Latvijas Veselības finansēšanas globālā iniciatīva

Pazudis tulkojumā jeb – kad ar medicīnu Latvijā viss būs kārtībā

Jaunais Veselības finansēšanas likums ir raisījis strīdus un viedokļu saduri. Ministre Ingrīda Circene (Vienotība) radījusi šo likumu, bet ārsti, juristi un ekonomisti to nav atzinuši par gana labu esam.

Circene televīzijas tiešraidē un ierakstos spēlē savus lielos trumpjus – jauno likumu kā ļoti labu nosaukušas virkne zemeslodes ievērojamāko amatpersonu, tas darbotos atbilstoši citu Eiropas valstu lieliskajām veselības finansēšanas sistēmām, bet visu citu Eiropas valstu ministri mūs par šo likumu apskauž.

Stāstā par to, kā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (Vienotība) aizstāvēs Ingrīdas Circenes likumprojektu (garšīgs, bet paēst nevar), lūdzu ik rītu ieklausīties radioreklāmā:

– Vectētiņ, kāpēc vecmāmiņas zaptes ir tik garšīgas?

– Tāpēc, mazmeitiņ, ka vecmāmiņa tajās ir ieguldījusi savu mīlestību.

Ingrīda Circene likumā taču ir ieguldījusi savu mīlestību, nu kā tad “Vienotība” to tā brāķēs.

Latvijai noteikti ir vajadzīgs Veselības finansēšanas likums. Jaunais likumprojekts ir 12% no tā, kāds Veselības finansēšanas likums būtu vajadzīgs. Un, ja nu šī Saeima šo likumu pieņemtu, nākamajam ministram nāktos 90% pierakstīt klāt, bet 2% (sesto daļu) izmest kā prettiesiskus.

Galvenais arguments, kādēļ Veselības finansēšanas likums jāpieņem ministres noteiktā vārdā un garā, ir tēze, ka likumprojekts nozīmē Latvijai ieviest sistēmu, kas veiksmīgi darbojas Igaunijā, Lietuvā, Austrijā, Slovēnijā un citās Eiropas valstīs. Tas neatbilst patiesībai.

Naudas medicīnai no likumprojekta vairāk nekļūs, bet patlaban mums ir pilnīgi bezjēdzīgi runāt par šādu sistēmu, ja Latvijā līdzmaksājumos, pacientu iemaksās, maksas pakalpojumos, aptiekās par zālēm pacientam jāmaksā gandrīz puse no visas veselības aprūpē esošās naudas. Tik nesolidāra, tik nepieejama (tai pašā laikā ļoti kvalitatīva) veselības aprūpes sistēma nav nekur citur Eiropā. Jaunais likumprojekts risina tikai no konteksta izrautus jautājumus. Būtu gauži interesanti iepazīstināt austrieti, slovēni un igauni ar mūsu likumprojektu un ieskaidrot viņiem, ka pie viņiem viss tieši tā notiek.

Tiem, kas seko līdzi notikumiem, vislielāko pārsteigumu ir radījušas divas pretrunīgas vēstis: veselības ministre Ingrīda Circene apgalvo, ka ANO augstā cilvēktiesību komisāre Navanethem Pillay ir pilnībā atbalstījusi viņas likumu, bet tiesībsargs Juris Jansons ziņo tieši pretējo – ka komisāre saskatījusi likumā klajus cilvēktiesību pārkāpumus.

Patiesība būs kaut kur pa vidu. ANO augstajai komisārei nudien pat prātā nav nācis lasīt Latvijas Veselības finansēšanas likumprojektu. Ja viņa lasītu Mali, Burundi, Latvijas un Burkinafaso likumprojektus, viņa dzīvotu slēgtā telpā un šos likumus lasītu 18 stundas dienā. Toties, nelasot šos likumprojektus, augstajai komisārei atliek laiks aprunāties ar dažu valstu ministriem. Vēlos izteikt apgalvojumu, ka Ingrīda Circene ir pietiekami uzņēmīga un enerģiska, lai starplaikā starp kafiju un bulciņu ne tikai sasveicinātos ar augsto komisāri, bet arī viņu uzrunātu.

Tātad, pieņemsim, ka milzīgā forumā ar 3000 garlaikotiem ierēdņiem tiekas Latvijas veselības ministre ar augsto komisāri. Vislabāk to ir iztēloties, skanot Mārtiņa Brauna un “Sīpolu” dziesmai „Mammu, es gribu”.

Ingrīda Circene (mecosoprāns): – Komisār, es gribu, komisār, es gribu, es gribu, gribu, gribu, lai Latvijā medicīnā būtu pieejamība, taisnīgums, efektivitāte un solidaritāte!

Komisāre (alts): – Nu tas ir lab’, nu tas ir lab’.

