Enerģija kā ierocis – pret Krieviju

ASV senatori grib cīnīties ar Putinu, samazinot gāzes cenas

Aprīļa vidū Latvijā ieradās trīs ASV senatori, lai novērotu Latvijas, Igaunijas un ASV kopīgās militārās mācības Ādažos un lai tiktos ar Latvijas valsts amatpersonām un pārrunātu Rietumu iespējamos atbildes soļus Krievijas agresijai Ukrainā.

Delegācijas redzamākais loceklis bija Džons Makeins, kas daudziem jau pazīstams kā stingrās līnijas atbalstītāju attiecībās ar Krieviju. Taču interesi izraisīja arī viņa līdzceļotāji, republikāņu partijas senatori Džons Baraso (John Barrasso) no Vaiomingas un Džons Hovens (John Hoeven) no Ziemeļdakotas. Viņu štati ir bijuši celmlauži slānekļa gāzes un naftas ieguvē, kas ir radījis enerģētisko revolūciju pašā Amerikā un varētu nozīmīgi ietekmēt tirgu visā pasaulē. Abi ir svarīgās Senāta Enerģijas komisijas locekļi. Eksklusīvā intervijā ar senatoriem “Ir” centās noskaidrot, kā viņi skatās uz Amerikas lomu Krievijas iegrožošanā.

Visus nodarbina jautājums: kā var apstādināt Putinu?

Hovens: Mums šķiet, ka sankcijām jābūt spēcīgākām, gan ekonomiskajām, gan diplomātiskajām, un tām ir jātiek ieviestām vienoti. ASV ir jāieņem vadošā loma, tomēr tas ir jādara sadarbībā ar Eiropas Savienību. Ņemot vērā ASV un ES ekonomiku lielumu, salīdzinot ar Krieviju, un vēl jo vairāk, ja tās sadarbojas, nav šaubu, ka sankcijām būs nozīmīga ietekme uz Krievijas ekonomiku. Pat minimālās sankcijas, kuras ieviestas šobrīd pret atsevišķiem indivīdiem, kā arī draudi par citu sankciju ieviešanu, ir likušas Krievijas akciju biržai un rubļa kursam samazināties. Ja sankcijas tiktu ieviestas plašākā, apvienotā veidā, ir skaidrs, ka tās radītu pretspiedienu Krievijas rīcībai. Man šķiet, ir skaidrs, ka mums tādi soļi ir jāsper. Pārstāvju palātas un Senāta locekļi izstrādās papildus sankcijas. Mēs te esam ieradušies, lai labāk saprastu, ko cilvēki šeit domā par to, kas būtu jādara, un mēs atgriezīsimies ASV un izstrādāsim plašākas sankcijas.

Kas tās varētu būt?

Baraso: Putins respektē tikai spēku. Viņš nav cilvēks, kuram var prasīt – lūdzu pārstājiet darīt to, ko jūs darāt. Viņš meklē mazāko pretestības ceļu un uz to virzās. Tātad sankcijas, kas ierobežo iespējas tirgot naftu ārzemēs, sankcijas pret bankām – ir jāiet daudz tālāk nekā vienkārši sankciju ieviešana pret atsevišķiem indivīdiem.

Vai finanšu sankcijas varētu būt tik spēcīgas kā sankcijas, kuras tikušas ieviestas pret Irānu, lai to lielā mērā atslēgtu no pasaules finanšu sistēmas?

H: Man šķiet, ka tās tiks piemērotas nedaudz atšķirīgā veidā. Man šķiet, ka būs sankcijas, kuras mērķētas pret indivīdiem un organizācijām, kas ir Putinam tuvas. Magņitska likuma paplašināšana. Vīzu un ceļojumu ierobežojumi. Sankcijas, kas ierobežo ieroču pārdošanu Krievijai. Tehnoloģiju pārdošanas ierobežošana, kas nozīmīgi ietekmētu ne tikai viņu enerģētikas nozari, kas viņiem ir ienākumu avots, bet arī viņu militāros spēkus. Likumdošana, kas vērsta pret korupciju ārzemēs, var tikt izmantota pret oligarhiem. Tāpēc man šķiet, ka būs plašākas sankcijas, taču nedomāju, ka tās sākotnēji varētu salīdzināt ar sankcijām pret Irānu. Man šķiet, ka tās būs šaurāk mērķētas, vismaz sākotnēji.

Vai varētu būt kādi tirdzniecības ierobežojumi?

H: Tas ir atkarīgs no notikumu attīstības.

B: Rietumu demokrātijām ir jāsadarbojas. Ņemot vērā Krievijas tirdzniecības apjomus ar Eiropu, sankcijās ir jāiesaista daudzas citas valstis, ne tikai ASV. Visām Rietumu demokrātijām ir jāpiedalās sankcijās.

Eiropā ir bijis grūti panāk visu ES valstu vienotu nostāju par sankcijām. Vai, jūsuprāt, tā ir problēma?

B: Krievija un konkrēti Putins ir izmantojis enerģētiku gan kā burkānu, gan kā pātagu, lai apbalvotu draugus un sodītu ienaidniekus. Viņš paaugstinājis gāzes cenu Ukrainai vienas dienas laikā par 44%, atceļot dažas atlaides. Man šķiet, ka viņš turpinās tā darīt, lai nopirktu draugus un sodītu tos, kuri nav viņa draugi. Dažādas valstis ir vairāk vai mazāk ievainojamas atkarībā no tā, cik tās saņem naftu un gāzi no Putina, un no tā, kādas tām ir iespējas glabāt gāzi un cik tām ir šajās glabātuvēs. Man šķiet, ka viņš centīsies izspēlēt vienu valsti pret otru. Tāpēc, manuprāt, ir jābūt stipriem, un valstīm ir kopā jābūt stingrām. Taču cena vienā valstī varētu būt augstāka nekā citā.

Vai jūs no Latvijas un Igaunijas valdībām dzirdējāt apņēmību ieviest sankcijas, vai drīzāk bažas par to ietekmi?

H: Ir atbalsts sankcijām. Senatora Baraso teiktais atgādina, ka ir svarīgi atrast pareizo līdzsvaru enerģētikas jautājumos, lai panāktu vienotu nostāju par sankcijām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs piedalāmies šajās tikšanās reizēs un strādājam pie enerģētikas stratēģijas. Taču ir atbalsts sankcijām. Jūs gan labi zināt, ka ir dažādas partijas, un tām varētu būt nedaudz atšķirīgi viedokļi, tieši tāpat, kā ir atšķirīgi viedokļi ES. Tomēr kopumā ir atbalsts sankcijām. Atrast pareizo kombināciju un panākt visu piekrišanu ir daļa no izaicinājuma, tomēr tam ir jānotiek.

Senators Makeins ir teicis, ka Ukrainai jāpiegādā vairāk militāras palīdzības. Vai jūs tam piekrītat un vai tam ir atbalsts ASV?

H: Man šķiet, ka ir atbalsts tam, lai NATO izrāda spēcīgu un skaidru klātbūtni. Mēs vakar novērojām kopējus manevrus, kuros piedalījās ASV jūras kājnieki un Latvijas bruņotie spēki. Redzējām viņu spējas sadarboties un koordinēt rīcību. Man šķiet, ka redzēsiet paplašinātu NATO militāro klātbūtni, gan lidmašīnas, gan karakuģus un kopējas operācijas, kurās piedalās NATO dalībvalstis.

B: Mēs abi pirms dažām nedēļām bijām Kijevā, tikāmies ar premjerministru un prezidentu. Premjerministrs atklāti teica, ka iepriekšējais režīms bija militāros spēkus grāvis, iztukšojis, un tagad palicis ļoti maz tehnikas, kas darbojas, var lidot vai šaut. Viņiem ir nepieciešamas pamatlietas, lai varētu sevi aizstāvēt. Senators Makeins ir aicinājis viņiem sniegt šādu palīdzību.

Vai ASV ir plašāks atbalsts šādai palīdzībai? Patlaban cilvēki ar zināmu ironiju saka, ka ASV dod Ukrainai tikai armijai domātas pārtikas devas.

H: Viņiem ir nepieciešamas tādas lietas kā baterijas, rezerves daļas, degviela, nakts redzamības brilles, komunikācijas ierīces, palīdzība ar militāras dabas informāciju. Tās ir tās lietas, kas viņiem nepieciešamas, lai spēcinātu viņu militāros spēkus un spējas aizstāvēties.

Vai ASV ir plašāks atbalsts šādas palīdzības sniegšanai, teiksim, valdībā?

H: Man liekas, ka ir atbalsts un ka tas pieaug. Arī valdībā. Bet ir lietas, par kurām ir skaidrs, ka mēs nevaram runāt.

Kāds bija jūsu iespaids par manevriem Ādažos?

H: Man likās, ka tie bija izcili. Tas tiešām ir NATO – patiesa alianse starp mūsu valstīm kopējas aizsardzības vārdā. Man likās, ka vakardienas manevri bija izcili! Atceraties, Latvijas bruņotie spēki ir cīnījušies ar mums tādās vietās kā Afganistāna. Ja nemaldos, Latvijai trīs karavīri krita Afganistānā. Esmu bijis vairākas reizes Afganistānā, arī Irākā, tāpat arī senators Baraso, un esmu novērojis vairākas citas valstis, kuras tāpat kā Latvija tur piedalās kopējās operācijās. Tas, ko mēs vakar redzējām, bija lielisks piemērs tādām militārām operācijām un manevriem un kopējai aizsardzībai, kura ir NATO būtība. Manuprāt, tas ir vēl vairāk jāspēcina.

Viena no lietām, par kurām esam runājuši šeit ar Latvijas politiskajiem vadītājiem, ir 2% IKP ieguldīšana aizsardzībā. Tas ir ļoti svarīgi. Igaunijā stāsta, ka viņiem ir 2%, un vairākkārt mums teica, lai atgādinot citām valstīm sasniegt šos 2%. Tā ir svarīga vēsts. Kā tajā vecajā parunā: visi par vienu un viens par visiem.

Vai no Latvijas pārstāvjiem sadzirdējāt pārliecinošu apņemšanos palielināt aizsardzības izdevumus līdz 2%?

H: Jā.

B: Ne jau rīt uz brokastu laiku, bet pakāpeniski. Man arī likās, ka vakardienas manevri bija ļoti iespaidīgi, to koordinācija un sadarbība. Varēja redzēt, kā viņi koordinēja apšaudi noteiktās zonās, ka tur bija labi strukturēta un integrēta darbība, lai varētu kopā cīnīties.

H: Latvijai nav lieli bruņotie spēki, bet ir skaidrs, ka tie ir ļoti spējīgi. Mēs prasījām saviem jūras kājniekiem – kādi ir latvieši? Viņi teica, ka ļoti labi.

Pirms kļūšanas par senatoru es biju gubernators, tāpēc zinu par štatu partnerības programmu. Mūsu nacionālās gvardes vienībām no dažādiem štatiem ir attiecības ar dažādām valstīm. Mičiganas nacionālā gvarde ir sadarbojusies ar Latvijas bruņotajiem spēkiem daudzus gadus.

Nu jau divdesmit.

H: Tas ir ilgs laiks. Tāpēc spējas kopā darboties, komunicēt, tas nav radies vienas dienas laikā. Tas attīstījies ilgā laikposmā. Tāpēc, kad uz divām nedēļām šeit ieradās mūsu jūras kājnieki no Rumānijas, kur viņi kopējā bāzē atrodas sešu mēnešu garā norīkojumā, viss darbojas ļoti labi. Tā tam ir jābūt.

Latvijas aizsardzības ministrs un citas Baltijas valstu un Polijas amatpersonas ir aicinājušas reģionā izvietot lielākus alianses spēkus. Ko jūs par to domājat?

H: Man liekas, ka būs vairāk kopēju manevru. Jūs redzēsiet vairāk tādu lietu, kādu mēs tikko aprakstījām. Būs kopējas operācijas, tās būs plašākas, liks lietā plašākas spējas. Pregaisa aizsardzību, radarus, vairāk nekā vienkārši kājnieku spēkus, kurus redzējām vakar.

Liela mediju uzmanība tika pievērsta senatora Makeina izteikumiem, ka šeit nebūs jaunu militāru bāzu. Vai jūs piekrītat Makeinam?

