Ko darīt, ja simts gudrās galvas nevar daudzos priekšlikumus salikt vienā lakoniskā pāri ikdienišķai konjunktūrai pacilājošā tekstā?
Preambulai draud nosmakšana ikdienišķas liekvārdības un politkorektuma piesārņojumā. Satversmes preambulas teksts, kas Saeimā nonācis līdz otrajam lasījumam, ir aizklīdis aizvien tālāk no sākotnējā mērķa.
Kāds tad bija mērķis? Tas bija – īsi izteikt Latvijas valsts sūtību un būtību jeb valsts misiju un vīziju. Kāda tad ir Latvijas valsts unikālā misija, kas to atšķir no visām citām valstīm? Kāpēc Latvija ir Latvija? Tai jābūt mūžības dimensijas atbildei. Latvijas valsts misija ir saglabāt un kopt atbilstīgi modernajai pasaulei Latvijas un, pirmām kārtām, latvisko kultūrvēsturisko tradīciju, lai tā spīdētu kā unikāla zvaigzne pasaules tautu un valstu zvaigznājā. Citādi Latvijas valstij nav jēgas.
Preambulai vajadzētu būt lakoniskam tekstam, vislabāk pat poētiskam, kas iezīmē Latvijas valsts misiju un vīziju. Tikmēr daudzie priekšlikumi, kas pretendē iekļūt preambulas saturā, piesauc labklājību, demokrātiju, cīņu pret totalitārajiem režīmiem un citas gana svarīgas lietas, kas tikpat daudz piedien jebkurai valstij un iederētos Satversmes pamattekstā, bet ne ievadā.
Atstājot bez ievērības daudzos piesārņojumus, kuriem nav vietas preambulā, vēlos vērst uzmanību uz diviem diskutabliem priekšlikumiem.
Pirmkārt. Priekšlikums izcelt 1990.gada 4.maiju. Nenoniecinot Latvijas PSR Augstākās padomes pieņemto deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, tomēr jānorāda, ka pēc savas nozīmības tā nav pat Latvijas valsts tapšanas un atjaunošanas vēstures nozīmīgo notikumu pirmajā trijniekā.
Kuri datumi būtu stādāmi augstāk? Tas noteikti ir 1991.gada 21.augusts, kad Latvijas neatkarība tika atjaunota faktiski, un tad jau arī 1991.gada 3.marta tautas nobalsošana (referendums) „par demokrātisku un neatkarīgu Latviju”, kurā par neatkarību balsoja gandrīz pusotrs miljons cilvēku, nevis atsevišķi deputāti.
Bet Satversmes preambulai pietiek ar vienīgo un nozīmīgāko datumu – 1918.gada 18.novembri. 4.maijs jau tā ir ieguvis neadekvātu novērtējumu Latvijas valsts vēsturē*, tagad redzams mēģinājums to vēl pastiprināt ar ierakstu Satversmē.
Otrkārt. „Valstsnācijas” jēdziens. Lai gan ideja būtu saprotama no Latvijas valsts misijas viedokļa, tomēr „valstsnācijas” jēdziens prasa garus skaidrojumus, ko tad tas īsti nozīmē. Un šajā gadījumā es nebūt nedomāju daudzos iebildumus, ka tādējādi varētu tikt noniecinātas mazākumtautības. Satversmes pamatteksts visu korekti sakārto.
Bet starptautiskā izpratnē „valstsnācijas” jēdziens vēsturē ir iesakņojies ar pavisam citu nozīmi nekā to gribētu pielietot tā aizstāvji Latvijā. Izsakoties līdzībās, latviešiem nāktos skaidroties, ka, sakot „vilks”, patiesībā tiek domāta stirna. Vēstures un arī mūsdienu politiskajā literatūrā ar „valstsnācija” (jo īpaši ar vācisko Staatsnation) visupirms ir domātas nācijas, kuras vienā valstī apvieno dažādus etnosus – austroungāri, šveicieši, beļģi u.tml. Tādā nozīmē Latvijā ar „valstsnācija” būtu saprotami daudzkārt apsmīkņātie „latvijieši”.
Kāpēc preambulas priekškambarī sadrūzmējušies tik daudzi piesārņojoši priekšlikumi? Te pie vainas būs vairāki faktori.
Pirmkārt. Tā ir vēlme īsi pateikt par latvisko un tad gari taisnoties, ka tas nav galvenais. Mazākumtautību līdztiesība ar latviešiem ir pietiekami skaidri pateikta Satversmes līdzšinējā pamattekstā.
Otrkārt. Jau ilgstošajā preambulas apspriešanas laikā bija redzams, ka te savu roku grib pielikt ikviens, kam nav slinkums. Un tas ir pareizi, jo ir jāņem vērā dažādi viedokļi.
Taču tik nozīmīga teksta gala redakciju nevar izveidot kā daudzu matu skaldītāju kompromisu. Turklāt Satversmes preambula daudzus kārdina ar iespēju ierakstīt savu vārdu vēsturē. Un tas ir ļoti destruktīvs kārdinājums.
Treškārt. Tie ir mēģinājumi izmantot varbūt vienreizējo iespēju preambulā nepārprotami ierakstīt citādi svarīgas normas, kuras pēc loģikas un satura tomēr labāk iederētos pamattekstā. Piemēram, būtiskā norāde direktīvā formā par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu daudz labāk iederas Satversmes pirmās nodaļas tekstā.
Priekšlikumu piesārņojums draud ar kompromisu, kāds nevienam nebūs īsti tīkams un vajadzīgs, par kuru neviens arī negribēs uzņemties atbildību. Var sanākt latviski pelēcīgs kompromiss, lai tikai puslīdz ar godu izietu no samudžinātās situācijas, jo citādi būs taisnība tiem, kuri jau sākumā teica, ka tāda preambula nemaz nav vajadzīga.
Ko darīt, ja simts gudrās galvas nevar daudzos priekšlikumus salikt vienā lakoniskā pāri ikdienišķai konjunktūrai pacilājošā tekstā? Varbūt pieaicināt dzejnieku? Ja nevaram atrast starp laikabiedriem, tad jāmeklē mūžībā.
Tev mūžam dzīvot, Latvija,/Tu tēvzeme mums Dieva dota!/Lai Latvju tauta vienota,/Aug spēkā, slavā, daiļumā! (Vilis Plūdons)
* Par šo vairāk esmu izteicies http://ejuz.lv/5wm3m
Autors ir 11.Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība
Komentāri (33)