Kā palīdzēt Krievijai

Putina autoritārā varas vertikāle ir bīstama gan Latvijai, gan citām kaimiņvalstīm, gan pašas Krievijas pilsoņiem

Vēsture nav iepriekš nolemta. Tā kļūst negrozāma tikai tad, kad, atmetot daudzās iespējamības, ir īstenojusies viena vienīgā.

Arī Ukrainas. Pēc Janukoviča vienošanās ar Putinu šķita, ka Ukrainas ģeopolitiskās iespējas logs ir aizvēries uz ilgiem laikiem. Ka Ukraina būs un paliks tāda, kādu to grib redzēt Krievija: pat ne tuvās ārzemes, kā šai impērisko ambīciju valstij labpatīkas dēvēt Baltiju, bet pašu sēta, kur bradāt. Desmit izšķirīgajās dienās Maidanā cilvēki samaksāja ar asinīm par iespēju rakstīt citu vēsturi: par Eiropu Ukrainā, par cilvēka cieņu un tiesībām pašiem lemt savu nākotni, par izraušanos no postpadomju telpas bezlaika. Ar savām rokām viņi no jauna pavēra ģeopolitiskās iespējas logu savai valstij.

Krievija pauž, ka militārā intervence Ukrainā notiek, lai aizstāvētu savus pilsoņus, tautiešus, krievvalodīgos un krievus (propagandā tiek lietoti visi šie apzīmējumi). Starptautiskajās tiesībās ir tikai trīs situācijas, kurās pieļaujams vienas valsts iebrukums otras valsts teritorijā: ja valsts pati to lūdz, ja tiek atbildēts uz citas valsts iebrukumu, ja ir ANO sankcijas. Krievijas agresija neatbilst nevienam no šiem kritērijiem.

Vēl jo vairāk – Budapeštas memorands, kas tika parakstīts, Ukrainai piekrītot izvest no valsts kodolieročus, deva Krievijas, ASV un Lielbritānijas garantijas Ukrainas neatkarībai, drošībai un teritoriālajai vienotībai.

Arguments, ka jāaizstāv savi pilsoņi vai tautieši, pēc būtības nozīmē, ka Krievija pati sev ir devusi tiesības iebrukt Berlīnē vai Londonā, kur dzīvo miljoniem krievu, iebrukt Baltijā vai Polijā, ja tai kādā brīdī labpatiks.

Rietumu valstu pienākums ir likt Krievijai samaksāt par agresiju. Pēc kara ar Gruziju, kur joprojām turpinās valsts teritorijas okupācija, Krievijas un Rietumu attiecības pēc īslaicīga atsaluma atgriezās vecajās sliedēs. Kaut gan joprojām nav izpildīta Francijas izstrādātā sešu punktu vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, kas paredzēja krievu armijas atkāpšanos pozīcijās, kādas bija pirms kara darbības sākšanas un kuru Krievija parakstīja kopā ar Gruziju, Franciju.

Rietumu politika attiecībās ar Krieviju pēc Putina nākšanas pie varas pieturējās pie principa: iesaistīt Krieviju arvien ciešākā sadarbībā ar Rietumiem – jo ciešāka būs sadarbība, jo vairāk Krievija piemērosies rietumu spēles noteikumiem, tiesiskumam, likuma varai. Šī politika bankrotēja jau 2008.gadā Gruzijā. Arī tad, ja Eiropa to izlikās neredzam.

Putina autoritārā varas vertikāle ir bīstama gan Latvijai, gan citām kaimiņvalstīm, gan pašas Krievijas pilsoņiem.

Agresija pret Gruziju un Ukrainu liecina, ka Krievija atsakās saprast sadarbības valodu. Tāpēc Krievija nevar būt dalībniece ekskluzīvajos rietumu sadarbības klubos: G8 un G20. Krievijas varas vertikāles pārstāvjiem, kam ļoti patīk tērēt savu un ne tikai savu naudu Rietumos, ir jāliedz šī iespēja. Austrijas un Šveices paraugs preventīvi iesaldējot Janukoviča komandas aktīvus, pirms vēl ES sankcijas stājās spēkā, ir pamācoša iniciatīva. Ir nepieciešama politika, kas palīdz Krievijai mainīties un -pat ja varbūt tālā nākotnē – reiz tapt par demokrātisku valsti, kurai ir droši dzīvot kaimiņos.

Vēsturi raksta šodien. To veido valstis un cilvēki. Arī mēs. Tāpēc šodien, 2.martā, plkst. 16 pie Krievijas vēstniecības protestēsim pret Krievijas militāro intervenci Ukrainā!

Autore ir Rīgas domes deputāte, partija Vienotība