H: Man šķiet, ka tā visdrīzāk būs. Es nedomāju, ka būs militārā bāze. Būs vairāk kopēju manevru, un ne tikai šeit. Tas nenozīmē, ka nebūs spēku pārvietošanas NATO iekšienē. Es nezinu, tieši kā tie tiks izvietoti, taču man šķiet, ka tiks nodrošināts, ka pielāgosimies un reaģēsim uz notikumiem, stiprināsim gatavību un kopējo aizsardzību. Taču, ja runa ir par spēku izvietojumu un darbību, svarīgāki būs kopējie manevri, nevis jaunas bāzes.

B: Ir jāatceras, ka tradicionāli “bāze” nozīmē, piemēram, vieta ar bāzes slimnīcu, bāzes skolu. Tādas lietas, manuprāt, nebūs.

Vai tas ir tāpēc, ka negribat pārāk izprovocēt Krieviju?

H: Nē. Tas vairāk saistīts ar veidu, kā mūsdienās militārie spēki darbojas un kā var visefektīvāk no izmaksu viedokļa nodrošināt kopējo aizsardzību.

Tātad varētu būt vairāk sabiedroto bruņoto spēku šeit jau eksistējošajās militārā izvietojuma vietās?

H: Operacionāliem nolūkiem, jā.

Vai varētu notikt dažādu spēju attīstība, piemēram, radaru vai infrastruktūras spēku izvietošanai tuvāk NATO robežām? Piemēram, runā par iespējām attīstīt ostu infrastruktūru, kas ļautu šeit ienākt karakuģiem, ja tas būtu nepieciešams.

H: Spējas veikt kopīgas operācijas, tehnoloģijas, kas nodrošina iepēju novērot, identificēt un aizstāvēties – tādas lietas varētu būt. Pastiprinātas spējas, nevis tas, ko tradicionāli uzskatām par bāzi.

Es par to prasu, jo gan Latvijā, gan citur Baltijas valstīs un Polijā, kad cilvēki domā par pastiprinātu gatavību mūs aizstāvēt, viņi domā – mēs gribam te redzēt amerikāņu karavīrus. Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri saka – lai justos droši, mēs gribētu te redzēt amerikāņu kareivjus?

H: Jūs tos redzēsiet rotācijas kārtība. Kāda ASV grupa kā daļa no NATO tie ienāks, piedalīsies operācijās. Piemēram, mūsu jūras kājnieku grupa te ir uz divām nedēļām, tad atgriezīsies savā bāze. Tas pats ar lidmašīnām, mēs ar dāņiem uz laiku sūtīsim lidmašīnas uz šejieni. Jūs redzēsiet vairāk karavīru, lidmašīnu un tehnikas kādu laiku. Manuprāt, vairāk tiks pielietota šī pieeja, nevis pastāvīga bāze.

B: Ja runa ir par aktivitātēm ostās, tad gaidāms, ka pieaugs arī darbības saistībā ar sašķidrināto gāzi.

Tas noved pie nākamā jautājuma par enerģētikas politiku un enerģētisko neatkarību. Plašāk ņemot, kas Eiropai būtu jādara, lai iegūtu lielāku enerģētisko neatkarību no Krievijas? Tā kā jūs abi esat no energoresursu ražojošiem štatiem, jums varētu būt kāds ieskats šajā jautājumā.

H: Mēs abi piestrādājam, lai Amerika varētu eksportēt vairāk energonesēju, gan sašķidrināto dabas gāzi, gan arī citus enerģijas avotus. Ir milzīgs pieprasījums Eiropā, arī šeit pat Baltijas valstīs, tās Krievija var turēt kā ķīlnieces sakarā ar lielo energoatkarību. Jums ir nepieciešama enerģētiskā drošība un enerģija, kuru varat atļauties, un no Krievijas jūs to nesaņemat. Viņi var mainīt cenu atkarībā no tā, vai grib kādu apbalvot vai sodīt, un nav īstu ilgtermiņa uzticamu piegādes garantiju. Turklāt tieši energoresursu eksports ļauj Krievijai apmaksāt visas savas pārējās aktivitātes. To pateica Džons Makeins, kad viņš Krieviju nosauca par benzīna staciju, kas izliekas, ka tā ir valsts. Ir satraukums – jo vairāk Austrum- un Rietumeiropa ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādes, jo mazāk tās spēj pieņemt lēmumus, kas ir demokrātisku, brīvību mīlošu tautu interesēs.

