Minimālās algas palielināšana būvniecībā – divi zaķi ar vienu šāvienu

Minimālā atalgojuma līmeņa celšana nozarē ietekmētu tikai tos uzņēmumus, kas līdz šim lielāko daļu algas maksājuši aploksnē

Par ēnu ekonomikas īpatsvaru būvniecības nozarē tiek runāts regulāri, tomēr jaunas iniciatīvas problēmu apkarošanai tiek ieviestas gaužām reti. Kā to pierāda Rietumeiropas valstu prakse, viens no efektīvākajiem līdzekļiem cīņā par godīgu nodokļu nomaksu ir augstāks minimālās algas līmenis būvniecībā.

Turklāt minimālās algas noteikšana palīdzētu risināt divas problēmas vienlaicīgi – pirmkārt, efektīvi tiktu mazināta ēnu ekonomikas un „aplokšņu algu” iespēja, otrkārt, tiktu nodrošināti godīgas konkurences apstākļi publiskajos iepirkumos.

Apsverot iespēju palielināt minimālās algas līmeni būvniecības nozarē, ir divas labās ziņas. Pirmā – Rietumeiropā tas strādā, un, pareizi īstenojot šāda risinājuma ieviešanu, tas strādās arī Latvijā. Otrā – mums nav vēlreiz jāizgudro divritenis, jo atsevišķu valstu pieredzi salīdzinoši vienkārši varam pārņemt arī Latvijā.

Veiksmīgākie piemēri tam, kā darbojas minimālās algas regulēšana, ir Beļģija un Norvēģija – atkarībā no kvalifikācijas un darba pieredzes tiek noteikts minimālā atalgojuma līmenis, kas attiecas uz visiem darbiniekiem būvniecības nozares uzņēmumos. Šīm valstīm raksturīga īpaša sociālo partneru sadarbība, kad sarunās par nozares regulējumu iesaistās trīs puses: valsts, darba ņēmēji un darba devēji jeb uzņēmumi. Piemēram, Norvēģijā arodbiedrību tradīcijas ir tik senas un spēcīgas, ka valsts līmenī minimālās algas līmenis vispār pat nav noteikts – valsts nodrošina institucionālo platformu, kurā darba ņēmēji un darba devēji vienojas par tās apmēru.

Arī Latvijā ir iespējams ieviest līdzīgu praksi, turklāt tam nav nepieciešamas arī apjomīgas izmaiņas likumdošanā.

Būtībā valsts jau ir radījusi tam atbilstošu platformu – spēkā esošais Darba likums jau ļauj īstenot šo iniciatīvu, darba devēju organizāciju un darbinieku arodbiedrību starpā slēdzot ģenerālvienošanos.

No uzņēmēju puses dzirdams, ka minimālās algas līmeņa palielināšana būtu arī viņu interesēs, arī valsts interesēs ir palielināt budžeta ieņēmumus, šobrīd trūkst vienīgi pašu darbinieku aktivitātes.

Nav noslēpums, ka joprojām lielākajā daļa valsts un pašvaldību konkursu uzvarētājs tiek izvēlēts pēc zemākās cenas principa, un algas apmērs darbiniekiem ir viena no būtiskākajām cenas komponentēm. Tāpēc līdz ar minimālās algas līmeņa palielināšanu darbaspēka nodokļus nāktos maksāt ne tikai godprātīgajiem uzņēmējiem, bet arī tiem, kas iepriekš to izvēlējušies nedarīt.

Ēnu ekonomikas mazināšanai un godīgas konkurences apstākļu radīšanai ir arī vairāki alternatīvie risinājumi, piemēram, atsevišķu nodokļu palielināšana. Tomēr prakse pierādījusi, ka šāds scenārijs nenestu gaidītos augļus galvenokārt tāpēc, ka tādā gadījumā konkurence tikai saasinātos, jo nodokļu maksātāji gluži vienkārši maksātu vēl vairāk. Turpretī minimālā atalgojuma līmeņa celšana nozarē ietekmētu tikai tos uzņēmumus, kas līdz šim lielāko daļu algas maksājuši aploksnē.

Skaidrs, ka viens risinājums nevar atrisināt visas būvniecības nozares problēmas, bet vismaz vienas nozīmīgas iniciatīvas īstenošana būtu plats solis pretī pārskatāmai un godīgai konkurencei nodokļu maksātāju vidū.

Autors ir LTRK Nacionālās stratēģijas padomes loceklis