Krievijas mediji pret Ukrainu: melu un baiļu ietekme*

Mūsu galvenais uzdevums ir veidot efektīvas informācijas kampaņas visur, kur parādās reāli izaicinājumi Krievijas interesēm, uzturot plašu sabiedrisko konsensu par Krievijas ārpolitikas kursu. /Krievijas ārpolitikas apskats, 2007./

Iepriekš redzamais citāts parāda Krievijas informācijas instrumentu izmantošanas galveno mērķi – sabiedrības atbalsta nodrošināšanu Krievijas ārpolitikas iniciatīvām. Neskatoties uz Krievijas varas autoritārajām nosliecēm, pat centralizētajai Krievijas varai ir nepieciešams atbalsts aktīvu ārpolitisko iniciatīvu laikā.

Bezprecedenta propagandas plūsma vadošajos Krievijas kanālos, sākot no 2013.gada vasaras līdz pat šodienai, ir atjaunojusi vairāku valstu pētnieku uzmanību Krievijai un tās ārpolitikai. Krievijas inovatīvā pieeja, īstenojot militāro operāciju Krimā tikai kā papildinošu instrumentu informācijas operācijai, ir izpētes vērta, gan militāro, gan politisko un komunikācijas pētījumu sfērā.

Rīgā bāzētais Austrumeiropas politikas pētījumu centrs (APPC) šīs vasaras sākumā pabeidza NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas jautājumos pasūtīto pētījumu „Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam”. Pētījuma ietvaros tika pētīts, kā noteiktu politisko un vēlāk arī militāro mērķu sasniegšanai Krievijas vadošie TV kanāli izplatīja vienpusēju informāciju un dezinformāciju laika posmā no 2013.gada novembra (kad Viļņā notika ES Austrumu partnerības samits) līdz 2014.gada martā rīkotajam t.s. Krimas referendumam.

Informācijas kampaņa, kuras mērķis bija diskreditēt Ukrainu un Eiropas Savienību, kā arī leģitimizēt Krimas aneksiju, nebūtu iespējama bez Kremļa kontroles pār vadošajiem Krievijas medijiem un noteiktu vēstījumu par Ukrainu popularizēšanu lielākajos Krievijas medijos jau vairāku gadu laikā.

Kontrolēt visu, ko vien iespējams!

Augstāk minētā pētījuma ietvaros APPC pētnieki analizēja ne tikai stratēģisko naratīvu un tematisko rāmējumu (frames) izmantošanu noteiktā gaismā parādot notikumus Ukrainā, bet arī to, kā praktiski Krievijas vara kontrolē mediju saturu. Jau V.Putina prezidentūras pirmajā termiņā Kremlis mērķtiecīgi sāka vadošo Krievijas televīzijas kanālu kontroles pārņemšanu. Trešās prezidentūras laikā ierastā mediju sfēras kontrole, vēl vairāk to pastiprinot interneta medijos.

Vairāku gadu garumā Krievijas vara mācījās no komunikācijas kļūdām, tas notika gan Čečenijas karu, gan teroristu krīžu laikā (Beslana, teātris “Nord-Ost” u.c.). Savulaik pieļautās komunikācijas sinhronizācijas problēmas zemūdenes „Kursk” nogrimšanas laikā tika novērstas ar regulāras kontroles mehānisma īstenošanu vadošajos TV kanālos.

Pašreiz šāda kontrole tiek īstenota, prezidenta administrācijā rīkojot iknedēļas tikšanās ar trim lielākajiem TV kanāliem – Pirmais kanāls (ORT), “Rossija” un NTV. No katra minētā kanāla šādās sapulcēs piedalās ģenerāldirektors vai vietnieks. No prezidenta administrācijas puses piedalās administrācijas vadītāja vietnieks Aleksejs Gromovs, bet dažkārt iekšpolitikas pārvaldes pārstāvji. A.Gromovs īsteno arī regulāru telefonisku komunikāciju ar TV kanālu vadību, dažkārt aicinot noņemt vienu vai otru sižetu no pārraidēm. Konkrētas rakstiskas „tēmu norādes” („temņiki” – krievu val.) par ziņu saturu, nepieciešamo pasniegšanas veidu un ieteicamām personām – komentētājiem, saņem tikai valstij piederošā mediju holdingā VGTRK ietilpstošie mediji.