Ko Eiropa var darīt, lai atbrīvotos no šīs atkarības?

H: Latvijai, piemēram, ir spēja uzglabāt dabas gāzi, [kas apmierinātu jūsu patēriņa vajadzības] uz apmēram diviem gadiem. Esam dzirdējuši dažādas aplēses, tomēr pieņemsim, ka tie ir divi gadi. Tā ir neticama priekšrocība. Jūs varat importēt gāzi vasarā, kad tā ir lētāk, un to uzglabāt. Tātad [tā ir priekšrocība] gan cenas, gan drošības ziņā – ja gadījumā piegādes tiek pārtrauktas, varat izmantot glabātuvē sakrāto gāzi.

Tā ir milzīga priekšrocība, bet kā to vislabāk izmantot? Ja visa gāze nāk no “Gazprom”, tas šo priekšrocību mazina. Taču jūs varat attīstīt sašķidrinātās dabas gāzes (SDG) importus kopā ar tādām valstīm kā ASV. Amerika tagad ražo vairāk gāzes nekā patērē, cenas ir ļoti zemas, tāpēc pat ar transporta cenām tā var tikt šurp atvesta par konkurētspējīgu cenu. Senators Baraso ir bijis starp galvenajiem SDG eksporta likumdošanas atbalstītājiem, un mums ir jāattīsta eksporta infrastruktūra. Mūsu kompānijas ir gatavas būvēt šo infrastruktūru, katra no tām kaut vai rīt ieguldīs desmit miljardus dolāru, lai uzceltu atsevišķu terminālu, ja tik vien saņems apstiprinājumu savam pieteikumam. Tās ir gatavas sākt, un nav runa par to, ka tām būtu jāmeklē nauda. Tādi uzņēmumi kā “Exxon” saka – mums ir desmit miljardi, dodiet mums iespēju sākt celtniecību!

Kāpēc tas nenotiek?

H: Patlaban – valdības dēļ.

Kāpēc?

H: Vēsturiski mēs esam patērējuši vairāk gāzi nekā ražojām. Taču tas ir mainījies. Mēs katru gadu ražojam 30 triljonus kubikpēdu gāzes, bet patērējam 25 triljonus, un ražošanas apjomi pieaug gan Amerikā, gan Kanādā. Viņi grib tirgus, mēs gribam tirgus. Tā ir iespēja. Visi saka, ka tas nevar notikt rīt. Protams, ka tas nevar notikt rīt, taču, ja šodien nesāksies celtniecība, tad to nevarēs izdarīt arī viena, divu vai trīs gadu laikā.

B: Krievija 2006. un 2009.gados aizgrieza ventili. Vajadzēja jau tad sākt gatavoties, taču tas nav noticis. Pagātni nevar mainīt, taču ir jāsaka – nu ir pienācis laiks, tagad ir jāsāk nodrošināties. Nauda ir pieejama, tas prasīs laiku, bet ne pārāk daudz. Ir vajadzīga politiskā griba, lai pateiktu Krievijai, ka mēs nebūsim ķīlnieki, neļausim pret mums izmantot burkānu un pātagu. [Tai jāsaka:] ņem savu burkānu un pazūdi!

H: Mēs sākām savu braucienu Norvēģijā…

Gribēju par to prasīt, jo norvēģi taču no jums nepirks SDG…

H: Tieši otrādi. Norvēģija un “Statoil” ne tikai ražo gāzi, bet viņi ir arī iesaistīti kopuzņēmumos pie Kaspijas jūras, viņi ar citiem ceļ gāzes vadu caur Turciju. Tāpēc būs iespējams ievest vairāk gāzes ne tikai no pārējās Eiropas, kas radīs citus piegādes avotus, kas konkurē ar “Gazprom”, bet būs arī gāze no ASV, kas meklē tirgus. Tāpēc mūsu ceļojuma maršruts bija sekojošs. Sākām Norvēģijā, kas ir eksportētāja, kas piegādās vairāk Eiropai. Nākamā pieturvieta – Igaunija, kas ražo 90% no patērētās enerģijas, tātad importē tikai 10%. Viņi jau tagad ir diezgan spēcīgā pozīcijā. Tad uz Latviju – jums ir uzglabāšanas kapacitāte. Tā ir priekšrocība, kas jāizmanto. Lietuva tieši tagad ceļ SDG importa termināli, varbūt cels arī gāzes vadu no Polijas.

