Lieldienas. Dubultā realitāte

Kas ir tas patiesi paliekošais – aiz mums?

BBC radio reportāžā no Krimas reģiona korespondents kādam jaunam, no ukraiņu „fašistiem atbrīvotam” krievu tautības vīrietim uzdeva šādu jautājumu: „Sakiet, lūdzu, kas tagad, kad Krima ir pievienota Krievijai, Krievijas armija jūs sargā un arī turpmāk varēsiet runāt savā dzimtajā valodā, izmainīsies tieši jūsu personiskajā dzīvē? Vai tagad būsiet laimīgāks?” Iestājās mulsinošs klusums bez atbildes.

Lieldienu laikā, kad teologi kopā ar dievnamu torņiem un zvaniem mūsu domas vērš uz Kristus augšāmcelšanās stāstu, bet pasaules un pašmāju mediji no karsto notikumu „frontes līnijām” sacenšas ziņu virsrakstu dramatismā, pārņem pat sava veida kosmiskas skumjas par pasauli un tajā notiekošo. Jo mēs tajā esam klātesoši. Visi.

Šogad Lieldienu laiks ir citāds, jo pasaule ir kļuvusi citādāka. Mēs – atšķirīgāki. Jo viss pasaulē esošais ir izkustināts no savas vietas.

Līdzšinējā lietu kārtība, viss tik pierastais un pašsaprotamais ir pārmākts un robežas pārkāptas. Neviļus nākas konstatēt, cik gan „iekārta gaisā” ir mūsu dzīve, cik gan nedroši pamati ir mūsu realitātei un īstenībai, kurā dzīvojām līdz šim.

Mūsu laiks un laikmets nav gluži I.Gončarova Oblomovs, kurš dienām var zvilnēt putekļu un zirnekļu tīklu ieskautā dīvāniņā, lai uz sava kalpa Zahara mudinājumiem apģērbties tikai vārgi iekliegtos: „Dzīve uzbrūk!”.

21.gadsimtā mums dzīve neuzbrūk, tā atrodas brīvā kritienā. Ar caururbjošu skaudrumu par lietu kārtību, pamatīgu brutalitātes devu.

Mūsu laikmetā franču intelektuāļa Ž.Bodrijāra simulakri un simulācijas var „piecelties” kājās un sev aplaudēt, jo ir pilnībā izzudusi atšķirība starp īsto-neīsto, reālo-iedomāto. Ideoloģijas vairs nepastāv kā melīgas struktūras, kas aizsedz patieso realitāti, bet gan pilnībā aizstāj realitāti. Skatoties ziņas televīzijā, arvien vairāk pārņem jautājums, vai redzamā realitāte ir īsta vai tikai iluzors triks ar mūsu apziņu? Jo „patiesība”, kas tiek sludināta no rīta, kļūst jau par puspatiesību vai meliem vakarā.

Kas ir šī realitāte, kurā mēs visi, tieši vai netieši esam ierauti un klātesoši? Un ko darīt man, 21.gadsimta cilvēkam, kurš redzot, dzirdot un lasot ik minūti, ik stundu, ik dienu ziņu virsrakstus, tiek torpedēts ar informācijas Šarko dušu? Kādu attieksmi paust pret dažu labu „lielo” cilvēku rīcību, kuri savu personisko ambīciju vadīti vēlas uzlabot, pielabot ne tikai savu, bet arī citas valstis? Bet varbūt visu pasauli? Jāsamierinās?

Vai nav paradoksāli, ka mums atvēlētajā dzīves laika nogrieznī mēs dzīvojam īstenībā, ko dažkārt tikpat kā nesaprotam. Kas tad galu galā ir tas paliekošais, tas drošticamais un uzticamais mūsu dzīves pamats un īstums? Vai tāds vispār pastāv?

Visu cilvēku dzīvēm ir vairāki vienojoši aspekti: 1) mēs visi dzīvojam vienā pasaulē; 2) mums katram ir tikai 24 stundas diennaktī un mēs nezinām mums atvēlēto laiku zem saules. Viens no lielajiem dzīves jautājumiem ir: kā dzīvot, piedalīties un dalīties ar mums atvēlēto laiku, lai mūža beigās varētu sacīt: „Jā, tā bija piepildīta dzīve!”

Katrs no mums ir saskāries ar brīdi, kad konkrēts dzīves mirklis, sevis izjūta ir bijusi nepastarpināta un tieša. Ierasti tas notiek, kad esam kopā ar mums tuviem cilvēkiem, kādā mākslas notikumā vai vienkārši klusumā. Tas ir sava veida Lielais Mirklis, par kuru, kā zināms, mēdz teikt – mirkli, apstājies. Lūk, tas ir dzīves īstums, tā realitāte jeb, runājot Imanta Ziedoņa vārdiem – „patikšana, šī smalkā saitīte starp mums, kas dara mūs visus kopā dārgākus. Un vienu – otram”. Tā ir realitāte, kas ir „uz zemes” un patiesi īsta. Paliekoša.

Šo īstumu var salīdzināt arī kā izjādi ar zirgu. Tev priekšā ir bezgalīgs lauks. Esi tu un tavs zirgs. Tu uzkāp seglos un pazūdi laukā, apkārt neviena nav, neviena…ne savas domas, ne citu. Tas ir tas retais mirklis, kad esi absolūtajā iesaistē pasaulē – tu kā veselums, tu – kā kaut kas īsts un tagadnīgs, piederošs pasaulei. Tu pats kā šis retais mirklis.

1960.gada Lieldienās toreizējais ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds savā dienasgrāmatā rakstīja: „Kad domāju par tiem, kas bijuši pirms manis, es jūtos kā viesībās – klusajā brīdī, kas iestājas, kad goda viesi aizgājuši. Kad domāju par tiem, kas nāks vai paliks pēc manis, es jūtos, kā gatavojot svētkus, kuru līksmībā pats nepiedalīšos.” Šie vārdi precīzi izteic tagadnīgo, dziļi kontemplatīvo mirkli, kas vienlaikus nes atskārsmi par mūsu trauslo laicīgumu zem saules, jo „drīz pienāks nakts. Katra diena ir pirmā – katra diena ir dzīve”.

Bet varbūt atbilde eksistenciāli sūrajam vaicājumam par mūsu dzīves īstumu ir saklausāma režisora Paolo Sorrentīno filmas „Dižais skaistums” beigu kadros:

„Es vēlos tev kaut ko parādīt. Tas vienmēr beidzas tā. Ar nāvi. Bet pirms tās bija dzīve. Apslēpta zem visa tā bla, bla, bla. Tas viss atrodas zem čalām un trokšņa. Zem klusuma un jūtām. Zem emocijām un bailēm. Zem vārgajiem, nepastāvīgajiem skaistuma uzplaiksnījumiem. Arī zem pamatīgas netīrības un nožēlojamas cilvēcības. To visu kā sega pārklāj kauns par savu eksistenci šajā pasaulē. Tālāk seko tas, kas atrodas aiz tā visa. Es nenodarbojos ar to, kas atrodas aiz.

Un tādēļ… lai šis romāns sākas. Galu galā… tas ir tikai triks. Jā, tas ir tikai triks.”

Jā, patiesi. Vai mūsu dzīve nav tikai triks? Kur sākas mūsu dzīves īstums, mūsu jēgpilnā realitāte? Kas ir tas patiesi paliekošais – aiz mums? Varbūt mūsu dzīves glābiņš tomēr slēpjas Lieldienu stāsta paradoksā? Un tieši ar to mērojams mūsu dzīves īstums.