Pasarg’ Dievs no viensētniekiem Eiroparlamentā!

Viensētnieku sanāksmē katra brēkuļa mērķis ir izsist no siles, cik vien var

Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņā dažreiz dzirdami gan vispārīgi aicinājumi aizstāvēt Latvijas intereses, gan konkrēti solījumi “izsist” no Eiropas lielākus lauksaimniecības platību maksājumus vai pat naudu par katru emigrējušo latvju meitu un dēlu.

Brīžiem ir sajūta, ka Eiropas Parlamentu zīmē kā tādu viensētnieku sanāksmi, kurā visa apkārtējā (ārpus savas viensētas) pasaule savieno siles (no kuras var kaut ko paņemt) un policista (kas visu laiku mēģina kaut ko atņemt) tēlus. Viensētnieku sanāksmē katra brēkuļa mērķis ir izsist no siles, cik vien var, pēc iespējas mazinot iemaksas kopējā katlā. Bet, tā kā visi kopā nevar paņemt vairāk nekā atdot, tad cīņa notiek nevis par pagasta kopējo labklājību, bet par lielāku pīrāga daļu sev – uz kaimiņu rēķina. Sak’ – par kopējo pīrāga lielumu lai uztraucas “lielie un bagātie” – esmu taču maziņš cilvēciņš, kurš tāpat neko nevar ietekmēt. Turklāt, ja paņemšu nedaudz vairāk no kopējā katla, Eiropas mērogā tas tik un tā būs nieks.

Šāda filozofija vērtējama kā parazītiska un tai var būt negatīvas sekas gan Latvijai atsevišķi, gan visai Eiropas Savienībai (ES) kopumā (Latviju ieskaitot). 

 Cik reižu priekšvēlēšanu kampaņā mēs dzirdējām atbildi uz jautājumu, vai ES kopumā vispār ir nepieciešami lauksaimniecības platību maksājumi jeb – ko mēs varam piedāvāt, lai padarītu kopējo ES lauksaimniecības subsidēšanas sistēmu efektīvāku? Kā Latvija saņemto naudu varētu iztērēt noderīgāk, pēc iespējas vairāk veicinot ekonomikas potenciālu un pēc iespējas mazāk kuļot un kurinot pieprasījuma burbuļus? Piemēram, ja Latvijas pārstāvji sarunu procesā varētu apmainīt vienu eiro lauksaimniecības platībmaksājumu pret vienu eiro kohēzijas (infrastruktūra) finansējuma, vai tas būtu izdevīgi? Atbildes uz šiem jautājumiem padarītu ES (un Latviju kā ES sastāvdaļu) efektīvāku, bagātāku, stiprāku.

Ja jau Latvija patlaban ir ES un (nekas nav mūžīgs, bet) kādu brīdi (gadi, simtgadi, tūkstošgadi…?) tur paliks, tad ES uzplaukums ir arī Latvijas ziedu laiki, savukārt ES noriets ir arī Latvijas pagrimums. Līdzīgi kāds latvju zvejnieku ciems (nosauksim par nosacīto Sūnu ciemu) nevar attīstīties atrauti no pārējās valsts, arī Latvijas uzplaukums nav iedomājams Eiropas pagrimuma situācijā (kaut vai starptautisko tirdzniecības saišu dēļ).

Nosacītā Sūnu ciema lokālais patriotisms var izpausties arī aicinājumā piespiest galvaspilsētu maksāt par katru emigrantu, kas par Sūnu ciema naudu izskolots un palaists pieaugušo dzīvē. Jau nerunājot par to, ka šāds aicinājums būtu solis ceļā uz dzimtbūšanas atjaunošanu (patiešām – viss jaunais ir labi aizmirstais vecais), no makroekonomiskā viedokļa jebkurš asimetrisko šoku absorbēšanas mehānisma (un migrācija ir viens no šādiem mehānismiem) ierobežojums vājina reģionu kopumā un var apdraudēt vienotās valūtas telpas ilgtspēju.

Maza valsts par varenu var kļūt, radot izcilības noteiktās nišās, nevis izolējoties no ārpasaules. Sūnu ciems var uzplaukt, izskolojot izcilas personības, kas kļūtu par visas Latvijas varoņiem, nevis aizliedzot emigrāciju.

Var jau padomāt, ka skaisti (kaut arī tukši) vārdi pirms vēlēšanām netraucēs, jo solījumus tāpat neviens nepildīs (un, pat ja tēlos, ka mēģina pildīt, tik un tā nesasniegs iecerēto balsu trūkuma Eiropas Parlamentā dēļ). Tomēr mūsdienās politiķis nevar vērsties tikai pie savas valsts pilsoņiem – katru no viņiem dzird visa pasaule (pat ja mēs zinām, ka kāds vietējais ir utopists, ārzemēs viņu var uztvert kā sabiedrības meinstrīma domas paudēju). Kādas citas ES valsts iedzīvotājiem (kuru pašu valstī ir savi mazturīgie un bezdarbnieki) būs grūti iestāstīt, kāpēc viņu nodokļi tiek izmantoti ceļu būvēm, rūpnīcu modernizācijai un zinātnes attīstībai tālā Latvijā (2007. – 2013. gadā tie ir 5.7 miljardi eiro jeb vairāk nekā 2500 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju), kuras politiķi ne tikai izturas pret Eiropu kā pret sili, bet vēl aicina daļu no viņu nodokļiem novirzīt maksai par to, ka viesstrādnieki ieradušies viņa valstī, atņemot vietējiem darbavietas.

Tāpat kā Sūnu ciema lokālais patriotisms (kuras galējā forma ir tieksme uz autonomiju) negatīvi noskaņotu visu pārējo Latviju, līdzīgi notiek citos mērogos – sākot no cilvēku kolektīva un beidzot ar valstu savienībām. Tā rezultātā iekšējai lietošanai domāti priekšvēlēšanu saukļi var radīt atbalsi tālu ārpus valsts robežām, stimulējot pretējus saukļus (piemēram, “beidz barot Latviju!”) un popularizējot separātismu (mazākas starpvalstu saites) ES iekšienē. Vai Latvijā no tā iegūs? Diez vai.

Ja mazas valstis draudzēsies ar mazajām uz lielo rēķina, ja Dienvidu valstis veidos koalīcijas uz Ziemeļvalstu rēķina, ja katra valsts atsevišķi cīnīsies ar “eirobirokrātiju” (vai Sūnu ciema gadījumā – pagasta priekšniecību, kuras mērķis ir panākt kopējo pagasta labklājību) un par lielāku naudu savai viensētai par jebkuru cenu, tad tas vājinās visu ES un Latviju kā tās sastāvdaļu.

Pēdējā laikā arvien biežāk izskan bažas par Eiropas norietu. Lai arī tas, protams, nav izslēgts, tomēr civilizācijas ziedu laiks un noriets ir vairāku paaudžu darbības vai bezdarbības rezultāts, nevis ieraksts zvaigznēs. Manuprāt, Eiropas civilizācijas norietu ne mazāk par bārdainu Eirovīzijas uzvarētāju veicina viensētnieka sindroms ES institūcijās, tajā skaitā Eiropas Parlamentā.

Māt ar karodziņiem un solīt izsist no kopējā katla vairāk naudas prot arī mazāko klašu skolēni. No Eiroparlamenta deputātu kandidātiem es tomēr vēlētos sagaidīt ko vairāk.

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists