Ekonomika bremzējas, bet vienkāršā tauta to nejūt

Par 2014.gada 2.ceturkšņa IKP ātro novērtējumu

Jāsaka, ka pirmdien publicētais IKP ātrais novērtējums un to papildinošā epizodiskā informācija viegli pārsteidz. Ir lietas, kuras labi saskan ar ekonomikas norišu praktiska vērotāja ikdienas pieredzi, ir arī grūtāk izprotamas ziņas, vismaz līdz papildus datu publicēšanai. Gaidīsim papildus informāciju, bet starplaikā izteiksim dažus vērojumus un pārdomas.

Tātad saskaņā ar IKP ātro novērtējumu šā gada otrajā ceturksnī pieaugums pret pirmo ceturksni sezonāli izlīdzinātajos datos bija 1%, bet pret pērnā gada attiecīgo periodu izaugsme piebremzējusies līdz 2.5%, kas būtu lēnākais temps kopš 2010.gada 3.ceturkšņa. Aplūkojot pēdējo četru ceturkšņu sezonāli izlīdzināto IKP pieaugumu pret iepriekšējiem periodiem, šo gadu var raksturot kā samērā pieticīgas, bet stabilas izaugsmes laiku, tai svārstoties starp 0.6% un 1.1%, bet summāri veidojot 3.3%. Tātad ietekme uz sezonāli neizlīdzināto gada pieaugumu bijusi brīvdienu skaitam, ar tām 2.ceturksnis bija diezgan dāsns.

Nav šaubu, ka šā gada 2.ceturksnis nebija tas labākais laiks apstrādes rūpniecībai. Jau iepriekš CSP ziņoja, ka rūpniecības izlaide 2.ceturksnī gada laikā auga par 1.8%, bet tie ir kalendāri izlīdzināti dati, tātad ņem vērā darba dienu skaita atšķirības. Šodien publicētie IKP dati vēsta, ka nozares pievienotā vērtība gada laikā nav mainījusies.

Turpretim ir diezgan grūti iztēloties, kas varēja būt iemesls pieauguma trūkumam pakalpojumos, izņemot tirdzniecību. Šīs nozares kopumā veido nedaudz vairāk nekā pusi ekonomikas.

Nav šaubu, ka nopietni sarežģījumi ir transportā, kas ir svarīgākā no šīs nozaru kopas. 2.ceturksnī transporta pakalpojumu eksports gada griezumā samazinājies par 7.7%, galvenokārt dēļ jūnija rezultātiem, kad kritums sasniedza 19%. Tas acīmredzot saistīts ar situāciju autopārvadājumos, kas nodrošina galvenokārt plaša patēriņa preču pārvadāšanu no rietumiem uz austrumiem. Šīs nozares pārstāvji tiešām ziņoja par lielām grūtībām jau pirms daļēja pārtikas produktu embargo noteikšanas Krievijā.

Liela apjomu kravu pārvadātāji austrumu-rietumu maršrutā, tātad dzelzceļš un ostas šogad ziņo par pieaugumu. Tāpat pieaugošam pieprasījumam pēc transporta pakalpojumiem vajadzētu būt no iekšējā tirgus, pateicoties straujajai celtniecības un ieguves rūpniecības attīstībai, kā arī mērenajam patēriņa kāpumam. Taču ļoti iespējams, ka kopumā transporta nozare patlaban piedzīvo lejupslīdi gada griezumā, eksports tai ir ļoti svarīgs, veidojot ap pusi kopējo ienākumu.

No otras puses, citās pakalpojumu sfērās situācijai vajadzētu būt labākai. Kopumā labvēlīga ziņu plūsma joprojām nāk no informācijas tehnoloģiju un komercpakalpojumu nozaru puses. Pērn un šā gada sākumā pie izaugsmes gada griezumā bija atgriezusies arī veselības aprūpe un izglītība, to rezultāti nemēdz krasi svārstīties pa ceturkšņiem. Finanšu pakalpojumos kopumā neiet spoži, bet tomēr labāk nekā pērn, kad IKP datos šai nozarei jau bija sarēķināts visnotaļ veselīgs pieaugums. Šogad labi attīstās arī tūrisms, līdz ar to viesnīcu un restorānu nozare. Iespējams, ka aritmētisko rēbusu atrisinās nekustamo īpašumu nozare, kurā iepriekšējos gados vērojami krasi un grūti saprotami lēcieni uz augšu un leju.

