Aivars Noviks-Grasis spiests pārtraukt gājienu pa Baltijas ceļu

Gājējs pēc Rīgas sasniegšanas traumas dēļ gājienu līdz Tallinai atliek

Latvietis Aivars Noviks-Grasis, kurš 14.jūlijā sāka gājienu no Viļņas uz Tallinu pa Baltijas ceļa maršrutu, nedēļas nogalē Rīgā bija spiests pārtraukt šo akciju. Kā Ir.lv paskaidroja Noviks-Grasis, pirms trīs dienām Lietuvas ceļa malā viņš iebrucis lietus izskalotā bedrē, traumējot kāju.

Medicīnisko aprūpi Aivars saņēmis Bauskas slimnīcas traumpunktā, kur ārsts viņam ieteicis dienas piecas ievērot mieru. Gājējam sastiepta Ahilleja cīpsla un traumēts papēdis. Tomēr sportiskais vīrs divās dienās pieveica ceļu līdz Rīgai, apstājoties naktsmītnei Iecavā.

”Veselība ir pirmajā vietā, tāpēc nolēmu gājienu pārtraukt. Lai nu kā, tā bija lieliska iespēja izbaudīt šo nedēļu un manu Baltijas ceļu. Personīgi man šis bija lielisks pasākums!” gandarījumu pauž gājējs. Viņš neizslēdz, ka varētu vēl kādu reizi mēģināt pieveikt šo maršrutu.

Tad, kad risinājās vēsturiskais notikums, Aivaram bija 12 gadi, viņš dzīvoja Aizkrauklē un Baltijas ceļā, kas iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, nav piedalījies. Tagad noiet šo maršrutu kājām, veltot veikumu notikuma 25.gadu jubilejai, viņu rosinājusi 11 gadus vecā dēla interese. Gājēju gan pārsteidzis fakts, ka ceļā no Viļņas līdz Rīgai viņš ievērojis vien 3-4 piemiņas zīmes vēsturiskajam notikumam, kas iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Aivaram ir 37 gadi, pēdējos četrus gadus viņš dzīvo un strādā par galdnieku Beļģijā. Vairākus gadus piedalās maratonā, dažādos izturības skrējienos un pārgājienos. Viņš prot arī lietuviešu valodu, un gājienā pa Latviju viņu visvairāk saviļņojusi iespēja ikdienā dzirdēt latviešu valodu, jo pēc paša sajūtas mājas aktīvajam vīram joprojām ir Latvija. Gājējs savācis arī fotoattēlu kolekciju, secinot – ”mēs dzīvojam ļoti skaistā vietā”.

Šorīt Aivars e-pastā izplatījis šādu vēstuli: ”Labs rīts visiem! Mans Baltijas ceļš ar kājām ir noslēdzies! Varu teikt – mans pirmais lielais piedzīvojums. Varbūt tas noslēdzās nedaudz ātrāk kā sākotnēji plānots, taču vienmēr uzskatīju, ka klausīšu savai veselībai. Tāpēc arī ceļojums ir galā. Nepabeigts pēc sākotnējās iedejas, bet tas nenozīmē, ka nevarētu turpināties. Visam vajag laiku. Esmu uzvarējis sevi, jo devos šajā ceļā ar domu, ka pāris dienas noteikti jāveic, bet izdevās veikt teju pusi ceļa, pēc maniem datiem – 301 km, un finišēt Rīgā! Ceļā izdevās satikt un iepazīt lieliskus cilvēkus un lieliski aprunāties, tas arī man ir ļoti svarīgi. Bija lieliski rīti, kadmosties kopā ar dabu un vēro saullēkta burvību, kad sajūti to, kas mums cilvēkiem visvairāk nepieciešams – miers, dabas pieskāriens, krāsas, dziesmas. Mans Baltijas ceļš irlicis saprast, ka ceļš turpinās arī pēc grūtībām un dzīves sāpīgiem brīžiem. Ir jāpieceļas un jāiet tālāk, ir jācīnās un jāsaprot savas iespēju robežas. Tas jābūvē no jauna, ar citu likmi, lai ir, kur tiekties. Globāli varu teikt, ka 1989.gada “Baltijas ceļam” ir jābūt katras Baltijas valstu ģimenes sastāvdaļai ne tikai formāli, bet arī emocionāli… No tā ir jāmācās un jāsaprot, ka nevajag nonākt līdz vēl vienai Cilvēku ķēdei-Ceļam, kas mūsos apvieno spēkus uz neatkarību un savām valstiskajām idejām. Rūpēsimies par to, lai mūsu bērni nākotnē var satikties un priecāties brīvās un lieliskās valstīs! Paldies visiem vēlreiz par atbalstu, sagaidīšanu un līdzi jušanu! Bija lieliski! Tiekamies uz ceļa!”