Informācijas kampaņas parasti papildina pazīstamāko varas partijas „Vienotā Krievija” pārstāvju komentāri. Krievijas varas rīkotajās komunikācijas kampaņās īpašu lomu spēlē varai pietuvināti politologi, kuri „pareizi” interpretē politiskos notikumus Krievijā un ārvalstīs. Politologu un politisko komentētāju grupā, kura komunicē ar prezidenta administrāciju, ietilpst: Sergejs Markovs, Dmitrijs Orlovs, Aleksandrs Orlovs, Vjačeslavs Ņikonovs, Sergejs Kurgiņans, Mihails Ļeontjevs, Aleksejs Puškovs u.c.

Vienotu vēstījumu kontrole medijos notiek arī ar V.Putina līdzgaitnieka Jurija Kovalčuka palīdzību. J.Kovalčukam pieder bloķējošā akciju pakete Pirmajā kanālā un STS TV, kā arī kontrolpakete NTV, “Ren-TV”, “Piektais kanāls”, kā arī laikrakstā „Izvestija” un portālā „Life News”. Papildus minētajam Kovalčukam pieder kompānija „Video International”, kas piegādā reklāmu Krievijas vadošajiem TV kanāliem.

Uz Pirmā kanāla darbu ietekmi atstāj arī cits Putina paziņa – Arkādijs Rotenbergs, kuram pieder uzņēmums „Krasnij kvadrat”, kas gatavo programmas Pirmajam kanālam. Vēl viens no mediju kontroles mehānismiem ir reklāmas budžeta piešķiršana medijiem no lielajiem valsts uzņēmumiem. Nosacījums – nekādu negatīvu vēstījumu par valsts uzņēmumiem.

Lai gan interneta vide Krievijā ir daudz brīvāka nekā televīzijā, tomēr vara cenšas ietekmēt procesus arī globālajā tīmeklī. Kā norāda Krievijas analītiskais portāls „The Insider”, Krievijas prezidenta administrācijas iekšpolitikas pārvalde kontrolē t.s. troļļu un blogeru darbu, kuri izpilda trīs uzdevumus: 1) pasūtījuma materiālu publicēšana un izplatīšana; 2) viltus kontu izveide sociālajos tīklos, kuri izplata pasūtījuma informāciju; 3) „spama” izplatīšana, oponentu vajāšana interneta vidē.

Ar šā darba organizēšanu nodarbojas vairāki cilvēki, kā vienu no nozīmīgākajiem var nosaukt holdinga „Konkord” vadītāju Jevgēņiju Prihožinu, kurš ir personīgi pazīstams ar V.Putinu. J.Prihožinam ir savi propagandas ofisi arī Ukrainā, piemēram, „Harjkovas ziņu aģentūra”.

Ar TV kanālu kontroli Krievijas vara ietekmē arī citu mediju dienaskārtību (agenda), jo daudzi klipi no TV nonāk, piemēram, arī sociālajos tīklos un interneta medijos. Komunikācijas eksperts Georgijs Počepcovs norāda, ka informācijas plūsmas dienaskārtības noteikšana tomēr ir tikai taktisks instruments un ne tik efektīvs, salīdzinājumā ar stratēģisku instrumentu – naratīvu kontroli.

Naratīvi un tematiskie rāmējumi (frames) kā manipulācijas instrumenti

Ar mediju dienaskārtības kontroli (media agenda seting) drīzāk ir iespējams ietekmēt to, „par ko” cilvēki domā, bet ne tik daudz – „ko” viņi domā. Savukārt naratīvi orientē cilvēkus, piedāvājot viņiem notiekošo vērtēt noteiktā kontekstā, caur noteiktu vērtību un mītu prizmu. Naratīvi parasti piedāvā skaidru dalījumu – savējos un ienaidniekos. Naratīvu kontroles ietvaros ir iespējams „ievietot” noteiktu politisko, sabiedrisko vai militāro līderi, kādas valsts valdību vai visu valsti pozitīvākā vai negatīvākā kontekstā.