Gaidot papildinātos un precizētos 2.ceturkšņa IKP datus, var cerēt uz nedaudz labāku rezultātu. Taču kopumā sajūtas par notikumiem šogad vairs nav tik labvēlīgas kā gada sākumā un tas neapšaubāmi saistīts ar politisko situāciju reģionā.

Noteiktās Krievijas sankcijas negatīvi ietekmēs Latvijas ekonomiku izaugsmi, bet samazinās izaugsmi mazāk nekā par vienu procentpunktu. Šā gada pirmajos piecos mēnešos embargo skarto preču kategoriju eksports uz Krieviju veidoja ap 0.5% no kopējā preču un pakalpojumu eksporta. Tātad to nevar saukt par graujošu kaitējumu.

Taču riski joprojām ir lieli. Ja Krievija ļoti vēlētos, tā varētu pret Latviju noteikt sankcijas, kas mūsu ekonomiku iedzītu dziļā recesijā.

Noteikt precīzu tirdzniecības apjomu ar mūsu lielo kaimiņvalsti ir grūti. Tajā noteicošo lomu spēlē nevis preces, bet pakalpojumi, kuru dati maksājumu bilancē veidojas no norēķinu adresēm, kas var neparādīt, kurā valstī ir patiesais pakalpojumu saņēmējs. Saskaņā ar šiem datiem, Krievijas īpatsvars pērn pakalpojumu eksportā bija vien 10%, kas acīmredzamā pretrunā ar realitāti.

Balstoties uz ziņām par tranzīta kravu izcelsmi, viesnīcās nakšņojošo tūristu valstisko piederību un citu informāciju, jāsecina, ka Krievijas daļa pakalpojumu eksportā drīzāk ir tuva 40%, bet tās daļa kopējā preču un pakalpojumu eksportā ir nedaudz zem 1/5, kas šo valsti faktiski padara par Latvijas nozīmīgāko tirdzniecības partneri. Tieši šādi un līdzīgi aprēķini ir pamats pieņēmumiem, ka pilnīgs tirdzniecības embargo varētu samazināt Latvijas IKP pat par 5-10%. Tāpēc ziņas par iespējamu dziļāku Krievijas iesaistīšanos Ukrainā notiekošajā konfliktā un līdz ar to tālākas abpusēju sankciju eskalācijas risks rada nopietnas bažas.

Ekonomikas pieauguma temps tagad ir aktuāls temats saistībā ar valsts budžeta plānošanu, tajā jau ieskanējušies pesimistiskāki toņi. Taču te jānorāda, ka valsts budžets ir vistiešāk saistīts nevis ar IKP, bet ar algotu darbinieku ienākumiem un patēriņu. Ekonomikas atkopšanās sākumposmā bija populārs teiciens – ekonomika aug, bet cilvēki savos makos to nejūt.

Patlaban maki un ekonomika mainās vietām, jau pirmajā ceturksnī iezīmējās krass kontrasts starp ekonomikas izaugsmi un ienākumu dinamiku.

Ekonomika bremzējās, bet kopējais algu fonda pieaugums paātrinājās, reālā izteiksmē tas auga pat par vairāk nekā desmito daļu gada griezumā, vienlaikus nekaitējot biznesa rentabilitātei, vismaz ne būtiski. Algu datu par otro ceturksni vēl nav, bet algu nodokļu iekasēšana joprojām pārsniedz plānoto, strauji aug arī produktu nodokļu ieņēmumi, par 6.9% gada griezumā, tas ir nominālā izteiksmē, bet dēļ mazāk inflācijas arī reālā izteiksmē pieaugums vairāk nekā par 6%.

Ja vien nepatikšanas eksportā nekļūs ļoti lielas un neapturēs joprojām vērojamo darba tirgus „sasilšanu”, tad vērojamā ekonomikas pieauguma bremzēšanās atstās vēl vājāku iespaidu uz valsts iedzīvotāju labklājības uztveri kā izaugsmes atsākšanās un paātrināšanās 2010.-2011.gadā.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis