Saruna notiek izstādes “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla” ietvaros. Sākums plkst. 17
Rīgas Mākslas telpā šodien plkst.17 izstādes “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla” laikā notiks “Virtuves saruna” par kolaboracionismu padomju varas periodā, raksta aģentūra LETA.
Sarunā piedalīsies Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, Latvijas Valsts arhīva Dokumentu aprakstīšanas daļas galvenais arhīvists Ainārs Bambals, kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere-le Galla, Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons, māksliniece un bijusī disidente Helēna Celmiņa, dziesminieks un bijušais disidents Valdis Atāls, vēsturniece un mākslas zinātniece Ieva Kalniņa, kā arī dzejnieks un publicists Jānis Vādons. Sarunu vadīs dzejniece un publiciste Liāna Langa un literāte un vēsturniece Rudīte Kalpiņa.
Kolaboracionisms, pēc apgādā “Jumava” 1999.gadā izdotās Svešvārdu vārdnīcas, ir dzimtenes nodevēju sadarbība ar okupantiem, okupācijas režīmu. Sarunā tiks uzdots jautājums, vai padomju okupācijas perioda izvērtēšanai un tā radīto seku pārvarēšanai Latvijā ir vajadzīga saruna par kolaboracionismu. Tā kā līdz šim publiskajā telpā kolaboracionisma tēma tikusi apspriesta reti, diskusijā spriedīs arī, vai tas nozīmē, ka šī tēma nav aktuāla vai ka sabiedrībā nav pieprasījuma pēc tās – jo ar okupācijas režīmu bija spiests sadarboties sabiedrības vairākums. Tiks runāts arī par to, kas iezīmē robežu starp kolaboracionismu, kolaborāciju un konformismu, izšķirot, vai partijas nomenklatūras darbinieks, kurš atradās varā un baudīja nomenklatūras labumus, ir tāds pats kolaboracionists kā no izsūtījuma Sibīrijā mājās atgriezies padomju fabrikas strādnieks vai ikgadējās 1.maija demonstrācijas dalībnieks.
Diskusijā tiks apskatīts arī tas, kā pagaidām nenotikusī saruna par kolaboracionismu ir iespaidojusi mūsdienu Latvijas sabiedrības morāli. Eksperti secinās, vai kolaboracionisma izvērtēšanas procesam jābūt institucionalizētam vai individuālam, skatot to, kāda ir pieredze citās agrākajās Varšavas pakta valstīs. Padomju gados jēdziens “virtuves sarunas” nozīmēja sarunas, kuru saturs krasi atšķīrās no tām, kas bija dzirdamas oficiālajā mediju un sabiedrības telpā. Virtuvēs cilvēki sprieda, piemēram, par morāles un kultūras jautājumiem, runāja arī par aizliegtām un bīstamām tēmām – okupāciju, neideoloģizētu vēsturi, pretošanos totalitārajai iekārtai, aizliegto literatūru un tamlīdzīgi. Virtuves sarunās bija nepieciešama uzticēšanās sarunas biedriem. Sarunas virtuvēs pārsvarā notika tāpēc, ka vairumam cilvēku – gan Latvijā, gan citur PSRS – sadzīves apstākļi bija spiedīgi, turklāt nereti šīs sarunas notika naktī, kamēr pārējie ģimenes locekļi istabās gulēja. Virtuves sarunas interesēja arī VDK. Nereti tās informatori centās iefiltrēties virtuves sarunu grupās. Pēc tam šie cilvēki, kuri uzdevās par draugiem, paziņām vai domubiedriem, savos ziņojumos VDK rakstīja par virtuves sarunu dalībnieku domām, izteikumiem, prognozēm un idejām. Tā bija sistēmiskas nodevības prakse, kas bieži vien izšķīra tā cilvēka likteni, par kuru tika ziņots.
Gaidāmā diskusija tiek dēvēta par “virtuves sarunu” tāpēc, ka par padomju laika kolaboracionismu joprojām runā privātajā, nevis publiskajā telpā. Tās organizatori domā, ka pienācis laiks šai tēmai piešķirt publisku diskursu.
Izstāde “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla” apskatāma Rīgas mākslas telpā līdz 24.augustam. Vairāk informācijas
Komentāri (32)