Krievija mēģina iedzīt totālas bailes

Krimas tatāru tautas padomes Medžlisa bijušais līderis Mustafa Džemiļevs un pašreizējais vadītājs Refats Čubarovs atklāj okupācijas varas teroru

Abi maz smaida, jo Rīgā ieradušies darba misijā stāstīt pasaulei savas mazās tautas sāpju stāstu. Sīka auguma vīriņš ar skumjām acīs ir bijušais Krimas tatāru tautas padomes Medžlisa priekšsēdētājs un Ukrainas parlamenta deputāts Mustafa Džemiļevs. Augumā raženākais ir bijušais rīdzinieks, Valsts arhīva kādreizējais vadītājs un tautfrontietis Refats Čubarovs. Rīgā Čubarovs ir pēc 23 gadiem un priecājas par te ieraudzīto. Abi pagājušajā nedēļā, šķiet, bija mediju visvairāk intervētie cilvēki – Krimas tatāru līderi bija ieradušies uz starptautisko konferenci Pēc gadsimta ceturkšņa. Baltijas ceļš un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots.

Aptuveni 300 tūkstošus lielo Krimas tatāru kopienu pārstāvošie politiķi gatavi pasaulei atgādināt par Krievijas nodarīto netaisnību Krimai un tatāriem, šopavasar Ukrainai piederošo pussalu okupējot un pievienojot Krievijas Federācijai. Viņi baidās, ka vēsture var atkārtoties – Staļina represijās 1944.gadā no Krimas deportēja visus tās pamatiedzīvotājus. Tikai neatkarīgās Ukrainas pastāvēšanas laikā uz dzīvi tēvzemē varēja atgriezties izsūtītie Krimas tatāri. 

“Agresors arī pēc 25 gadiem nav nekur pazudis,” konferencē teica Čubarovs. Viņš uzskata, ka krīze, ko izraisīja Krievija, beigsies ar globālām izmaiņām, tomēr pagaidām, pēc viņa domām, vēl nav nobriedusi situācija, lai Krievijas prezidents Vladimirs Putins piekāptos pasaules sankcijām un izbeigtu karadarbību Ukrainā.

Džemiļeva kungs, apsveicu jūs ar jauno amatu – Ukrainas prezidents Petro Porošenko jūs nule ir iecēlis par prezidenta pilnvaroto Krimas tatāru jautājumos. Kādas būs jūsu pilnvaras un uzdevumi?

Džemiļevs: Pagaidām [saruna notika 22.augusta vakarā] manas pilnvaras vēl nav apstiprinātas. Mēs pieņemam, ka pilnvarās ietilps rekomendāciju sagatavošana prezidentam, lai varētu pieņemt lēmumus par Krimas tatāru kā Krimas pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzību. Tas ir ļoti labs solis, jo tiek skaidri pateikts, ka Krimas tatāri ir Krimas pamatiedzīvotāji, kā arī augstākajā politiskajā līmenī pievērš uzmanību šai problēmai. Visus šos 23 gadus ir tikai runāts, ka nepieciešams skaidri noteikt Krimas tatāru tiesības. Saprotams, ka darbība tiks koordinēta ar Medžlisu, kas ir augstākā Krimas tatāru pārstāvniecība. Mēs kopā izstrādāsim un prezidentam iesniegsim rekomendācijas.

Krievijas okupācijas vara jums abiem ir aizliegusi iebraukt Krimā. Ko varat izdarīt, atrodoties ārpus Krimas?

Džemiļevs: Tagad ir informācijas tehnoloģiju laikmets, turklāt mums, Krimas tatāriem, ir tāda pārvaldes struktūra, kurā jautājumus var izlemt arī trīs cilvēki. Katrā Krimas tatāru dzīves vietā darbojas vietējās nodaļas, kas apvieno cilvēkus. Medžlisā pārstāvjus ievēl tauta. Tādējādi visu nepieciešamo informāciju par notiekošo Krimā un mūsu tautiešu vajadzībām varam saņemt no šiem cilvēkiem. Gandrīz katru dienu no Krimas [Ukrainā, kur dzīvojam] ierodas cilvēki ar informāciju un stāsta, kas tur notiek.

