Nelikumīgais likums

Kas īsti nav kārtībā ar Maksātnespējas likumu Latvijā?

To, ka maksātnespējas jomā pastāv ievērojamas problēmas, dzirdējis būs katrs. Tāpat teju vai katrs būs dzirdējis arī, ka pār maksātnespējas administratoriem un pat atsevišķiem tiesnešiem slīgst aizdomu ēna par apzināti negodprātīgu rīcību. Arī konkrētu piemēru netrūkst, un ar tādiem esmu saskāries arī pats, sniedzot juridisko palīdzību vairākām personām, kas cietušas no krāpšanas shēmām maksātnespējas lietās.

Tomēr atsevišķu amatpersonu negodprātīgā rīcība ir tikai otršķirīga maksātnespējas procesu problēma. Primārā problēma Latvijā ir būtiskas konceptuālas nepilnības Maksātnespējas likumā, kas viegli izmantojamas negodprātīgiem nolūkiem. Attiecīgi šīs nepilnības tiek izmantotas, lai no kreditoriem pēc būtības izkrāptu līdzekļus, bieži vien, daudzu miljonu eiro apmērā.

Kā pirmā no nozīmīgākajām problēmām minamas netipiski plašās administratoru pilnvaras maksātnespējas procesā un it īpaši tiesiskās aizsardzības procesā (TAP). Tā iznākums faktiski ir atkarīgs tikai no administratora sniegtā atzinuma par TAP pasākumu plāna atbilstību likumam, kuram pat nav izvirzītas nekādas formālas prasības.

Ja administrators kaut uz vienu lappusi īsa dokumenta parakstās, ka plāns atbilst likumam un kreditoru intereses ir ievērotas, tiesnesim atvēlēta vairs visai tehniska loma – pārbaudīt tikai to, vai TAP dokumentācija atbilst likuma formālajām prasībām.

Lai arī varētu izvirzīt apsvērumu, ka tiesnesim ir pienākums izvērtēt TAP pēc būtības un to, vai ievērotas visu iesaistīto personu intereses, tomēr praksē tas ne tikai netiek darīts, bet tiesnešu lēmumos īpaši tiek uzsvērts, ka tiesnesim to nav tiesību darīt. Turklāt, ja lieta nonākusi pie vēlamā tiesneša, acis tiek pievērtas pat uz visai nozīmīgiem procesuāliem pārkāpumiem, piemēram, to, ka par TAP īstenošanu netiek informēti kreditori, kas nav piekrituši TAP pasākumu plānam.

Ja salīdzina administratora pilnvaras Maksātnespējas likumā ar citu Eiropas valstu tiesisko regulējumu, ir acīmredzams, ka citās valstīs administratoram tiek atvēlēta maksātnespējīgā uzņēmuma pagaidu aizgādņa un likvidatora loma, kas pieskata uzņēmuma aktīvus, bet kreditoru sapulces un jautājumi par pašu procesa virzību tiek izlemti tiesas sēdēs (piemēram, Vācijā) vai tos izlemj īpaši maksātnespējas uzraudzībai pilnvarots miertiesnesis (piemēram, Nīderlandē). Turklāt jautājumi tiek izlemti, klātienē piedaloties visām ieinteresētajām pusēm, arī kreditoriem, un pieņemtie tiesnešu nolēmumi ir pārsūdzami. Igaunijā pat divās augstākās tiesu instancēs.

Minētais uzskatāmi izgaismo otro konceptuālo problēmu Maksātnespējas likumā – Latvijā tiesnešu pieņemtie lēmumi nav pārsūdzami.

Žurnāla „Ir” rakstā „Ceļojošais cirks” tika aprakstīts, kā maksātnespējas un TAP lietas ar veikla, bet viegli īstenojama, trika palīdzību var nonākt pie vēlamā tiesneša. Tieši tikpat viegli noorganizējama arī vēlamā administratora it kā nejaušā iecelšana maksātnespējas procesā (TAP gadījumā parādnieks to izvēlas pats). Tā kā likums principā neparedz iespēju pārsūdzēt tiesneša lēmumus maksātnespējas un TAP lietās (izņemot par izsoles aktu apstiprināšanu), šis „ceļojošais cirks” arī tiek gana veiksmīgi izmantots. Paredzot pārsūdzības iespējas, šī klaji bezkaunīgā un acīm redzami negodprātīgā metode kļūtu par krietni mazāku problēmu.

Visbeidzot klajš Satversmē nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums ir tas, ka kreditors, kurš, piemēram, parādniekam īstenota TAP rezultātā zaudē iespēju piedzīt savu prasījumu vairāku miljonu eiro apmērā, atbilstoši likumam nav pat lietas dalībnieks. 

Attiecīgi, pieņemot lēmumu par TAP īstenošanu, netiek ņemts vērā šā kreditora viedoklis, un viņam pat nav tiesību iepazīties ar lietas materiāliem. Pat tad, ja likums paredzētu tādu iespēju, kreditors, kura intereses tādā veidā tiek aizskartas, šādu tiesneša lēmumu tik un tā nevarētu pārsūdzēt.

Vienlaikus salīdzinājumam jāmin – ja tiesā tiek iesniegta prasība pat par salīdzinoši nelielas naudas summas piedziņu, atbildētājam ir tiesības uz mutvārdu procesu pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesu trīs tiesnešu sastāvā, kā arī iesniegt kasācijas sūdzību. Savukārt TAP tiesneša nepārsūdzamie lēmumi, ar kuriem parādnieks tiek atbrīvots pat no daudzmiljonu parādiem, tiek pieņemti nevis tiesas zālē, bet gan tiesneša kabinetā rakstveida procesā, neuzklausot ieinteresēto kreditoru.

Aplūkojot citu Eiropas valstu tiesisko regulējumu maksātnespējas jomā, neesmu atradis valsti, kurā tiktu pieļauts, ka tik nopietni personas tiesības un intereses skaroši jautājumi tiktu izlemti bez šīs personas uzklausīšanas tiesas sēdē, un kurā maksātnespējas lietas tiktu izskatītas ar vienu nepārsūdzamu tiesneša lēmumu.

Minētās nebūt nav vienīgās nepilnības Maksātnespējas likumā. Taču šo trūkumu dēļ ar maksātnespējas un TAP procesiem, kas lielākoties tiek īstenoti it kā stingrā saskaņā ar likuma burtu, tiek pārkāptas ne tikai Latvijas starptautiski uzņemtās saistības par investoru tiesību aizsardzību, kā rezultātā agrāk vai vēlāk būs gadījums, kad par ārvalstu tiešajām investīcijām nodarītajiem zaudējumiem būs spiesta atbildēt Latvijas Republika, bet arī tiek klaji pārkāptas Satversmē noteiktās pamattiesības.

Lai arī ES dalībvalstī tā nedrīkstētu būt, tomēr tās ir maksātnespējas biznesa lobija sekas Latvijā.

Autors ir zvērināts advokāts