Vai pret Krievijas psiholoģisko un propagandas karu var stāties ar kodolieročiem?
Vairākus gadus Ukraina bija trešā lielākā kodolvalsts pasaulē. Daudzi ukraiņi tagad nožēlo, ka kodolieročus atdeva tik viegli, bez nosacījumiem.
Ukrainas neatkarības kustības mērķis bija neitrāla, nepievienojusies (nonallied), no kodolieročiem brīva valsts. Toreiz, kad 1991.gadā Ukraina pasludināja neatkarību, kā mantojums no PSRS visā Ukrainas teritorijā bija palikuši apmēram 5000 kodolieroču – vairāk nekā Anglijai, Ķīnai un Francijai, kopā ņemot, kā arī nozīmīgas kodolieroču rūpnīcas.
Ukrainā atradās ne tikai taktiskie, bet arī stratēģiskie kodolieroči, starpkontinentālās kodolraķetes, turklāt 900 spārnotās raķetes un 19 stratēģiskie bumbvedēji.
Amerikas Savienotās Valstis bija nobažījušās, ka masu iznīcināšanas ieroči var nonākt neparedzamu spēku rokās. Ārlietu ministrs Džeims Beikers paziņoja ukraiņiem, ka neatkarības atzīšanas priekšnoteikums ir demokrātija, kapitālisms, cilvēktiesības, teritoriālo konfliktu neesamība un no kodolieročiem brīva teritorija.
Kodolieročus vēlējās iegūt Krievija, turklāt tai bija un joprojām ir svarīgi saglabāt savā kontrolē Ukrainas kara un kosmosa rūpniecību, kurā 1992.gadā strādāja 200 000 cilvēku. Krievijas kodolbruņojuma pamatā arvien vēl ir 680 Ukrainā ražoto SS-18 (“Satan”) raķešu. SS-19 kontroles sistēma ražota Harkovā, un Ukrainā izgatavoti arī “Topol” raķešu komponenti.
Ukrainas politiķi nebija vienprātīgi. Daļa rotaļājās ar domu, ka ar kodolieročiem Ukraina varētu garantēt savu drošību. Savulaik aizsardzības ministrs krievu karavīriem karabāzēs pavēlēja zvērēt uzticību Ukrainai. Stratēģisko ieroču kontroles centrs atradās Krievijā, bet speciālisti uzskatīja, ka Ukraina varētu tos pārkodēt, pārņemt savā īpašumā, aprūpēt un uzturēt.
Šāds ceļš būtu prasījis miljardu investīcijas, īpaši ņemot vērā, ka Ukraina, kaut arī tai ir atomelektrostacijas, pati neražo ne ieročiem derīgu urānu, ne plutoniju. Bija jārēķinās arī ar Rietumu sankcijām, nemaz nerunājot par sarežģījumiem attiecībās ar Krieviju.
Tā nu parlamenta vairākums padevās starptautiskajam spiedienam. Turklāt Černobiļas spēkstacijas traģēdija, kas notika 1986.gadā, bija atstājusi iespaidu uz sabiedrību, un tā bija pret “atomiem”. Kā kompensāciju Ukraina no lielvalstīm lūdza palīdzību un drošības garantijas.
Ukraina pievienojās INF un START līgumiem, kas paredz samazināt kodolieročus, un 1994.gadā arī kodolieroču neizplatīšanas līgumam (NPT). Tajā pašā gadā ASV, Krievija un Ukraina apņēmās nenoteikt par savu kodolieroču mērķi nevienu no šīm trim valstīm.
Vispirms izveda taktiskos kodolieročus, un Ukraina pieprasīja, lai Krievija tos iznīcina. Beidzot 1996.gadā Krievija un Ukraina atzina, ka visi kodolieroči ir pārvietoti. 2010.gadā Ukraina nodeva Krievijai arī atomieročiem izmantojamo urānu, ko tā bija turējusi savā pārvaldībā. Pretim Ukraina no amerikāņiem saņēma ekonomisko palīdzību un no krieviem degvielu atomreaktoriem. Daži ukraiņi uzskata, ka vajadzējis pieprasīt arī tiesības iestāties NATO.
Tagad ukraiņi, kuri kļuvuši par Krievijas agresijas mērķi, sarūgtināti atceras 1994.gada “Budapeštas protokolu”. Ar to ASV, Lielbritānija, Krievija un Ukraina vienojās, ka, atteikdamās no kodolieročiem, Ukraina iegūs lielvalstu garantijas neatkarībai un teritoriālajai vienotībai. Ar atsevišķiem paziņojumiem šim protokolam pievienojās arī Francija un Ķīna.
Ukrainas un Krievijas konflikta laikā līgumslēdzējas valstis ne reizi nav sasaukušas dokumentā paredzētās konsultācijas. Vašingtona un Londona gan būtu tagad gatavas pārrunām, bet Maskava nav izrādījusi nekādu interesi.
Premjerministrs Dmitrijs Medvedevs pirms nedēļas intervijā “Bloomberg TV” paziņoja, ka Krievija “nekad nav apsolījusi garantēt Ukrainas teritoriālo vienotību”. Viņš piebilda, ka svarīgāk par kaut kādām garantijām ir nomierināt situāciju Ukrainā. Pēc Medvedeva domām, Rietumiem vajadzētu dot garantijas, ka viņi neiejauksies Ukrainas iekšējās lietās.
Ukrainā uzskata, ka jaunās valsts nepieredzējušie sarunu dalībnieki 1994.gadā nemācēja pieprasīt saistošu apņemšanos. Profesors Volodomirs Vasiļenko domā, ka Ukraina tagad varētu lauzt Budapeštas norunu un iegādāties kodolieročus, bet tad sekotu Rietumu negatīvā reakcija, kā arī “politiska, ekonomiska un diplomātiska izolācija”.
Fiziķis Andrevs Žalko-Titarenko, kurš piedalījās sarunās par Ukrainas kodolieročiem un raķetēm, uzskata, ka tad, ja Ukraina nebūtu atteikusies no kodolieročiem, valsts būtu palikusi atkarīga no Krievijas kara rūpniecības kompleksa, un Rietumi nebūtu atzinuši neatkarību; tā būtu palikusi pusceļā.
Ukraiņi tagad ir pārliecināti, ka viņi ir apkrāpti un viņu spējas aizstāvēties pret lielā ziemeļu kaimiņa agresiju ir ierobežotas. Cits jautājums ir, kā šādā situācijā varētu izmantot kodolieročus.
Krievijas pieklusinātā un viltīgā iekarošanas politika, kā arī psiholoģiskais un propagandas karš ir cīņas veidi, pret kuriem nevar pretoties, liekot lietā kodolieročus.
Autors ir somu žurnālists un rakstnieks
Komentāri (40)