Ingrīda Circene: – Komisār, es gribu, es gribu, es gribu, lai Latvijā visi maksā nodokļus, lai visi maksā nodokļus!

Komisāre: – Nu tas ir lab’, nu tas ir lab’.

Vienīgā problēma tāda, ka komisāre pat ļaunākajos murgos nav nosapņojusi, ka šie dižie mērķi tiks sasniegti ar visai pretrunīgu Veselības finansēšanas likumu. Tiesa, manam viedoklim nedaudz pretrunā ir vēstule, ko parakstījusi kāda cilvēktiesību virsniece Lynn Gentile, kura strādā augstās cilvēktiesību komisāres zinātnes un attīstību tiesību divīzijas cilvēktiesību, ekonomijas un sociālo jautājumu sekcijā, un apgalvo, ka par likumu Ženēvā ir notikusi apspriede un ka viss ar likumu nudien ir kārtībā.

Citādi ir ar Jura Jansona komunikāciju ar augsto komisāri. Juris Jansons uz veidlapas uzrakstījis vēstuli augstajai komisārei, kam pievienojis tulkojumu, kas pēc burta atbilst Saeimā 1. lasījumā skatītajam likumprojektam, bet kurā nav Ingrīdas Circenes gars (nu nav tās reklāmas vecmāmiņas mīlestības). Šis tulkojums nonācis uz augstās komisāres biroja lielā departamenta mazās nodaļas vecākās referentes galda, kura šajā likumprojektā ieraudzījusi tikai to, ko viņai jau netieši norādījis tiesībsargs – cilvēktiesību pārkāpumus. Spriežot pēc visa, viņa panikā skrējusi pa komisariātu un lūgusi viņu no šī sacerējuma atbrīvot, bet kad neviens ierēdnis nav Latvijas likumprojektu vēlējies lasīt, uzrakstījusi visai īgnu atbildi, kuras burtā un vārdā var izlasīt nepatiku pret Ingrīdu Circeni, Juri Jansonu un visu Latvijas likumdošanu kopumā.

Ja tagad kādam izdotos pajautāt pašai augstajai komisārei, ko viņa domā par Latvijas Veselības finansēšanas likumu, tad godājamā Dienvidāfrikas lēdija būtu tikpat zinoša kā pusmiljons kanādiešu, kas mēģināja “Googlē” noskaidrot, ar ko īsti Kanādas hokeja valstsvienība spēlē olimpiskajā ceturtdaļfinālā.

Nedaudz citādāk ir ar Pasaules Veselības organizācijas atbildēm uz jautājumiem par jauno likumprojektu. Šādas atbildes ir vairākas, tās nāk no dažādiem PVO Eiropas ofisiem un to toņkārta ir ļoti pieklājīga. Šie dokumenti ieturēti tik korektā un sarežģītā pigeon english, ka katrs tajās var izlasīt kaut ko citu.

Dīvainākais, ka šīm vēstulēm, kas tiek rūpīgi slēptas, bet tāpēc vienkārši starp visiem interesentiem tiek pārsūtītas ar e-pastiem, ir vairāki visai pretrunīgi tulkojumi. Nevēlēdamies būt angliska tulkojuma eksperts, labprāt šeit pievienoju secinājumus no PVO Barselonas biroja astoņu lappušu garās vēstules, kurā netieši norādīts – dodiet medicīnai 5% no IKP kā citā Eiropā (nevis 3%, kā tas ir Latvijā) un viss būs OK ar jūsu veselības aprūpi.

Ten-point proposal for consideration

1. Develop a medium-term budget framework for securing a stable revenue flow for the health sector.

2. Increase public expenditure on health to 5% of the GDP by 2014 and gradually close the gap between Latvia and comparable economies of the European region.

3. Allocate at least 12% of general government revenues to health, which is still below EU average, but comparable to Estonia and Lithuania.

4. Introduce counter-cyclical measures in the calculation of budget transfers to the health insurance system: (i) set up a reserve fund for the new health insurance system that can provide a buffer for fluctuations in economic performance of the country; (ii) develop an explicit calculation formula for the government budget transfers on behalf of the non-contributing population groups including the long-term unemployed.

5. Continue to improve efficiency of the service delivery system by fully implementing the recently introduced structural reforms.

6. Reduce waiting times and improve access to services to make the new system more attractive for the population and increase willingness to pay their contributions.

7. Develop a communication strategy to support the introduction of the new health insurance system so that people will be informed about their obligations and entitlements to access health services.

8. Make the health insurance system compulsory to all and introduce it with a grace period so that no-one is denied care during the transition.

9. Address the poor financial risk protection by strengthening the social safety net and introduce policies that reduce out-of-pocket expenditure especially for the most vulnerable population groups.

Maintain coverage for the long-term unemployed and the poor.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents