Par reālpolitiku un valstisku politiku

Katrā krīzē padomi ir jāuzklausa un riski ir jānovērtē, taču ko un kā darīt neviens nevar izlemt mūsu vietā

Krimas iekarošana un aneksija apstiprināja, ka tās bažas, kuras nu jau vismaz 15 gadus, kopš Putina nākšanas pie varas, saviem Rietumu kolēģiem ir pauduši Austrumeiropas politiķi un diplomāti, ir bijušas pamatotas. Mēs atkal un atkal atkārtojām – autokrātiska, ar specdienestu metodēm pārvaldīta Krievija apdraud savus kaimiņus, mieru Eiropā un pasaulē.

Šo mūsu un arī daudzu reālistiski domājošu Rietumu ekspertu viedokli augstākā līmeņa saietos visbiežāk pieklājīgi uzklausīja un tikpat pieklājīgi nolika sāņus. Ar Krieviju bija jātaisa bizness. Gāzes imports („Ziemeļu straume” un „Dienvidu straume”), tehnoloģiju un militāro iekārtu eksports (franču „Mistral” karakuģi) ir tikai divi spilgtākie piemēri tam, kā komerciālas intereses ņēma virsroku pār stratēģiskajām. Putina režīma virzīšanās arvien tālāk prom no demokrātijas neslēpta autoritārisma un personības kulta virzienā, protams, izskatījās nepatīkami, bet šo nepatiku ar uzviju kompensēja peļņa no darījumiem ar Krieviju.

Patiesības labad gan ir jāatzīst, ka šī “pragmatiskā pieeja” nav bijusi sveša arī Centrālās un Austrumeiropas politiķiem. Piemēram, Ungārijā, valstī, kurā 1956. gadā padomju karaspēks brutāli apspieda brīvības centienus un kurā pašlaik pie varas ir “nopelniem bagāti antikomunisti”, valdība nule noslēdza ar Putina Krieviju 10 miljardus eiro vērtu kodolenerģijas līgumu un Ungārijas premjers Orbans ES Padomēs cenšas atrunāt kolēģus no sankcijām pret Krieviju. Par Latvijas ekonomiskās piesaistes Krievijai apzinātu turpināšanu šoreiz neizvērsīšos, jo to jau labi ir izklāstījis Roberts Zīle. (Delfi, 27.03.2014 )

Protams, Putina agresija ir veicinājusi Rietumu gatavību kopīgai rīcībai – no militārās aizsardzības spēku izvietošanas Baltijas valstīs un finanšu palīdzības Ukrainai līdz kopīgas transatlantiskās tirdzniecības un enerģētiskās telpas veidošanai. Ir pierādījusies NATO pastāvēšanas jēga un, ļoti iespējams, turpināsies ciešāka Eiropas ekonomiskā integrācija – ne tikai lai nodrošinātu Eiropas globālo konkurētspēju, bet arī lai sniegtu ekonomisko un enerģētisko drošību dalībvalstīm.

Šajās nedēļās mēs Latvijā esam saņēmuši vairāk simbolisku un praktisku apliecinājumu mūsu drošībai nekā iepriekšējos mūsu NATO dalības desmit gados kopā. Es ceru, ka šie apliecinājumi novedīs arī pie konkrētas NATO spēku un infrastruktūras pastāvīgas izvietošanas Latvijā. Tāpat ceru, ka mūsu sabiedrības veselīgā reakcija uz palielināto apdraudējumu un prasība vairāk ieguldīt valsts aizsardzības spējās novedīs pie konkrētiem lēmumiem par budžeta politikas prioritāšu pārskatīšanu un aizsardzības budžeta palielināšanu.

Tomēr sabiedrībā arvien skaļāk skan jautājums, vai Latvijas pilsoņu ievēlētie politiķi ir gatavi sniegt pārliecinošas atbildes, uz cilvēku bažām par mūsu valsts drošību. Tādas atbildes, kas cilvēkos nostiprinātu pārliecību, ka Latvijas vadītāji ir zinoši un apņēmības pilni pieņemt arī nepatīkamus, bet pareizus lēmumus, ja tādi krīzes situācijā būs nepieciešami.

Nenoliedzami, daži mūsu sabiedrotie klusām dod mums padomus – mēs jūs atbalstīsim, tikai neprovocējiet Putinu, uzvedieties mierīgi. Mēs, kā mācēdami un kā saprazdami, šos padomus pildām. Arī tāpēc, ka paši brīžam neesam pārliecināti, kāda ir adekvātākā atbilde uz vēsturisko pavērsienu – uz esošās starptautiskās kārtības noārdīšanu, kuru ir uzsācis Putins. Neprovocēšanas vārdā mēs pieciešam kara propagandu Latvijas ēterā, minstināmies atcelt ielūgumus Putinam, viņa valstiskās baznīcas oficiozam un citiem Krimas aneksijas apdziedātājiem. Laikam taču mēs ceram, ka mūsu neprovocēšanu pelnīti atalgos un izdosies mazliet ilgāk saglabāt Krievijas tranzīta plūsmu caur Latviju.

Tajā pašā laikā izliekamies nezinām to, ko Putina Krievija nekad nav slēpusi. Tās stratēģiskais plāns ir attīstīt un tad maksimāli noslogot savas, nevis “fašistu” ostas. Un tas notiks neatkarīgi no mūsu “labās uzvedības” un “labajiem nodomiem”. Mēs nespējam koncentrēt politisko gribu, lai pieķertos monopolista „Gazprom” nolikšanai pie vietas. Mēs turpinām spēlēt hokeju ar Putinu un Lukašenko. “Ka tik nesarunājam ko lieku” un “gan jau Rietumi mūs pasargās”, šķiet, kļuvis par mūsu politiskās komunikācijas vadmotīvu.

Tāpēc es vēlos skaidri paust savu un jo daudzu kolēģu nostāju vairākos būtiskos jautājumos:

* Finanšu ieguldījumi valsts aizsardzībā ir jākāpina straujāk, un ātrāk nekā 2020.gadā jāsasniedz 2% no IKP. Katram Latvijas iedzīvotājam ir sev jāatbild, ko valsts drošības un ilgtermiņa labad katrs esam gatavi maksāt. Ir jāsaprot, ka tāda utopiska valsts, kurā nodokļus maksā, vai pareizāk sakot – nemaksā, kā Krievijā, dzīvo tādā labklājībā kā Skandināvijā un tādā drošībā kā ASV, nav iespējama. Par drošību ir jāmaksā. NATO sabiedroto aizsardzības spēku klātbūtnei Latvijā ir jābūt absolūtai prioritātei, arī tad, ja tas prasa ievērojamus ieguldījumus aizsardzības infrastruktūrā no mūsu pašu budžeta.

Aizsardzības nostiprināšanu patlaban atbalsta gan sabiedrība, gan saprot uzņēmēji. Viņi saprot, ka Latvijā, kura nav droša (vai netiek uzskatīta par drošu) neienāks ievērojamas ārvalstu investīcijas, neradīsies pietiekoši daudz labi apmaksātu darbavietu un neatgriezīsies latvieši no darba emigrācijas pasaulē.

* Kremļa oficioza izvērstā un diriģētā kara un naida propaganda, kas ir pretrunā ar Latvijas likumiem, Latvijā ir jāierobežo. Putina galvenā oficiālā propagandista un ES sankciju sarakstā iekļautā Dmitrija Kiseļeva programmām nav vietas Latvijas ēterā. Tā nav cenzūra, bet gluži elementāra pamatvērtību aizstāvība un Latvijas likumu ievērošana. Neviens neiedomātos aizstāvēt televīziju, kura ik vakaru ziņu izlaidumos iekļautu, piemērām, pornogrāfiskus sižetus. Bet tiešus aicinājumus pārskatīt robežas Eiropā un spēka pielietošanas draudus mēs esam gatavi pieņemt kā vārda brīvību.

* „Gazprom” monopola iespējas netraucēti un bez konkurences saimniekot Latvijā ir jāierobežo ar likumu un, galvenais, ar ieguldījumiem infrastruktūrā, kas mūs atbrīvo no „Gazprom” valgiem. Ar ES finansiālo atbalstu ir jāceļ savienojums ar sašķidrinātas gāzes termināli un jāatjauno Latvijas kontrole pār Inčukalna krātuvi.

* Juridiski un faktiski ir jāierobežo Putina līdzskrējēju iespējas iegūt Šengenas zonas vīzas (un uzturēšanās atļaujas pret nekustamā īpašuma iegādi). Piemērām, katrs Krievijas pilsonis, kas pieprasa vīzu, varētu tikt iepazīstināts un rakstiski apliecināt savu piekrišanu noteikumiem, saskaņā ar kuriem publisks atbalsts nelikumīgai citas valsts teritorijas aneksijai var kalpot par pamatu šīs personas Latvijas un tātad Šengenas vīzas anulēšanai.

* Latvijas ES politikā mums kopā ar zviedriem, poļiem un mūsu Baltijas kaimiņiem ir jāiestājas par iespējami stingrāku līniju iepretim Putinam. Un tas nav jādara kaut kādu ideoloģisku vai vēsturisku apsvērumu dēļ. Tas jādara tāpēc, ka tas ir pragmatiski likt samaksāt par agresiju visaugstāko cenu, lai piespiestu potenciālo agresoru saprast, ka ieguvumi neatsver zaudējumus. Pretējā gadījumā mēs visi riskējam atkārtot kļūdas, kuras eiropieši pieļāva attiecībā uz Hitlera Vāciju. Nekādi īstermiņa tirdzniecības ieguvumi neatsver to postu, kuru var nest sev līdzi pat neliels karš. Tam pārliecinošākais piemērs Eiropā ir nesenais Balkānu karš.

* Ir jāsniedz valsts atbalsts Latvijas eiropeisko krievu sabiedriskai pašorganizācijai un Eiropas vērtību komunikācijai krievu valodas auditorijām. Viens no parastajiem “ziloņiem istabā” ir jautājums par Latvijas krievu “institucionalizētu” politisko pārstāvniecību Latvijas valdībā. Daži uzskata, ka šis ir brīdis, kad valdībā ir jāiekļauj Saskaņas centrs, kas ir pašpasludinātie Latvijas krievu interešu pārstāvētāji un Putina „Vienotās Krievijas” partneri.

Es uzskatu, ka pašreizējās SC iekļaušana valdībā, kā nodeva Putina agresijas apmierināšanai, būtu absolūti neloģiska un pat bīstama. Es priecājos par katru krievu tautības un citu mazākumtautību līdzpilsoni, kurš tiek ievēlēts Saeimā no valstiskā spektra partijām, darbojas valdībā un augstākajos izpildvaras amatos. Šī līdzdalība noteikti ir jāstiprina. Bet noteikt SC kvotu varā, lai izvairītos no hipotētiskas destabilizācijas vai Krievijas agresijas, nozīmētu tieši uzprasīties uz to. Mēs varam cienīt „Saskaņas” sociāldemokrātiskos uzskatus, bet mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pievērt acis uz SC divdomīgo attieksmi pret Latvijas valstiskuma pamatiem, valsts valodas lomu, un Latvijas – Krievijas attiecību vēstures un nākotnes interpretācijas.

Nobeigumā vēlos atskatīties dažās izšķirīgās Latvijas vēstures lappusēs, kas tik skaidri apliecina, ka ikreiz, kad latviešiem izdevies pagriezt vēstures ratu sev vēlamā virzienā, tas ir noticis par spīti “reālpolitiķu” prognozēm un brīdinājumiem neiet savās prasībās vai darbībās par tālu un neizprovocēt nelaimi. Tā tas bija 1905.gadā, kad daļa latviešu vidusšķiras bija par esošā cara režīma saglabāšanu, jo tas bija izdevīgi biznesam. Taču revolūcijas soda ekspedīciju represijās latviešu pašapziņa nostiprinājās tik ļoti, lai 1918.gadā uz cariskās Krievijas impērijas drupām būtu drosme pasludināt Latviju un to izcīnīt par spīti Stučkas komunistiskajai diktatūrai un Bermonta-Avalova militārajai avantūrai.

Savu valsti 1940.gadā mēs zaudējām bez viena šāviena, cerībā, ka šis „pragmatisms” ļaus nosargāt visvairāk cilvēku un kaut daļēji mūsu Latviju. Neizdevās! Maksa par politisko lēmumu nepretoties ir bijusi tik augsta, ka vēl tagad mūsu tautas gars un pašapziņa nav atkopusies.

Tāda pati “reālpolitiķu” un naivo sadursme bija trešā Atmoda. Ja Tautas frontes vadība būtu klausījusies daudzo ārvalstu emisāru balsīs, kas, rūpēdamies paši par savām politiskajām ērtībām, aicināja „nešūpot Gorbačova laivu”, vai ļāvušies pašmāju reālpolitiķu brīdinājumiem par gaidāmajām represijām un asins jūru, tad šodien nebūtu 4.maija Neatkarības deklarācijas.

Katrā krīzē padomi ir jāuzklausa un riski ir jāmāk adekvāti novērtēt, taču ko un kā darīt – to neviens nevar izlemt mūsu vietā. Tas jādara pašiem, jo pārējai pasaulei Latvija ir tikai viena no mazām valstīm ģeopolitisko spēļu kartē, kamēr mums Latvija ir un būs vienīgā Tēvzeme.

Autore ir Eiropas Parlamenta deputāte, Vienotība