nakts laikā. Turklāt viņiem nevajag sniegt nekādus paskaidrojumus, kādēļ viņi apcietina vienu vai otru cilvēku.

Es strādāju tādā kā bērnu nometnē, kurā ik dienu varēja ierasties jebkurš no bēgļu nometnes bērniem, lai pavadītu brīvo laiku – spēlētu sporta spēles, galda spēles, rotaļātos, mācītos angļu valodu. 48% nometnes iedzīvotāju ir bērni un jaunieši. Daudzi viņu vecāku un vecvecāku paaudzes cilvēki konfliktos ar Izraēlu ir gājuši bojā vai pazuduši. Esmu dzirdējis, ka daudzi palestīnieši, sasnieguši pieauguša cilvēka vecumu, negrib precēties un veidot ģimeni, bet, vecākās paaudzes mudināti, viņi to dara – jādzimst jauniem palestīniešiem, lai viņi neizzustu no zemes virsus. Daudzi palestīnieši uzskata, ka Izraēlas mērķis ir iznīcināt palestīniešus kā tautu.

Kādas ir palestīniešu bērnu iespējas iegūt izglītību?

ANO palestīniešu teritorijās ir izveidojis skolas, kas gan nav lielas, bet tajās ir iespēja mācīties. “Karama” viens no mērķiem ir panākt, lai bērni pēc pamatizglītības iegūšanas nokļūst kādā no Eiropā skolām – viņi meklē mācību iestādes, kur nav jāmaksā mācību maksa. Tas ir daudzu vecāku sapnis – kaut viņu bērni dzīvotu Eiropā! Palestīniešiem atvelētajās teritorijās vairums dzīvo lielā nabadzībā. Viņiem jāsamierinās ar dzeramā ūdens trūkumu, neregulāru elektrības padevi un bezdarbu.

Pēdējā nedēļā, ko pavadīju “Dheisheh” nometnē, palestīnieši pieteica boikotu visām palestīniešu precēm. Bet apmēram 70% no visa, ko patērē palestīnieši, ir ebreju saražots. Lielākā tiesa preču tiek ievestas no Izraēlas. Bēgļu nometnē palestīniešiem ir savi mazi veikaliņi, bet tie nevar nodrošināt ar darbu daudzus cilvēkus. Tādēļ kopumā “Dheisheh” nometnē ir daudz bezdarbnieku. Daži strādā izraēliešu teritorijās. Bet, lai tiktu uz darbu, viņiem stundām ilgi jāstāv pie kontrolpunktiem, līdz viņus ielaiž Izraēlā. Man kaimiņos dzīvoja vīrietis, kura ikdiena ir šāda – viņš ceļas divos naktī, iet uz kontrolpunktu, lai sešos to šķērsotu. Līdz deviņiem vakarā viņš strādā, atgriežas mājās, dažas stundas paguļ un tad atkal mostas. Un tā katru dienu. Smagi, bet palestīnieši strādā visus iespējamos darbus, lai iegūtu kaut minimālus ienākumus.

Kāds ir palestīniešu atbalsts HAMAS?

Diezgan liels, jo ļoti daudzi cilvēki ir nemierā ar situāciju pēc būtības. Ir jāsaprot HAMAS – lai gan tā ir atzīta par teroristisku organizāciju, tā ir arī politiska kustība, kuras mērķis atgūt palestīniešu zemes palestīniešiem ir ļoti saprotams. Viņi vēlas atgriezties savos ciemos, savās zemēs. Viņiem ir vēlme nodarboties ar lauksaimniecību viņu zemē, un HAMAS, pēc palestīniešu domām, mēģina to panākt.

Kāda bija tava ikdiena bēgļu nometnē?

Man bija tāda pati māja kā palestīniešiem un tāpat kā viņi gulēju uz matracīša. Vairāk man arī neko nevajadzēja. Katru dienu gāju uz darbu un veltīju visu laiku bērniem. No sākuma mēģināju viņiem iemācīt angļu valodu, bet audzēkņu vecums bija ļoti atšķirīgs – no četriem līdz 18 gadiem. Tādēļ, kad mācīju angļu valodu, maziem bērniem bieži vien nebija interesanti. Pamazām pārgāju tikai uz spēlēm un rotaļām. Neviens no bērniem angliski nerunāja, tādēļ man piedāvāja palīgos brīvprātīgo meiteni – tulku. Taču dažu mēnešu laikā apguvu arābu valodu, spēju ar palestīniešu bērniem kontaktēties. Parasti nometnē ir apmēram 200 bērni, bet laikā, kad Izraēla īstenoja gaisa karu Gazas joslā, uz nodarbībām nenāca vairāk par 40 bērniem.

Palestīnieši ir ļoti ģimeniski, vairums bērnu dzīvo pilnās ģimenēs, ja vien kāds no vecākiem nav arestēts un neatrodas Izraēlas cietumā. Kādu dienu lūdzu bērniem uzzīmēt viņu sapni, un daudzi zīmēja, kā dodas uz cietumu apciemot kādu no vecākiem. Man stāstīja, ka bieži vien cilvēki tiek arestēti bez nopietna iemesla. Bija reizes, kad pietika ar izraēliešu karavīru aizdomām, ka palestīnieši dara kaut ko, viņuprāt, nelikumīgu, lai cilvēkus arestētu. Bet lielākoties cilvēki arestēti viņu politisko uzskatu dēļ.

Kā pēdējie uzbrukumi Gazas sektorā ietekmē “Dheisheh” nometnes dzīvi?

Tā kā es ik dienu darbojos ar bērniem, mani novērojumi vairāk attiecas uz viņiem. Novēroju, ka viņi kļūst vēl agresīvāki nekā parasti. HAMAS propaganda ir spēcīga, un viņi sludina karu. Rāda televīzijā kara ainas ar uzsaukumiem palestīniešiem pievienoties HAMAS karotāju rindām. Uzbrukumu dienās bērni uz nometni bieži nāca ar rotaļu pistolēm un automātiem. Nācās ar bērniem daudz runāt, lai pārliecinātu viņus ieročus nolikt malā, lai varam mierīgi rotaļāties. Ļoti daudzi bērni aug naidā pret izraēliešiem. Tāpat kā daudzās ebreju ģimenēs bērni aug naidā pret arābiem.

Kā palestīnieši uztvēra eiropieti?

Pieaugušie mani uzlūkoja ar aizdomām. Ejot pa ielu, bieži vien dzirdēju, ka manā virzienā tiek adresēti kaut kādi vārdi. Pat nesaprotot arābu valodu, nojautu, ka neko labu man nesaka. Bet ar bērniem es ātri atradu kopīgu valodu.

Vai bija pieaugušie, ar kuriem izdevās izveidot labas attiecības?

Kaimiņi man bija ļoti lādzīgi. Desmit cilvēki dzīvo divās mazās istabiņās un izmanto mazu, mazu virtuvi. Es nekad nebiju sastapis tik draudzīgus cilvēkus. Ja man kaut ko ievajadzējās, es par to tikai ieminējos, un viņi man sagādāja. Sadraudzējos arī ar vienu no nometnes vadītājiem, kurš dzīvo šajā palestīniešu teritorijā.

Vai tev izdevās saglabāt neitrālu pozīciju palestīniešu un izraēliešu konfliktā?

Es vienmēr cenšos to saglabāt, bet, dzīvojot starp palestīniešiem un redzot viņu postu, jūtu līdzi palestīniešiem. Es saprotu, ka holokausts nodarīja ļoti daudz pāri ebrejiem, bet tā politika, ko viņi īsteno attiecībā pret palestīniešiem, manuprāt, ir necilvēcīga.

Vai, tavuprāt, situācijai ir iespējamais risinājums?

Nav tāda. No HAMAS viedokļa ir tikai divas iespējas: vai nu Gazas sektoram tiek noņemta blokāde, vai nu Izraēla to pilnībā okupē.

Ko tevī mainīja darbs palestīniešu bēgļu nometnē?

Es jau daudzus gadus biju domājis izmēģināt brīvprātīgā darbu. Pietika ar vienu elektronisko vēstuli “DHR Norway”, lai divu mēnešu laikā būtu prom no Latvijas. Pirms tam biju ļoti kluss, man nepatika atrasties vienā telpā ar daudziem svešiem cilvēkiem. Tagad esmu kļuvis komunikabls, draudzīgs, mani grūti pārsteigt, esmu apguvis angļu valodu. Palestīnā sāku mācīties arābu valodu, esmu iecerējis turpināt to mācīties. Tagad jaunus izaicinājumus man vajag nepārtraukti.