Kāpēc izgāzās valdības reemigrācijas plāns?

Lai aizbraukušie atgrieztos, valdībai jāveido reāls piedāvājums

Valdības centieni atgriezt mājās aizbraukušos ir pilnībā izgāzušies – pagājušajā gadā prom no Latvijas aizbrauca par 2400 vairāk iedzīvotāju nekā gadu iepriekš, un kopumā 2013.gadā starptautiskās migrācijas dēļ Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 14 300 jeb 0,7%. Savukārt kopumā no 2000. līdz 2013.gadam no Latvijas prom ir aizbraukuši un nav atgriezušies 259 000 iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Jāveido jauns plāns
Skaitļi rāda, ka emigrācija ne tikai nemazinās, bet pat pieaug, un, neskatoties uz lielo apņemšanos, dzīvē reemigrācijas plāns nestrādā. Jāsecina, ka Latvijas valsts piedāvājums tiem, kas aizbrauca, nav bijis atbilstīgs situācijai un ir steidzami jāizstrādā cits, lai pēc gadiem mums nebūtu jāieved viesstrādnieki, kas apkops Latvijas laukus un strādās pilsētās.

Saprotot, ka valsts paveiktais reemigrācijas jautājumos ir tikai uz papīra, izvēlējos pievienoties būvnieka Valda Kalnozola akcijai “Latvijai vajag stiprus vīrus”, jo, ja valsts nespēj, tad ir jānāk palīgā uzņēmējiem, kuriem nav mazsvarīgs Latvijas un tās valstspiederīgo – bijušo un esošo – liktenis. Tomēr arī valstij ir jārada reāli strādājošs un efektīvs plāns, lai aizbraukušie atgrieztos mājās.

Iemesli aizbraukšanai
Tikai retais izvēlas atstāt savu dzimteni un doties svešā vidē, ja mājās viss ir labi. Neesmu saticis nevienu aizbraukušo, kas atzītu, ka tur, svešatnē, ir labāk nekā mājās, taču galvenie aizbraukšanas motivatori ir ārpus Latvijas saņemtais atalgojums, darba vietu pieejamība, reālas sociālās garantijas, kā arī ticība pašreizējās mītnes valsts sociāli taisnīgai ieņēmumu pārdalei nodokļu maksātāju interesēs, kad nomaksātie nodokļi ir garantija sociālai aizsardzībai darba zaudēšanas gadījumā, un garants iemaksām adekvāta pensijas kapitāla uzkrājumam.

Patlaban valstis, kurās mīt Latvijas aizbraucēji, – Anglija, Īrija, mazāk Vācija, ASV, Skandināvijas valstis – sociālā ziņā vairāk dod nekā atņem, tur sabiedrība ir internacionāla, tas radina cilvēkus būt vairāk iecietīgākiem pret dažādu tautību un etnisko grupu pārstāvjiem, uzturēt līdztiesīgu un neprivileģētu sabiedrības līdzāspastāvēšanas modeli.

Svešatnē latvieši, krievi, poļi, lietuvieši, čehi, horvāti vai igauņi jūtas līdztiesīgi sabiedrības locekļi savās un sabiedrības acīs.

Savukārt sadzīves komforts, infrastruktūras pieejamība, bērnudārzi un skolas, kā arī transporta un vides pārdomāta pieejamība arī mazpilsētās un provincē dzīvi padara ērtu un ikdienu no papildu rūpēm brīvu. Šīs ir lietas un apstākļi, kas aizbraukušos motivē palikt svešatnē.

Alga un garantijas
Lai viņi atgrieztos, ir jāveido konkurētspējīgs piedāvājums Latvijā, nevis tikai darba grupas, kuru izstrādātais reemigrācijas plāns nedarbojas. Piedāvājumam jāietver trīs galvenie stūrakmeņi, kas motivēs atgriezties: garantēta darba vieta, konkurētspējīgs atalgojums – vismaz 600-800 eiro pēc nodokļu nomaksas, kā arī sociālās garantijas – dažādas kompensācijas, pabalstu sistēma, māmiņu algas, atvieglota un valsts garantēta hipotekāro kredītu pieejamība jaunajām ģimenēm, kā arī būtiski pabalsti un nodokļu atvieglojumi par katru nākamo bērnu.

Tomēr šim piedāvājumam ir jābūt segumam, līdz ar to ir jāpanāk valstisks atbalsts un finansējums reemigrācijas programmas realizācijai. Ir absolūti naivi cerēt, ka atgriezušies tūkstoši kļūs par lielveikalu pārdevējiem, saņemot 4-5 reizes mazāku atalgojumu, un dzīvos valsts lielākajās pilsētās, kur mājokļa īres cena ir tāda pati kā Anglijā vai Īrijā.

Arī stāsti par uzņēmējdarbības plašajām iespējām Latvijā jāvērtē reāli, jo par uzņēmējiem var kļūt 10-15% darbaspējīgo.

Turklāt mūsu divus gadus ilgā pieredze ar mikrouzņēmumiem nav labākais piemērs, kā iedrošināt sākt uzņēmējdarbību, jo nevar draudēt ar nodokļa likmes palielināšanu pēc tam, kad jaunais uzņēmējs ir nostājies uz kājām un atdevis aizņemto starta kapitālu, kā arī peļņas daļu kredīta procentu veidā.

Var zaudēt pavisam
Mums ir jāapzinās, ka uz ārzemēm darbu un iztiku meklēt devušos cilvēku uzņēmība un pašapziņa, visdrīzāk, ir augstāka nekā palicējiem, riska un pašpaļāvības gēni ir pārstāvēti pietiekami augstā mērā, līdz ar to gadījumā, ja atgriezušies vilsies un nesaņems solīto, viņi aizbrauks no Latvijas vēlreiz un šoreiz uz palikšanu.

Valsts programmai reemigrācijas veicināšanai ir jāsatur nopietns ekonomisks ietvars ar skaidrām atbildēm par to, ko iegūs atgriezušies un kādas viņiem būs garantijas.

Diemžēl ražošanas lielvalsts mīts ir izdzīvots, pat papildu finansējuma apstākļos ražošanas materiāli tehnisko bāzi viena vai divu gadu laikā atjaunot nav iespējams. Savukārt lauksaimniecības uzplaukumam pietrūkst ekonomiskā dzinuļa – pieprasījuma, jo brīva tirgus apstākļos mūsu produkcija nav konkurētspējīga – liela daļa Eiropas tā saukto veco valstu lauksaimnieku saņem ievērojami lielākus platību maksājumus un ar vietējo valdību atbalstu viņiem izdodas būtiski samazināt produkcijas pašizmaksu.

Ir skaidrs, ka valdībai jāsāk meklēt reemigrācijas finansējumu, kā arī jāizskata iespējas atbraukušajiem vismaz uz laiku nodrošināt sociālās garantijas, kas būtu samērojamas ar ierasto rietumu dzīvi, piemēram:
1) kompensācija pensijai atvēlēta kapitāla pavairošanai – te kā vienu no iespējām var minēt, ka atgriezies valstspiederīgais par katru Latvijā nostrādātu gadu saņem iemaksas savam pensiju kapitāla pieaugumam divu gadu jeb dubultā apmērā;
2) atbalsts pirmā mājokļa kredītam – valsts par vienu bērnu ģimenē maksā 1/3 no kredīta procentu maksājumiem;
3) garantēta valsts apmaksāta veselības apdrošināšanas polise atbraucējam un viņa ģimenei;
4) iespēja sasaistīt atbraukušā Latvijā samaksāto nodokļu apmēru ar viņa vecāku pensijas lielumu.

Šie ir tikai daži no iespējamiem modeļiem, kā panākt, lai aizbraucēji atgriežas, un, pat ja Latvijas valsts neiegūs papildu nodokļu maksājumus no viņiem, mēs kopumā būsim ieguvēji ilgtermiņā, jo cilvēku pieplūdums būs dzinulis Latvijas attīstībai. Es esmu pārliecināts, ka, paralēli veicot investīcijas zinātnes attīstībā un biznesa inkubatoru uzturēšanā, tuvāko 5-10 gadu laikā mums izdosies radīt jaunas darba vietas nozarēs ar augstu pievienoto vērtību, un tas būs iemesls, lai arī bez dažādām motivācijas programmām aizbraukušie atgrieztos Latvijā.

Autors ir MPA, Nacionālo uzņēmēju padomes priekšsēdētājs