Bezmērķīgie klejojumi veselības jomā

Sabiedrības veselību mūsu valstī neregulē neviens likums

Attieksme pret mūsu sabiedrības veselību ir iekļauta Latvijas likumos – sabiedrības veselības jautājumus vispār neregulē neviens likums mūsu valstī! Cienot savas valsts pamatlikumu, jāatzīst, ka attiecībā uz veselību tas ir novecojis un satur mūsu dienām neatbilstīgus jēdzienus, kurus valsts var interpretēt, aizstāvot savu nespēju veidot ilgtspējīgu veselības politiku, nevis pilnveidojot to.

Satversmes 111.pantā ietvertais jēdziens ”medicīniskās palīdzības minimums” nav definēts un skaidrots. Tas noteikti nenodrošina Pasaules Veselības organizācijas (PVO) mērķa sasniegšanu – pēc iespējas labāka veselība ikvienam pasaules iedzīvotājam, veselību definējot nevis kā slimību neesamību, bet gan kā fizisku, garīgu un sociālu labklājību. Visi jaunākie politikas dokumenti Eiropā un pasaulē nosaka svarīgus principus veselības jomā – sabiedrības veselības nodrošināšana un veselība visās politikas jomās.

Tomēr Latvija ir pamanījusies jau 20 gadus aprobežoties ar plaši interpretējamu jēdzienu ”medicīniskās palīdzības minimums” Satversmē.

Valdošie politiķi gadu desmitiem neuzskata par nepieciešamu sabiedrības veselības jautājumus sakārtot likuma līmenī – noteikt valsts mērķus veselības, tostarp sabiedrības veselības jomā, pienākumus, tiesības, atbildību un realizēšanas principus.

Dzīves laikā kopš dzimšanas un līdz pat nāvei cilvēki ir pakļauti lielam veselības apdraudējuma riskam – infekcijām, slimībām, ievainojumiem, vides faktoriem, vardarbībai, dabas katastrofām, kaitīgiem ieradumiem un citiem faktoriem. Sabiedrības veselība nozīmē apstākļu radīšanu veselīgai sabiedrībai, un šo jautājumu risināšana ir iespējama tikai stingri ievērotas starpnozaru politikas veidošanā un realizēšanā, kam nepieciešams stabils un noteikts pamats – skaidri definēts valsts mērķis un atbilstīga likumu un normatīvo aktu bāze.

Lēmumu pieņēmējiem nav neviena atbalsta punkta sadarbībai ar citām nozarēm un veselības politikas veidošanai, kā arī atbilstīga finansējuma iegūšanai, kas būtu nostiprināts ar likuma spēku.

Diskusijas par šo jautājumu nozares profesionāļu vidū un sabiedrībā ir bijušas vairākkārt, tostarp arī Latvijas Ārstu biedrībā. Pirms neilga laika šo jautājumu mēģināja risināt Tiesībsargs, meklējot atbildi uz jautājumu – kas ir medicīniskās palīdzības minimums 21.gadsimtā, tomēr nopietnās un plašās darba grupas izdarītie secinājumi gaidīto rezultātu nespēja nodrošināt. Savulaik bija tapis Sabiedrības veselības likuma projekts, kas neguva atbalstu toreizējo politiķu vidū, tāpēc patlaban nozares attīstību un funkcijas nosaka vien t.s. plānošanas dokumenti – pamatnostādnes, plāni un koncepcijas, nevis likums.

Lai atrisinātu veselības jomā samilzušās problēmas, nozares ministrijai būtu jāsāk nopietns darbs pie Sabiedrības veselības likuma izstrādāšanas, bet politiķiem, iespējams, pie atbilstīgu grozījumu izdarīšanas Satversmē, nostiprinot jaunu paradigmu veselības jomā – sabiedrības veselība kā virsmērķis. Jātiek vaļā no nevienam nesaprotamās garantijas – medicīniskās palīdzības minimums!

Jāteic, ka nevērīgā attieksme pret likumu bāzi nozarē ir radījusi lauvas tiesu problēmu un pat kuriozus, kas būtu steidzami labojami. Piemēram, vienā no jomas pamatlikumiem – Ārstniecības likumā, tā mērķis ir definēts tā, ka nevar saprast – smieties līdz asarām vai raudāt līdz smiekliem. Piemēram, 2.pants pauž: ”Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības (!) ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.” Jāatgādina, ka sabiedriskās attiecības ir stratēģiska komunikācija, kas veido abpusēji izdevīgas attiecības starp organizācijām un to auditoriju. Kāds tam sakars ar ārstēšanu un veselību, var tikai minēt.

Autore Liene Cipule ir Latvijas Ārstu biedrības prezidenta padomniece.