Naratīvu kontroli var uzskatīt par ietekmīgu līdzekli, jo informācijas saņēmējs noraida tos stāstus, kuri neatbilst viņa „bāzes naratīvam”. Ja ar mediju dienas kārtības noteikšanu var izplatīt vēlamo informāciju, tad naratīvu kontroles mērķis ir noteikta veida filtru radīšana, kuri atraidīs viena veida informāciju, bet piesaistīs („laidīs cauri”) citu.

Ja naratīvu var saprast kā stāstu, kurā noteiktā secībā izklāstīts vēstījums, tad komunikācijas izpētei ir nepieciešama sīkāka analīzes vienība – tematiskais rāmējums jeb freims. Freims ir objekta (personas, notikuma, parādības) īpašību fiksēšana no noteiktas perspektīvas. Ja naratīvu varētu nosacīti salīdzināt ar nelielu videoierakstu, tad tematisko rāmējumu – ar fotouzņēmumu, kur bildes varonis ir redzams noteiktā rakursā.

Tematisko rāmējumu var attiecināt uz indivīdu (pieminot Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, piemetinot, ka viņš ir „šokolādes karalis”), uz cilvēku grupu (Rietumukrainas iedzīvotāji – „banderovieši un neonacisti”), uz procesu, notikumu vai vietu telpā (Maidans – „haoss”). Krievija, īstenojot informācijas kampaņu pret Ukrainu, balstījās jau ilgus gadus izplatītos naratīvos un freimos par „Rietumukrainu kā fašistu perēkli”, „Krimu kā Krievijai netaisnīgi atņemtu zemi”, „Ukrainu kā „krievu pasaules” neatņemamu sastāvdaļu”. 2013. – 2014.gadā tikai mainījās šo mītu izplatīšanas intensitāte un emocionālais piesātinājums.

Bailes un meli

Krievijas žurnālisti, ziņojot par Ukrainas notikumiem, metodiski manipulē ar videomateriāliem. Ziņu vizualitātes radīšanā tiek bieži izmantoti inscenējumi, montāžas efekti, amatieru videomateriāli. Šādu komunikācijas paņēmienu izmantošana ir būtiski pastiprinājusi Krievijas ziņu centrālo uzdevumu – politiskās opozīcijas radikalizēšana un Rietumu valstu (ASV, ES) diskreditēšana. 

Krievijas mediji Ukrainas notikumu gaismā ir nepārtraukti kultivējuši baiļu un nedrošības sajūtu, kas tikusi metodiski adresēta Ukrainas sabiedrībai, precīzāk, šīs sabiedrības krievvalodīgo iedzīvotāju daļai. Ja kampaņas sākumā (2013.gada vasarā) tika kultivētas bailes no ES-Ukrainas asociācijas līguma parakstīšanas iespējamām negatīvajām sekām Ukrainas ekonomikā, tad vēlāk – tika radītas bailes no „banderoviešiem”, kuri it kā tūlīt uzbruks Krimas iedzīvotājiem un aizliegs sarunāties krieviski…

Lai labāk izprastu Krievijas varas darbību mediju telpā, ir jāskatās uz to caur Krievijas elites domāšanas prizmu. Šādā uztverē manipulācija, pēc iespējas maksimāla sižetu izvēles un notikumu interpretācijas kontrole ir tās kategorijas, ar kurām ir jādarbojas. Demokrātiskās valstis, plānojot stratēģiskās komunikācijas iniciatīvas, rēķinās ar mediju brīvību un žurnālistu ētikas normām, savukārt Krievijas varas institūcijas operē bez šādiem ierobežojumiem.

Ja arī Rietumvalstu sabiedrībās Krievijas propagandai nav sevišķu rezultātu, tomēr ir jāņem vērā, ka liela daļa Krievijas iedzīvotāju un daļa krievvalodīgās auditorijas Krievijas kaimiņvalstīs (t.sk. Baltijas valstīs) atrodas tiešā Kremļa melu ietekmē.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors

* Raksts pirmpublicēts no “balticscholars.stanford.edu“