Kā mēs to varam veicināt? Skaidrs, ka ir iespējams atrast citus piegādes avotus, ne tikai “Gazprom”. Ja ir koordinēti centieni to darīt, tas radīs spiedienu, lai Krievija kļūst par tirgus dalībnieku. Mēs esam tirgus dalībnieki, mūsu kompānijas nevar noteikt cenu, to dara tirgus. Tā nedara “Gazprom”, kas nosaka cenu, balstoties uz ģeopolitiskiem apsvērumiem.

Ja ASV valdība izsniegs atļaujas SNG terminālu celtniecībai, cik drīz šī gāze varētu nonākt Eiropas tirgos?

H: Dažu celtniecība jau ir sākusies, tāpēc ir ticams, ka tas varētu notikt trīs gadu laikā. Jāpiebilst, ka runa ir par piegādēm no ASV. Lietuva varētu saņemt SNG no citiem avotiem daudz ātrāk, tiklīdz viņiem ir pabeigts terminālis.

B: Mums šķiet, ka jebkuri gāzes eksporti no ASV, vienalga, uz kurieni tie tiek sūtīti, palīdzēs samazināt cenas.

H: Tas Krievijai nāk par sliktu.

Nesen “Financial Times” parādījās komentārs, kura autors Filips Verlagers ieteica pārdot daļu no ASV stratēģiskās naftas rezervēm, lai samazinātu naftas cenas pasaulē. Nafta veido lielāku daļu Krievijas eksporta nekā gāze. Ko jūs domājat par šo domu?

H: Manuprāt, tā ir īstermiņa stratēģija, kurai nebūtu īsti nozīmīga ietekme uz cenām.

B: Par to bija daudz lielāka diskusija pirms trim, četriem gadiem, kad benzīna cenas Amerikā vēl bija augstas, bet valdība turpināja iepirkt naftu stratēģiskajām rezervēm par augstāku cenu. Mums nešķita, ka tas ir labs veids, kā izmantot valsts naudu. 

H: Mēs ar senatoru Baraso esam iesnieguši likumprojektus. Viņa likumprojekts panāktu SNG eksportus uz NATO valstīm, uz Ukrainu un uz Japānu. Manējais ir par “Keystone XL” naftas vada celtniecību, kas transportētu gandrīz miljonu barelu dienā no Kanādas uz ASV. Viņi to grib palielināt līdz 3,2 miljoniem barelu dienā. Tas reāli spiestu naftas cenas uz leju. Ir jāizsniedz atļaujas pamatinfrastruktūrai, ir jāpieņem mūsu iesniegtie likumprojekti, un tiks samazinātas naftas cenas gan ilgtermiņā, gan īstermiņā, jo radīsies ilgtermiņa, nepārtrauktas piegādes, nevis neliela daudzuma izņemšana no glabātuvēm. Tā tas būtu jādara.

B: Ja skatās uz enerģētikas politiku visā pasaulē, ir redzams, kādu lomu spēlē vides aktivīsti. Vācijā tie panāca atomenerģijas spēkstaciju slēgšanu, tāpēc tur būs jāieved enerģija no citām valstīm. Tas pats redzams arī ASV, kur daži cilvēki pretojas mūsu priekšlikumiem, kurus būtu prātīgi realizēt. “Keystone XL” naftas vads un SDG eksports dotu pretsparu Krievijas pašreizējai rīcībai.

H: Kanāda ražo ap 1,2 miljonus barelu dienā rietumu naftas smilšu laukos, viņi grib to palielināt līdz 3,2 miljoniem. Tas ir papildus 2 miljoni. Manā štatā ražo ap miljonu barelu dienā, to grib palielināt līdz 1,8 miljoniem, tas ir vēl 0,8. Kopā sanāk teju 3 miljoni barelu dienā ilgtermiņā. Tas ir, kā ietekmēt cenas, nevis vienkārši samazināt rezerves.

Taču tās ir ilgtermiņa atbildes, bet Putins rīkojas šodien. Viņš nākamnedēļ varētu būt jau Doņeckā. Vai nebūtu tomēr jādomā par kaut kādu īsāka termiņa rīcību?

H: Jā, un tāpēc stratēģijai ir jābūt visaptverošai, kurā ir gan sankcijas, gan vienota NATO rīcības stiprināšana, gan enerģētikas politika. Jādara visi trīs, lai būtu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa rīcība.

B: Ja tās lietas būtu izdarītas jau 2006. vai 2009.gadā, mēs tagad nebūtu tādā situācijā.

H: Īstermiņā jārunā par sankcijām.

Jūsu pārstāvētajos štatos jaunās naftas un gāzes ieguves tehnoloģijas – hidrauliskās šķelšanas – izmantošana ir radījusi ekonomisku uzplaukumu, taču šai tehnoloģijai ir arī daudz pretinieku un Eiropā to daudzviet uzņem ļoti rezervēti. Kāda ir bijusi jūsu pieredze ar šo tehnoloģiju, sevišķi ar tās ietekmi uz vidi?

B: Vaiomingā pieredze ir bijusi ļoti pozitīva gan darba vietu skaitam, gan ekonomikai, gan mūsu spējai apmaksāt izglītību studentiem, kuri tagad var apmeklēt universitāti, pateicoties lielākiem nodokļu ienākumiem. Mums ienākumi uz cilvēku ir starp augstākajiem Amerikā, tūlīt aiz Ziemeļdakotas. Ja paskatās uz ienākumiem, kas ir cilvēkam patlaban ASV, pirmajās vietās ir Ņujorka un Konektikuta, kur dzīves dārdzība ir daudz augstāka. Divi štati, kuri pievērš sev uzmanību ar to, ka tur ir gan augsti ienākumi, gan zema dzīves dārdzība, ir Vaiominga un Ziemeļdakota. Tas ir pateicoties enerģijas nozarei.

Bet ko jūs sakāt par bažām, kas saistītas ar vides piesārņošanu?

B: Iedzīvotāji domā, ka [ieguve] notiek atbildīgi. Mums šķiet, ka labi rūpējamies par mūsu dabu. Vaiominga vēl aizvien ir vieta, kuru cilvēki no visas pasaules grib apmeklēt tās dabiskā skaistuma dēļ. Man šķiet, ka savus resursus esam izmantojuši prātīgā un pret vidi iejūtīgā veidā.

H: Jāatceras, ka hidrauliskā šķelšana nav jauna tehnoloģija. Ja nemaldos, to pirmo reizi izmantoja Oklahomas štatā piecdesmitajos gados. Tā tikusi pielietota ļoti ilgu laiku. Kad tās apjomi bija mazāki un tai nebija tik liela loma enerģijas ražošanā, neviens neteica – kādas šausmas, hidrauliskā šķelšana! Tā tikusi izmantota daudzas desmitgades, un neviens par to sevišķi neuztraucās. Tā kā ar šo tehnoloģiju ļoti pieaugusi naftas ieguve, pēkšņi daži cilvēki saka, ka tā ir problēma. Vai tas ir kādu zinātnisku atziņu rezultāts? Vai arī tāpēc, ka daži cilvēki nevēlas, lai izmanto fosīlās enerģijas un grib, lai sāk izmantot citus enerģijas veidus, un tāpēc to padara par problēmu? Jo pieredze ar šo tehnoloģiju ir bijusi laba. Tā tiek pielietota drošā, no vides viedokļa pieņemamā veidā. Tā tas ir bijis jau daudzus gadu desmitus.

Jūs Eiropai ieteiktu būt atvērtākai šai tehnoloģijai?

H: Jebkas, ko dara, ir jādara pareizi. Taču hidrauliskās šķelšanas urbumi ir divas jūdzes [3 km] dziļi, tātad tie notiek vairāku jūdžu attālumā no jebkura dzeramūdens avota, un urbumos izmantotais ūdens tiek pārstrādāts.

B: Turklāt urbumos tiek izmantoti horizontālie urbumi, kas nozīmē, ka ietekmētās virszemes platības ir mazākas.

H: Viens urbums [apgūst iegulas] vairāku jūdžu attālumā. Virszemes ietekme ir daudz mazāka.

Pēdējais jautājums – vai Rietumi spēs apstādināt Putinu?

H: Es ticu, ka varēs.