Čubarovs: Krievijas vara, kas Krimā de facto īsteno varu šodien, ir ļoti represīva pret tiem cilvēkiem, kas runā to, ko domā, dara ne to, ko grib vara. Tāpēc maniem kolēģiem Krimā nākas nedaudz koriģēt savu retoriku, taču pašā galvenajā – Krimas tatāru tiesību aizstāvēšanā – viņi, protams, ir nelokāmi. Vara vēlas viņus saliekt. Tā izmanto plašu līdzekļu arsenālu, lai kontrolētu Krimas tatārus, sākot no uzpirkšanas un beidzot ar ultimātiem un kompromatiem. Taču par spīti smagajiem mēnešiem, kas bija [Krievijas] okupācijas sākumā, no 33 Medžlisa locekļiem bija tikai trīs cilvēki, kuri izrādīja vājuma pazīmes. Pārējie trīsdesmit ir uzticīgi savam zvērestam, kas dots tautai.

Džemiļeva kungs, jūs uzrunā konferencē nolasījāt Krimā izplatītu okupācijas varas uzsaukumu. Kā Krievijas okupācijas vara apspiež citādi domājošos?

Džemiļevs: Šī lapiņa aicina pilsoņus sniegt ziņas par tiem, kuri nebalsoja tā saucamajā Krimas referendumā un bija pret to. [Konferencē Džemiļeva nolasītā uzsaukuma teksts: “Krievijas pilsoņi! Patrioti!!! Lai gan mūsu zemē ir iestājies miers, vēl ir palikuši nelieši, kuri vēlas haosu, nekārtības, karu… Un viņi dzīvo starp mums, kopā ar mums apmeklē vienus un tos pašus veikalus, kopā ar mums brauc transportā… Iespējams, jūs zināt cilvēkus, kuri bija pret Krimas atgriešanos Krievijas Federācijas sastāvā vai piedalījās reģionālajā “Maidanā”. Par tādām personām nekavējoties ir jāziņo FDD pēc adreses… Mums ir jāaptur fašisms!” Kad Džemiļevs lasīja šo uzsaukumu, konferencē esošie ārvalstu pārstāvji satriekti kratīja galvas – red.]

Tas ir labs piemērs, kā cilvēki tiek aicināti ziņot par “tautas ienaidniekiem”. Turklāt to var darīt arī anonīmi. Saņemot ziņas par šiem cilvēkiem, ir skaidrs, ka Federālais drošības dienests (FDD) pie viņiem ieradīsies un mājās veiks kratīšanu.

Čubarovs: Atgādināšu, ka šogad 26.februārī viņi [ Krimas prokrieviskie separātisti] gribēja sasaukt [Krimas autonomās republikas parlamenta] sesiju, lai panāktu pievienošanos Krievijai. Taču sapulcējās tūkstošiem cilvēku un daudzi Krimas deputāti pēc mūsu spiediena neizšķīrās balsot par pievienošanos Krievijai. Bet 27.februārī pulksten četros no rīta Krimas Augstākās padomes un Ministru kabineta ēkās iegāja cilvēki maskās, tā saucamie nezināmie cilvēki. Tagad ir skaidrs, ka viņi bija saistīti ar Krievijas pretizlūkošanas dienestu.

Mani Ukrainas drošības dienesta pārstāvis Krimā pamodināja pulksten 4.40 un informēja, ka šādi cilvēki ir iegājuši Krimas pārvaldes ēkās. Es viņam teicu: “Ko tu man zvani? Ej un pildi savu pienākumu! Tu taču zini, kas jādara. Pildi instrukciju.” Viņš atbildēja, ka šiem cilvēkiem ir ļoti daudz ieroču un vienīgais, kāpēc viņš man zvanījis, lai es neizvedot cilvēkus ielās. Protams, mēs to šādā situācijā arī nedarījām.

27.februārī Krimas tatāri bija vienīgie, kuri organizēti uzstājās pret [Krievijas] referendumu Krimā, [lai pussalu pievienotu Krievijai]. Desmitiem tūkstošu cilvēku izgāja ielās, lai protestētu. Medžliss darīja visu, lai pateiktu, ka šī ir okupācija – mēs vērsāmies vairākās starptautiskās organizācijās un dažviet mūsu paziņojumi tika sadzirdēti, piemēram, Islāma sadarbības organizācijā. Vērsāmies arī pie ASV prezidenta Obamas un prasījām Eiropas valstu vadītājiem, lai viņi nekavējoties reaģētu. Krimas tatāru pozīcija bija skaidra un sadzirdama. Šī pozīcija nepalika bez ievērības ne no vienas puses, tai skaitā arī no okupācijas varas.

Tagad Krimas tatāri ir ļoti ievainojama Krimas sabiedrības daļa, jo viņi uzstājās pret okupāciju. Turklāt nevis kaut kur virtuves sarunās, bet gan protestos ielās. No tā arī nāk represiju mērķtiecīgums, teiksim, tiek teikts, ka valsts neiejaucas reliģiskajā dzīvē, bet valsts arī nepieļaus ticīgajiem cilvēkiem veidot kādas “pretvalstiskas” grupas. Šī retorika pēc būtības nozīmē to, ka nākamajā rītā bruņoti cilvēki var ieiet mūsu lūgšanu namā. Ja tiek teikts, ka valsts vara rietumvalstīm nepieļaus izmantot reliģiju, lai uzstātos pret varu, tad tas nozīmē, ka daži mācītāji, un konkrēti – tie bija katoļu mācītāji, tika arestēti un pēc tam izmesti ārpus baznīcas. Vara var slēgt arī Krimas tatāru telekanālus un avīzes.

Cik cilvēku no represijām ir fiziski cietuši? Džemiļeva kungs savā runā atgādināja par Krimas cilvēktiesību aizstāvi Rešatu Ametovu, kurš pazuda pēc protesta akcijas pie Krimas Ministru kabineta Simferopolē. Pēc divām nedēļām viņa līķis ar spīdzināšanas pēdām tika atrasts 50 kilometru ārpus pilsētas.

Džemiļevs: Tādu [no Krimas tatāriem] ir kādi 14-15 cilvēki. Viņi ir pazuduši.

Čubarovs: Mēs zinām trīs konkrētus gadījumus, kurus Krimas varas iestādes negrib pat reģistrēt. Tie ir šogad maijā pazudušais Seirans Zinedinovs, 22 gadus vecais Leonīds Koržs un uzņēmējs Timurs Šaimardanovs. Visi trīs pazuda pēc tam, kad bija piedalījušies protesta demonstrācijā pret Krimas tā saucamajām pašaizsardzības vienībām, kuras Krimas ielās parādījās pēc aneksijas.

Runājot par tiesu varas represijām, ir vairāk par 100 cilvēku [represēto]. Vēl nesen 97 cilvēkus pie tiesas sauca par to, ka viņi sagaidīja Mustafu Džemiļevu uz Krimas administratīvās teritorijas robežas. Ja Krievijas vara nevar piemērot cilvēkam kriminālsodu, viņam tiek piemēroti ļoti lieli naudas sodi. Un šiem 97 cilvēkiem kopumā tika piespriests ap 100 000 dolāru liels naudas sods. Tūkstoš dolāru katram no viņiem ir liela nauda.

Tie, kuri strādāja valsts iestādēs un negribēja sadarboties ar okupācijas varu, tika atlaisti uzreiz bez jebkādas ceremonēšanās un iemesla. Krimā daudzās sociālās dzīves nišās ir svarīgi, kāda tev ir pase – konkrēti, vai tev ir vai nav Krievijas pase. Dažkārt ir ļoti grūti noteikt šo represiju gradāciju. Teiksim, kāda sieviete saslimst un ierodas slimnīcā. Reģistratūrā viņai saka – nav problēmu, bet mums ir apdrošināšanas medicīna, kur ir jūsu apdrošināšana? Viņa atbild, ka tādas nav, jo līdz šim Krimā nebija apdrošināšanas medicīnas. Viņai teic – ejiet un to noformējiet. Viņa aiziet, bet tur prasa – kur ir jūsu pase. Sieviete izņem Ukrainas pasi, bet viņai atbild – nē, mēs apdrošināšanu noformējam tikai Krievijas pilsoņiem. Jūs esat ārzemniece, ejiet un maksājiet! Cits represiju veids – šogad bērni pabeidza skolu, bet, kamēr viņi neizņēma Krievijas pases, nevarēja saņemt atestātus.

Pats galvenais, ko Krievija dara savās okupētajās teritorijās, ir sabiedrības nonivelēšana ar totālu baiļu ieviešanu. Tagad viņi šo metodi [no Krievijas] ir atnesuši mums. Krievijā viņi jau sen ir tikuši galā ar opozīciju – tur vairs nav sistēmiskas opozīcijas. Jā, ir daži atsevišķi opozicionāri, spilgtas personības, piemēram, Aleksejs Navaļnijs, Garijs Kasparovs, Boriss Ņemcovs, bija nesen mirusī Valērija Novodvorska.

Arī Krimā Krievija vēlas šo lietu novest līdz tādai pašai situācijai. Medžliss un mūsu pašpārvalde nekādi neiekļaujas viņu sabiedrības pārvaldes modelī. Sak’, kā tad tā? Cilvēki ievēl Medžlisu un tas strādā, viņi diskutē… Vārds “diskutē” [tagad] ir iznīcināts, pazudis, kā tajā Krievijā pazīstamajā teicienā, ka Valsts dome nav vieta, kur diskutēt… Tieši tāpēc viņi centīsies iznīcināt Medžlisu.

Džemiļevs: Pazīstamo žurnālistu Osmanu Pašajevu varas iestādes maijā aizturēja uz robežas tikai par to, ka viņš tviterī ierakstīja, ka nav pieņemama šāda vēršanās pret cilvēkiem. Viņu daudzas stundas turēja apcietinājumā un pratināja, atņēma visu, kas bija klāt. Līdzīgi gadījumi Krimā notiek gandrīz katru dienu.

Čubarovs: Ja jūs esat kaut cik pazīstams žurnālists un savās reportāžas “dziedat odu” varai, jūs Krimā varat ne no kā nebaidīties. Ja jūs “dziedat odu” varai, bet kaut vienā mazā teikumā esat varu arī kritizējis, jums jāzina, ka “pie jums atnāks”. Bet, ja jūs katrā savā rakstā kritizēsiet varu, jums neļaus strādāt.

Džemiļevs: Krimas tatāru avīzei, kas ir Medžlisa galvenais rupors, prokuratūra, piemēram, izvirzīja apsūdzību par separātismu, jo izdevums savās publikācijās pieļauj izteikumus, kas skar Krimas okupācijas jautājumus.

Taču jums Krimā joprojām dzīvo radinieki. Kā viņi jūtas?

Džemiļevs: Man tur dzīvo sieva. Cilvēki cenšas pēc iespējas mazāk iziet ielās.

Čubarovs: Es, [kamēr biju Krimā], centos katru dienu iziet no mājas kaut vai līdz veikalam – lai cilvēki redz, ka es tepat vēl esmu, lai viņus iedrošinātu.

