Latvijas balsojums EP liecina par zinošu un nodriedušu vēlētāju
Latvijas vēlētāju izvēle 2014.gada Eiropas parlamenta (EP) vēlēšanās sūta ļoti skaidru un labu vēstījumu mūsu līdzgaitniekiem Eiropā un domubiedriem pasaulē. Laikā, kad mums kaimiņos vērojamās norises kļūst arvien biedējošākas, Latvijas vēlētāju lielākais vairums nav baiļu un spriedzes ietekmē kritis galējībās, bet tieši pretēji noskaņojumam daudzviet citur Eiropas Savienībā savu pārstāvniecību Briselē uzticējis stabilizējošiem un mēreniem spēkiem.
“Vienotības” četri pārstāvji (Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Artis Pabriks, Krišjānis Kariņš) kopā ar ZZS (Iveta Grigule) un mērenāko un pieredzējušāko no Nacionālās apvienības pārstāvjiem (Roberts Zīle) sūta nepārprotamu vēsti, ka Latvijas sabiedrība savu un Eiropas attīstības ceļu vēlas redzēt vijamies mēreni un līdzsvaroti kā līdz šim, nevis asi, agresīvi un metoties galējībās. Tā ir ļoti laba ziņa mums pašiem un mūsu draugiem Eiropā.
Protams, ka nevar nepamanīt salīdzinoši mazo vēlētāju dalību šajās vēlēšanās, tomēr iznākums liecina, ka uz vēlēšanām devās tie, kas savu dzīvi un izvēli saista ar stipru Eiropas civilizāciju un ar savu dalību to ļoti skaidri apliecina ES grūtā brīdī, kad ES jāsaskaras ar apzināti uzkurinātu naidu pie tās austrumu robežām. Tie, kas uz vēlēšanām neaizgāja, vai nu tiešām savu dzīvi nesaista ar Eiropas kultūrtelpu un tās vērtībām, vai arī joprojām maldās dzīves īstenībā neesošajā starptelpā starp Lielkrievijas un Eiropas civilizācijām.
Negulēt uz lauriem
“Vienotības” labie rezultāti un ZZS atzīstamais sniegums, pirmo reizi iegūstot vietu EP, kā arī NA noturīgais stāvoklis tomēr diezin vai var kalpot par priekšvēstnesi rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Latvijas vēlētājs ļoti noturīgi un skaidri ir gadu gaitā vēstījis, ka labi apzinās un nošķir darāmos darbus pašvaldību, Saeimas un EP līmenī, tādēļ katrās vēlēšanās savu izvēli izdara pēc atšķirīga vērtējuma.
Tāpēc arī šoreiz domāju, ka Valdis Dombrovskis tika vērtēts ne tik daudz pēc tā, ko izdarījis kā Latvijas valdības vadītājs pašu mājās, bet gan pēc tā, ka viņš mūs godam un zinoši spēja un spēs augstā līmenī pārstāvēt EP un Eiropas Komisijā. Protams, ka rūdījumu tam viņš guvis pašmāju saimniecības pārvaldīšanā, taču to darīja ar Eiropā augsti vērtētu vērienu, tāpēc arī vēlētāji uzskatīja viņu par ļoti labu mūsu pārstāvi Eiropas līmenī.
Līdzīgi arī Sandra Kalniete un Krišjānis Kariņš ar savu līdzšinējo darbību ir pierādījuši, ka viņu spējas un darbs ir atbilstošs Latvijas pārstāvēšanai EP. Savukārt Artim Pabrikam par to ir izdevies pārliecināt vēlētājus, strādājot pašu mājās aizsardzības ministra amatā, kurš tomēr paģēr arī lielu daļu laika pavadīt uz starptautiskas skatuves.
Tā kā “Vienotības” EP ievēlētie pārstāvji tomēr vairāk šajās vēlēšanās vērtēti no skata punkta, kas derēs Eiropā, tad, rudens vēlēšanas gaidot, partijai un tās vadībai nevajadzētu gulēt uz EP “lauriem” un cerēt, ka tikpat gluda un godavārtiem greznota būs iebraukšana Saeimā. Tur vērtēšana būs cita un ceļš grumbuļaināks.
Labs skatlogs
Par Roberta Zīles panākumiem jāteic, ka viņš nu līdz ar Tatjanu Ždanoku kļuvis par pieredzējušāko Latvijas pārstāvi EP un līdz aiziešanai pelnītā atpūtā, visticamāk, Latvijas politikā neatgriezīsies. Viņa noturīga ievēlēšana EP liecina, ka, lai arī pašu mājās NA vēlētāji mēdz atbalstīt gana galēju viedokļu paudējus, tomēr “skatlogā” Eiropas līmenī vēlas parādīt mērenāku un nobriedušāku seju.
Patiesībā tas no Latvijas valsts viedokļa ir liels ieguvums, jo izteikti labējs spēks ir pārstāvēts, taču ne tā galējās izpausmēs. Liekas, ka R.Zīles darbībai EP līmenī ir arī atgriezeniski līdzsvarojoša nozīme NA darbībai Latvijas politikā.
Kādu tēlu Eiropas “skatlogā” vēlas parādīt ZZS vēlētāji, pagaidām grūti pateikt. Liekas, ka Iveta Grigule varētu būt vienīgā, kas no Latvijas pārstāvjiem EP tikusi ar nomācošas reklāmas kampaņu, tomēr īsti droši to nevar secināt, ņemot vērā, ka viņa jau pirms gada sāka cītīgi braukāt pa Latviju un tikties ar cilvēkiem klātienē. Kādu politiku I.Grigule īstenos EP arī nav īsti skaidrs, taču, visticamāk, ka ne galēji labēju vai galēji kreisu. Patiesībā šis būs labs pārbaudījums ar mācībām kaujā, jo nu beidzot “laucinieku un zemnieku aizstāvji” ZZS tiks tieši pie Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas sviru raustīšanas un nevarēs kritizēt citus par nekā nedarīšanu.
Savu īsto seju Eiropai rāda arī Tatjanas Ždanokas un viņas pārstāvētās Latvijas Krievu savienības atbalstītāji, jo, lai nu ko viņiem varētu pārmest, bet tikai ne to, ka viņi ir laipotāji un miglas pūtēji acīs. Kādam var patikt vai nepatikt viņas uzskati un darbība, bet T.Ždanoka nekad tos nav slēpusi un noturīgi centusies īstenot dzīvē jau divus EP sasaukumus. Tas, ka viņas idejām Latvijā ir noturīgs atbalstītāju loks, nav nekāds pārsteigums, tomēr labā ziņa ir tā, ka, neraugoties uz pašreizējo starptautiskā stāvokļa saspīlējumu, tas nav lēcienveidīgi audzis. Vai sociāldemokrāti?
Uzticīgs sekotāju pulciņš Latvijā ir arī Rubiku dzimtai, tomēr tas izrādījies par mazu, lai bez Saskaņas centra polittehnoloģiskās mašīnas atbalsta ievestu Alfrēdu Rubiku EP. Iespējams, ka pie vainas bija arī A.Rubika salīdzinoši ar T.Ždanoku retāka parādīšanās Latvijas sabiedriskajā sarunā Ukrainas krīzes sakarā. Vai Rubiku politiskajai dinastijai gaidāms gals, rādīs Saeimas vēlēšanas rudenī.
Lai arī pēc EP vēlēšanām jau paspēts lielākos trauksmes zvanus zvanīt SC jeb šajā gadījumā sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” bēdīgā iznākuma sakarā, tomēr diezin vai tas liecina par plašākām kopsakarībām Latvijas politikā. Tas, ka “Saskaņas” panākumi varētu būt pieticīgāki, nevarēja būt pārsteigums, jo abi līdzšinējie SC deputāti EP – A.Rubiks un Aleksandrs Mirskis – šoreiz vēlēšanās piedalījās no citiem sarakstiem. Tātad zināmā mērā “Saskaņa” šoreiz sāka no “baltas lapas”, uz ko norāda pat atšķirība saraksta nosaukumā.
Nezinu, cik tālu SC līderi bija aizrāvušies ar baltās lapas ideju, taču, iespējams, ka šoreiz “pāršāva pār strīpu” ar Eiropas sociāldemokrātijas ideju, kura “Saskaņas” vēlētājiem diezin vai ir īpaši pievilcīga un labi pazīstama. Par to lielā mērā liecina arī “Saskaņas” vienīgā pārstāvja Andreja Mamikina ievēlēšana. Lai nu ar ko viņš līdz šim ir bijis pamanāms kā žurnālists un jaundzimis politiķis, taču ne jau ar patiesa Eiropas sociāldemokrāta darbību un uzskatiem.
Kaut arī EP vēlēšanās sociāldemokrātijas kārts “Saskaņas” gadījumā īsti nenostrādāja, Saeimas vēlēšanās tās iespaids var būt daudz spēcīgāks, jo ne jau velti “Saskaņas” padomdevēji ir ieteikuši to aktīvi izmantot. Te nu pietiekami acīgiem jābūt politiskajiem sāncenšiem, lai neļautu pašmāju vilkam ļaunprātīgi valkāt Eiropas sociāldemokrātijas jēra ādu.
Briedums un zināšanas
Kopumā liekas, ka šo EP vēlēšanu iznākums nepārprotami liecina – ar katrām vēlēšanām Latvijas vēlētāju kopums, un te ir runa par tā atbildīgāko daļu, kuri piedalās balsošanā, arvien pieņemas briedumā, kas ir ļoti laba ziņa demokrātijas un daudzpartiju sistēmas attīstībai mūsu valstī. Arvien mazāk ļaudis uzķeras uz “jaunajām” idejām un partijām, savukārt jau esošo darbību izvērtē ar zinošāku skatu. Mazāk ļaujas apdullinošām vēlēšanu kampaņām un neskaidras izcelsmes “kompromatu” kariem.
Atzinīgi vērtējams arī tas, ka tā saucamajā latvisko partiju galā tomēr saglabājas interešu dažādība un nenotiek mākslīga saliedēšanās vienā politiskā spēkā ar mērķi stāties pretī savulaik vienotajam “krievvalodīgo” aizstāvju spārnam.
Dažādu interešu esamība un spēja tās salāgot demokrātiskā veidā ir demokrātijas stiprums un Latvijas attīstības labākais ceļš. No tāda viedokļa ir labi, ka EP būs pārstāvētas “Vienotība”, ZZS un NA, nevis būtu tikai viens milzīgs, it kā ārēji vienots, bet patiesībā iekšējo pretrunu plosīts “latviešu” politiskais spēks.
Atsevišķas sarunas vērts, protams, ir jautājums par vēlētāju kūtro dalību EP vēlēšanās, taču, skaidrs, ka nākamajos piecos gados būtu sabiedriskajā sarunā vairāk jārunā par to, kāda ir Latvijas izvēle un vieta Eiropas civilizācijā un tās stiprināšanā. Dalība EP vēlēšanās nepārprotami ir daļa no tā.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (7)