Skotijas referendums – vai Eiropā mainīsies robežas?

Neskaidrības par ekonomisko, politisko, militāro nākotni, valūtu un pat Eirovīziju gaidāmā septembra referenduma iznākumu neļauj vērtēt viennozīmīgi

Pie vakariņu galda par darbu nerunā – ģimene ir vienota, mielojoties ar gardumiem. Šāda vienotība arī redzama Lielbritānijā, Anglijas un Skotijas politiķiem nesen vienojoties oficiālā lūgumā ASV administrācijai, lai tā atļauj Skotijas nacionālā ēdiena haggisa (pildīts jēra kuņģis) importu, kas ASV bijis aizliegts kopš 1971.gada. Pavisam citāda aina ir skotiem daudz svarīgākajā jautājumā, ko šā gada 18.septembrī referendumā uzdos 4,1 miljonam balstiesīgo vēlētāju Skotijā – vai Skotijai jābūt neatkarīgai valstij?

Pozitīvas atbildes gadījumā tiktu pārrauta Skotijas un Anglijas savienība, ko 1603.gadā ar Ūnijas aktu izveidoja skotu karalis Džeimss VI, jo Anglijas karalienei Elizabetei I pēcnācēju nebija. Džeimss, kļuvis par Anglijas un Īrijas karali Džeimsu I, aizsāka Lielbritānijas mūsdienu teritoriālo savienību, ko vēl pavisam nesen uzskatīja par nesaraujamu – Ziemassvētkos karalistes iedzīvotāji galdā cēla gan skotu haggisu un angļu pudiņu, briti bija vienoti gan karaliskajās kāzās, gan Olimpiskajās spēlēs.

Pat jaunajam Skotijas parlamentam, kas tika izveidots 1998.gadā un kura ēka uzcelta 2004.gadā, pāri pretī ielai atrodas Holirudas pils, kas ir Elizabetes II Skotijas rezidence. Skotiem mīļa ir arī karaliskā ģimene, un Sentendrjūsā, kur universitātē iepazinās princis Viljams ar savu sievu Ketrīnu, visur par to jūtams lepnums.

Tajā pašā laikā skoti uzskata, ka konservatīvā Vestminsteras valdība Londonā nepārstāv liberālo Skotiju. Tas manāms arī futbolā, kur angļi un skoti sacenšas katrs zem sava karoga. Pat pēc 400 gadu savienības skoti lepojas ar savu identitāti, un svarīgos pasākumos uzvilkt sava klana kiltu (nacionālo tērpu, ko papildina rūtaini vīriešu svārki) ir katra skota patiess gods. Savukārt Skotijas valdības gada ziņojumos lasāms par “importu uz Angliju un pārējo Lielbritāniju”, un skaidrs ir viens – Skotija sevi redz kā patstāvīgu valsti.

Skotiem liekas, ka 17.gadsimtā parakstītais līgums neatspoguļo mūsdienu situāciju, kurā Skotijai ir relatīvi liela iekšēja pašnoteikšanās tādās sfērās kā veselība un izglītība, bet pilnīga fiskālās un monetārās politikas atkarība no centrālā parlamenta. 

Tāpat lielu sašutumu izraisīja Lielbritānijas Traidentas programma, kuras ietvaros pie Skotijas lielākās pilsētas Glāzgovas krastiem tika noglabāti britu kodolieroči. “Lielbritānija ir antieiropiska, bet Skotija nē. Skotija ir maza, bet Lielbritānija ir tuvredzīga (small, small-minded – vārdu spēle – red.),” savu nostāju skaidro viens no jauniešu neatkarības kustības “National Collective” aktīvistiem Džozefs Rīds.

Klusā skotu neapmierinātība ar esošo situāciju pēkšņi eksplodēja ziņu virsrakstos 2012.gada 15.oktobrī, kad Skotijas galvaspilsētā Edinburgā Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons un Skotijas premjers Alekss Salmonds parakstīja vienošanos, kas līdz 2014.gada beigām atļāva skotiem sarīkot neatkarības referendumu.

Kopš tā mirkļa gan Londona, gan Edinburga ir aktīvi veidojušas kampaņas, lai pārliecinātu balstiesīgos pilsoņus par to, vai Skotijas neatkarība ir tas, kas skotiem ir nepieciešams. Diskusijas un asi strīdi notiek gan par to, kādu valūtu skoti izmantotu un vai Skotija tiktu automātiski uzņemta ES, gan par to, vai neatkarīga Skotija varētu piedalīties Eirovīzijā un kāds izskatītos Lielbritānijas karogs bez Skotijas patrona Sv. Andreja baltā krusta uz zilā fona (visradikālākais ieteikums ir pilnībā atbrīvoties no zilbaltā karoga, to aizvietot ar melni rozā, kam pa virsu būtu Britu Sadraudzības ģerbonis).

Lielā neskaidrība par potenciāli neatkarīgās Skotijas ekonomisko, politisko un militāro nākotni ir viens no iemesliem, kāpēc neatkarības atbalstītāju skaits nekad nav pārsniedzis 50%, bet pēdējos mēnešos ir stabili sarucis zem 40%.

Aptauju rādītāji ir dažādi, bet “You-Gov” ziņo, ka 1.jūlijā par balsotu 36%, pret – 53%, bet 9% nav izlēmuši. Abu pušu atbalstītāju skaits palielinājās pēc neatkarības scenārija melnraksta (tā saucamās Baltās grāmatas) pagājušā gada novembrī, liecinot, ka vēlētājiem nepieciešama lielāka noteiktība par nākotni.

Arī skotu identitātes jautājums ir divdomīgs. Lai arī sevi skoti uzskata par neatkarīgu nāciju, skoti par republiku kļūt negrib, drīzāk saglabājot vietu Britu Sadraudzībā ar Elizabeti II kā savu karalieni.

Pagaidām abu pušu politiķi cenšas zīmēt sev vēlamu ainu. Baltajā grāmatā tiek solīts, ka vismaz sākotnēji Skotija saglabātu mārciņu, bet šogad februārī Anglijas bankas vadītājs Džordžs Osborns izslēdza šādu iespēju. Salmonds to nosauca par blefu, apgalvojot, ka mārciņas saglabāšana ir abu valstu interesēs. Pārsteidzoši, bet tieši kopš februāra bija vērojams atbalsta pieaugums neatkarības atbalstītāju nometnē, aprīļa vidū sasniedzot 39%, tikai par trim procentpunktiem atpaliekot no pret balsotājiem. To var skaidrot ar augošo skotu nacionālismu un pretestību Anglijas noteikumu diktēšanai.

Tajā pašā laikā Salmonds draudēja, ka mārciņas atņemšanas gadījumā Skotija atsacītos maksāt Lielbritānijas ārējo parādu. Viņaprāt, Skotijas bagātību var nodrošināt ieņēmumi no naftas Ziemeļjūrā, un arī bez tiem Skotijas lauksaimniecības un pakalpojumu industrija ir pieteikami spēcīga, lai izturētu jebkādus ekonomiskus draudus.

Ziņu kompānija BBC vēsta par pētījumu , ko publicējusi Glāzgovas universitāte, apgalvojot, ka 2016.gadā (pirmajā gadā ar pilnu neatkarību) Skotijas parāda daļa 5,5 miljardu mārciņu (6,88 miljardi eiro) vērtībā būtu divtik vērta kā potenciālie ieņēmumi no Ziemeļjūras naftas 2,7 miljardu (3,38 miljardi eiro) apmērā. Universitātes ekonomists Džons Maklarens, kas piedalījās pētījumā, uzsver, ka ieguvumi no šāda soļa ir jāvērtē plašākā kontekstā: “Jebkādi ieguvumi Skotijai ir atkarīgi no tā, vai Skotija nemaksātu parādu pēc abpusējas vienošanās vai vienkārši atsacītos maksāt to, ko pārējā Lielbritānija uzskatītu par taisnīgu daļu.” Ja Skotija vienkārši kļūtu maksātnespējīga, tai var nākties maksāt dārgāk par aizņemšanos nākotnē.

Tas kārtējo reizi pierāda, ka Skotija nevar vienpusīgi izvēlēties savu ceļu, jo Lielbritānija ir nozīmīgs pasaules spēlētājs teju vai jebkurā nozarē. Arī šogad februārī EK prezidents Žozē Manuels Barrozu norādīja, ka neatkarīgas Skotijas uzņemšana ES būtu “ļoti sarežģīta, ja ne neiespējama”, jo Skotijai būtu jāpiesakās kandidatūrai no jauna, panākot visu esošo dalībvalstu piekrišanu.

Problēmas tam sagādātu ne tikai Anglija, bet arī Spānija, kura negrasās pieļaut precedentu Katalonijas neatkarības kustībai, bet province jau ir paziņojusi, ka nepilnus divus mēnešus pēc Skotijas neatkarības referenduma ir sagatavojusies veikt pati savējo, kura rezultātus Madride gan negrasās atzīt. Latvijas Ārlietu ministrijas Preses centra vadītāja Diāna Eglīte Ir.lv norāda, ka “Skotijas neatkarības jautājums ir Lielbritānijas iekšējā lieta, kurā Latvija neiejaucas”.

Skotijā arī Salmonds saskaras ar kritiku, un viņš pastarpināti tiek vainots par ekstrēmi labējās eirofobu partijas UKIP (UK Independence Party) panākumiem Skotijā, kas izsenis ir bijusi kreisāka nekā pārējā Lielbritānija. Eiroskeptiskā partija, kas pretojas imigrācijai, sieviešu darbaspēka iesaistei un LGBT tiesībām, nesen izcēlās jaunā EP pirmajā sēdē, pagriežot muguru orķestrim, kas spēlēja Eiropas neoficiālo himnu – Ludviga van Bēthovena “Odu priekam”. UKIP, kas nekad nebija ieguvusi nevienu vietu Skotijā, uzvarēja ar 10,4% balsu visā Skotijā un tādējādi ieguva vienu no sešiem Skotijas EP krēsliem.

Tieši Salmonds tiek vainots viedokļu polarizēšanā Skotijā, jo pretstatījis savu SNP (Scottish National Party) partiju UKIP ekstrēmismam, bet viņa harizmas trūkuma dēļ daudzi pārsviedušies tieši pie UKIP.

Varbūt tieši Salmonda nespēja iedvesmot skotus vainojama šaubās par neatkarīgas Skotijas nākotni. Tāpat līdz galam nav pamatots iemesls, kāpēc balsot drīkst tie aptuveni 60 000 ES pilsoņi, kuri dzīvo Skotijā, bet nevis tie ap 750 000 skotu, kuri dzīvo pārējā Lielbritānijas teritorijā un ārzemēs. Lēmumu dot balstiesības arī 16 gadus veciem jauniešiem Skotijas finanšu ministrs Džons Svinnijs pamato ar to, ka “tiesības izteikt savu viedokli ir jādod tiem, kuru nākotni tieši skars šis referendums”.

Visticamāk, vislielākās šaubas saistās ar Skotijas spēju vai nespēju nodrošināt tās augstos dzīves standartus. Ieskaitot ieņēmumus no naftas un gāzes ražotnēm, skotu IKP ir lielāks nekā citur Lielbritānijā, bet bezdarbs – mazāks. Jau tagad universitātēs izglītība ir par brīvu gan skotiem, gan pilsoņiem no citām ES valstīm (izņemot Angliju, Velsu un Ziemeļīriju). Arī veselības sistēma ir par brīvu, ieskaitot recepšu zāles (pārējā Lielbritānijā par tām ir jāmaksā). Liela daļa panākumu balstās uz naftas atradnēm Ziemeļjūrā, un Salmonds jau paziņojis par līdzīga naftas fonda izveidi kā Norvēģijā, kas ir pamanījusies 840 miljardus dolāru (614 miljardi eiro) noglabāt nākamajām paaudzēm.

Tajā pašā laikā nav skaidrs, vai jaunā valsts tiešām spētu sevi uzturēt. Respektablais Nacionālais Ekonomikas un sociālās izpētes institūts (NIESR) jau pavēstījis, ka visus papildu līdzekļus no naftas nāksies izlietot, lai finansētu publiskos pakalpojumus un nepalielinātu ārējo parādu, bet fonda “mērena versija” ir iespējama, tikai paaugstinot nodokļus vai samazinot valsts tēriņus. NIESR lēš, ka Skotijai var nākties mantot līdz 143 miljardiem mārciņu lielu parādu 86% IKP apmērā (salīdzinājumam – Māstrihtas kritēriji nosaka 60% slieksni, lai uzņemtu valsti eirozonā).

Lai arī skeptiķi uztraucas, ka Skotijai draud pārlieku liela uzticēšanās svārstīgajam naftas tirgum, “Standard&Poor’s” analītiķi uzsver, ka tikai 16% no Skotijas IKP veido nafta, bet draudīga ir 20% robeža. Kritika par ilgtspējīgu Skotijas izaugsmi saglabājas, jo naftas ieguves apmēri strauji samazinās. “The Economist” vēsta, ka starp 1999. un 2010.gadu naftas ieguve samazinājās par 6%, un patlaban ir vēl par 40% zemāka. Rast jaunas atradnes kļūst arvien grūtāk un grūtāk, un daudz vairāk investīciju ir jāatvēl, lai atjaunotu salīdzinoši novecojušās naftas platformas. Investīcijas piesaistīt ir kļuvis vēl grūtāk pēc tam, kad 2002., 2006. un 2011.gadā tika paaugstināti korporatīvie nodokļi naftas īpašnieku firmām.

Potenciāla Skotijas neatkarība var apgrūtināt biznesu vēl vairāk, jo liela daļa “skotu” uzņēmumu, ieskaitot pusi naftas uzņēmumu, kā arī “Lloyds” un RBS bankas, apsver oficiālu pārreģistrēšanos Anglijā, kur notiek lielākā daļa šo uzņēmumu darbību. Populārais interneta joku portāls “Edinburgh Flipside” šai tendencei piešķīris ironisku piegaršu, publicējot rakstu, ka arī Edinburgas universitāte apsver iespēju pārvietoties uz Angliju, no kuras nāk tās lielākā daļa studentu, un ķieģeli pa ķieģelim pārnest universitātes vēsturiskās ēkas uz tās jauno kompleksu Londonas centrā.

Kamēr dažiem nāk smiekli, situācija Edinburgas parlamentā Holirudā ir diezgan nokaitēta. Zili baltās “Yes” piespraudes uz skotu krūtīm ir tikpat skaidri redzamas, cik lielie “No, thanks” plakāti pilsētas ielās. Bet, lai viestu skaidrību par Skotijas nākotni, ir jāpagaida tikai divi mēneši.