Nezinu, kā jutās ebreji holokausta laikā, jo es tajā laikā nedzīvoju. Es nezinu, kā jutās latvieši, kad 1940.gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks. (..) Bet zinu, kā jutās Krimas tatāri Krievijas otrās okupācijas laikā. Diemžēl cilvēki ir spiesti sadarboties ar okupācijas varu, jo viņi tur dzīvo. Esmu bijis situācijā, kad ienaidnieks ienāk tavā mājā un apdraud ģimenes locekļus. Tad ir jāmēģina ar ienaidnieku vienoties. Taču pēc tam esmu sapratis, ka ienaidnieks vienalga mēģinās nogalināt tevi un tavus tuviniekus.

Cilvēkiem nākas sevi iekšēji salauzt. Taču pats sāpīgākais tagad ir jauniešu izjūtas. Es jauniešiem teicu, lai viņi sevi sarga. Viņiem ir ļoti augsts pašapziņas līmenis. Šie jaunieši ļoti labi saprot, kur ir meli un kur – patiesība. Tāpēc jaunatne [sabiedriski politiskajā dzīvē] ir atturīga.

Mēs aicinām, lai cilvēki nepamet Krimu. Izņēmums var būt, protams, tad, kad ir tieši fiziski draudi.

Putins teica, ka jūs abi “parazitējat uz Krimas tatāru jautājuma”. Kā jūs vērtējat šo izteikumu?

Čubarovs: Atgādināšu, ka tad, kad Mustafa ar Putinu runāja par [Krimas] referendumu, no pusstundu ilgās sarunas Putins “dziedāja slavas dziesmu” – cik Mustafa ir gudrs un cienījams cilvēks. Uz visiem Mustafas aicinājumiem sākt dialogu, bet iesākumā, lūdzu, izvediet karaspēku no Krimas, Putins atbildēja – Mustafa, pagaidīsim referendumu, redzēsim, ko teiks Krimas iedzīvotāji. Kad Mustafa neatbalstīja Putinu, tas lika Putinam pavērsties par visiem 180 grādiem un nosaukt mūs par “parazitējošiem”.

Džemiļevs: Kad man Varšavā [šogad] pasniedza “Solidaritātes” prēmiju un balvu, līdzās sēdēja Austrijas prezidents Heincs Fišers. Viņš teica, ka [Eiropas] sankcijas neko nedos, ir slikti, ka mani neielaiž Krimā, viņš drīz tiksies ar Putinu un solīja noteikti parunāt un panākt, lai mani ielaiž Krimā. Pirms kādas nedēļas saņēmu vēstuli no Austrijas prezidenta, kurš raksta, ka diemžēl neko [sarunā ar Putinu] nav panācis – Putins esot teicis, ka šo jautājumu nevarot atrisināt, jo viņš [Džemiļevs] ir Ukrainas pilsonis un Ukrainas parlamenta deputāts. Tur gan netika lietots vārds “parazītisms” (smejas), bet Putins katrai auditorijai saka savu – ko tā vēlas dzirdēt.

Vai Krimai draud liela sociāla katastrofa – var pietrūkt pārtikas produktu, nav ūdens, apkures? Lielu daļu pārtikas Krimā ieveda no Ukrainas.

Džemiļevs: Aptuveni 80% ūdens [Krimā] nāk no kontinentālās daļas, 85% – elektroenerģijas. Ja Ukraina atslēgs elektropadevi, visa Krima ieslīgs tumsā. Ukraina pagaidām to nedara. Liela daļa no milzīgās kravas auto rindas, kas nīkst pie Krimas robežas, [uz turieni] ved pārtikas preces, brauc uz Kerču un dodas arī tālāk uz Krieviju – pārtikas preces Ukrainā ir divas reizes lētākas nekā Krievijā.

Čubarovs: Izrādījās, ka mums [Ukrainas] pārtikas precēm ir daudz zemākas cenas [nekā Krievijā]. Pēkšņi [pēc okupācijas] parādījās prāmis, jo vairs nebija robežas [ar Krieviju], un daudzi Krievijas iedzīvotāji sprieda – kas tur – pusstundas brauciens ar prāmi. Un viņi devās uz Krimu un iztukšoja veikalu plauktus. Daudzas no tām smagajām automašīnām, kuras pieminēja Mustafa, ved preces šiem veikaliem. Krievijai tagad jādomā, kā pabarot Krimu. Taču te valda tāda ciniska pozīcija – Krievija, kas pilnībā ir okupējusi Krimu, izvirza pretenzijas Kijevai – kāpēc jūs nebarojat Krimas iedzīvotājus? Cilvēki, ar kuriem esmu runājis, ir gatavi paciest šīs grūtības cerībā, ka drīzumā kaut kas tomēr mainīsies.

Kas drīzumā var izmainīties Krimā?

Džemiļevs: Ir lielas bažas, ka var sākties asiņainas sadursmes. Mēs saņēmām informāciju, ka tā saucamās pašaizsardzības vienības stipri bruņojas – ja sāksies bruņotas sadursmes ar Ukrainu, tad viņi vispirms apšaus “piekto kolonnu” – tie, protams, pirmām kārtām ir Krimas tatāri. Mēs arī zinām, ka tiek sastādīti to cilvēku saraksti, kurus ir jānogalina vispirms. Tie galvenokārt ir Medžlisa biedri. Par šīm bažām es runāju ar [Ukrainas] prezidentu, ar valsts drošības iestādēm.

Čubarovs: Šodien Krimas vara, lai turētu cilvēkus kontrolē, visas grūtības izskaidro ar to, ka Kijeva kaut ko neļauj – viņi mums, piemēram, nedod ūdeni. Sliktie Rietumi noteica sankcijas, bet mēs esam labi – laikus aizgājām prom no Ukrainas, kurā tagad šauj un nogalina cilvēkus. Taču cilvēkiem ar laiku atveras acis, rīt un parīt jau vajadzēs spēcīgākus argumentus, lai viņus pārliecinātu. Argumenti – viņi ir sliktie, jo negrib ar mums draudzēties, bet gan nogalināt, domāti, lai sarīdītu.

Kāda ir izeja? Esam ļoti gandarīti, ka Latvija, Lietuva, Igaunija, arī Polija ieņem stingras pozīcijas Eiropas Savienībā. Mēs vēl atceramies mūsu kopīgo pagātni, tāpēc saprotam, ka agresora nomierināšana var būt mānīga un atelpa tikai uz laiku. 

Kopumā ir divi risinājuma varianti. Pirmais ir – nomierināt agresoru. Tas var līdzēt kādu laiku, taču tad jābūt skaidram, ka Krievijas tuvākās kaimiņvalstis var piemeklēt tas pats liktenis, kas tagad Ukrainu. Es par to nešaubos. Un jābūt gataviem, ka morālie principi, uz kā balstās Eiropas Savienības celtne, tiks iznīcināti līdz galam, bet Eiropa ierauta katastrofālos notikumos.

Otrais variants ir turpināt audzēt sankciju apjomu pret Krieviju. Tām ir jābūt daudz lielākām un iedarbīgākām. Ir skaidrs, ka Putins nekad negribēs aiziet no Krimas un pamest Ukrainu, jo tas viņam ir instruments, lai izdarītu spiedienu uz Eiropu. [Un viņam ir] instrumenti, kas vienmēr liks eiropiešiem piekāpties Krievijai. Ja Putins ir izraudzījies tādu ceļu, tad sankcijas viņu var novest pie lielākām bailēm par Krievijas sabrukšanu. Šīm sankcijām būtu jārada tādas izbailes, ka Krievijas iedzīvotāji paši vēlētos gāzt Putina varu.

Kas ir šīs sankcijas?

Vispirms tās ir finanšu un banku jomas sankcijas. Krievija ir pilnībā jāizolē. Tās ir arī sankcijas, kas skar naftas eksportu – ja tagad uz kādu laiku pilnībā slēgtu divas Krievijas caurules – gāzesvadu un naftas vadu, pēc pusgada Putinam nebūtu cita ceļa kā tikt gāztam vai arī iesaldēt pašreizējo situāciju.

Vakar biju te – Stūra mājā, un ekspozīcijā ieraudzīju dažas pazīstamas sejas – [bijušo Latvijas kompartijas pirmo sekretāru] Borisu Pugo, [kurš pēc padomju varas piekritēju neveiksmīgā 1991.gada augusta puča nošāvās], Alfrēdu Rubiku, kuram savulaik neļāvām vēlreiz kļūt par Rīgas mēru. Arī šie cilvēki kādreiz bija apveltīti ar reālu varu, bet galu galā – kas no viņiem ir palicis latviešu tautas atmiņā? Jā, viņi ir palikuši atmiņā, bet kādā ampluā… Tāpēc tiem politiķiem, kuri domā par sankcijām [Putinam] vai pierunāt viņu, ir jādomā, kas vēlāk ļaužu atmiņās paliks par viņiem pašiem. Es negribētu būt [šo Krievijas politiķu] vietā.

Vēl par sociālo katastrofu – Ukrainas mediji vēsta, ka katru dienu no Austrumukrainas Krimā ierodas ap 300 – 500 bēgļu no kara zonas. Tie kādu laiku paliek Krimā, lai pēc tam dotos uz Krieviju. Savukārt tur viņus aizsūtot uz attālajiem Krievijas novadiem, Sibīriju. Kāda ir viņu loma Krimā?

Džemiļevs: Austrumukrainas bēgļus, kas pārsvarā ir krievu tautības cilvēki, Krimā cenšas izvietot Krimas tatāru mītņu vietu tuvumā. Tas tiek darīts tāpēc, lai tad, ja notiktu kādas sacelšanās, šie cilvēki palīdzētu tās apspiest. Pēc mūsu aprēķiniem, [Krimā] jau atrodas ap 10 – 12 tūkstoši šādu cilvēku. Viena daļa dzīvo Krimā, bet daļa tiek sūtīta uz Krievijas Federāciju. Acīmredzot tas tiek darīts tāpēc, ka [Krievijas vara] arī viņiem līdz galam tomēr neuzticas.

Vēl viena interesanta lieta – tām Krimas militārpersonām, prokuratūras, milicijas darbiniekiem, kuriem, pildot savus amata pienākumus, savulaik bija jāzvēr uzticība kalpot Ukrainai, tagad personas lietā tiek ierakstīts – “neuzticams”, “ar tendenci uz dzimtenes nodevību”. Arī viņiem draud nosūtīšana uz Krievijas attālākajiem rajoniem.

Čubarovs: Kopš Krimas okupācijas pirmajām dienām mēs centāmies novērst un neiesaistīties tiešās provokācijās, tai skaitā arī ar Ukrainas virsniekiem, [kuri bija dislocēti bāzēs Krimā]. Jāteic, ka Ukrainas bruņoto spēku personālsastāva izveide bija nepārdomāta – aptuveni 70-80% personālsastāva bija sakomplektēts no Krimas iedzīvotājiem. Tie trīs mūsu ļaudis, kuri tagad ir bezvēsts pazuduši, pēc Krievijas karavīru ienākšanas Krimā, organizēja arī Ukrainas armijas daļās ielenkto un [Krievijas] bloķēto [Ukrainas] karavīru apgādi ar pārtiku. Šo situācija Krimā varēja salīdzināt ar sviestmaizi – (rāda) te bija Ukrainas armijas daļas, pa vidu civiliedzīvotāji, tad Krievijas karavīri. 

Ielenktajās Ukrainas karaspēka daļās tika ielaisti tikai Krievijas FDD vai pretizlūkošanas virsnieki, kuri karavīriem solīja visu, [ja pāries Krievijas pusē], ko vien tie vēlēsies – daudz augstāku algu nekā Ukrainā, mobilos telefonus, dzīvokļus, karjeru. Daļa no viņiem, protams, baidījās par savām ģimenēm, daļa vēlējās pārcelties uz Krieviju, un divas trešdaļas pārgāja Krievijas pusē. Visiem šiem cilvēkiem personīgajā lietā tagad ir tāds ieraksts, kā teica Mustafa – “ar tendenci uz nodevību”. Šie cilvēki tagad ir atvaļināti [no armijas].

Džemiļevs: Tas salauž cilvēkus. Tas ir tāpat kā tad, ja cilvēks zvērējis uzticību kalpot Krievijai, viņš vairs nevar būt Ukrainas sabiedrotais.

Taču, lai izdzīvotu Krimā, arī Krimas tatāriem nākas kolaborēt.

Čubarovs: Neviens neprasa, lai ļaudis izietu pilsētu laukumos un darītu tādas lietas, par kurām viņus pēc Krievijas likumdošanas var formāli apsūdzēt. To mēs nevaram cilvēkiem prasīt. Vienlaikus cilvēkus nedrīkst nostādīt tādā stāvoklī, kad viņiem pašiem nākas sevi pazemot. Taču tas notiks, jo ļoti daudzas dzīves jomas ar to ir saistītas. Piemēram, ārsti. Viņiem pie sienas kabinetā ir jāpiekar Putina portrets. Skolotājiem – jāatskaņo Krievijas himna, un tā tālāk. Es nerunāju par tiem, kuri dodas pēc sociālās palīdzības.

Mēs aicinām, lai cilvēki nenolaižas līdz tādam iniciatīvas kolaboracionisma līmenim – atklātam šīs nelikumīgās varas atbalstam. Bet cilvēkiem ir jāizdzīvo. Un tas ļoti atgādina Otrā pasaules kara laiku.

Kā vērtējat, ka Latvijas Krievu savienība, kurā ir arī eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka, noslēgusi sadarbības līgumu ar Krimas partiju, ko vada Krimas premjers Sergejs Aksjonovs?

Čubarovs: Mēs Eiropas Parlamentā iniciēsim, lai tiktu pieņemtas kādas sankcijas pret šo eiroparlamentārieti. Tas ir absurds – EP neatzīst Krimas aneksiju, bet daži EP deputāti ne tikai neatbalsta šos [EP] lēmumus, bet pat veic aktīvas darbības, lai atbalstītu Krimas bandītisko varu. Mēs par to runājām Saeimā ar Latvijas – Ukrainas deputātu sadarbības grupas pārstāvjiem, arī Latvijas Ārlietu ministrijā – ka Latvijai ir daži deputāti, kuri ļaunprātīgi izmanto savu deputāta statusu, jo Ždanokas kundze sevi prezentē kā Latvijas un Eiropas Parlamenta pārstāvi.

Mēs nesaprotam arī [Latvijas eiroparlamentārieša Andreja] Mamikina uzvedību, kurš uzrakstīja vēstuli [EK prezidentam Žozē Manuelam] Barrozu, prasot atcelt sankcijas Krievijai. Viņam vajadzētu galvai sāpēt par to, kā tiek ievērotas cilvēktiesības Krievijā, kur mīt arī etniskie latvieši ar savām ģimenem.

Džemiļeva kungs, jūs [23.augustā] Kijevā tiksieties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Ko jūs teiksiet Merkelei?

Džemiļevs: Būs desmit minūšu tikšanās pie [Ukrainas] prezdienta. Spriedīsim par situāciju. Es stāstīšu par situāciju Krievijas okupētajos rajonos. Teikšu, ka piekāpties agresoram ir ļoti bīstami, vispirms jau runājot par Krimas tatāru tautu, jo tai okupētajā Krimā perspektīvu nav. Tas jau līdzinās otrreizējai Krimas tatāru izsūtīšanai, deportācijai.

Čubarovs: Merkeles kundzei ir mūs jāsadzird tā iemesla dēļ, ka jau vienu reizi tā vara, kas Krimas tatārus deportēja, sadarbojās ar Vāciju. Negribētos, ka tagad Vācija atkal aizstāvētu varu, kas vēlas iznīcināt Krimas tatārus.