Vieglākais ceļš uz izglītību ne vienmēr ir labākais
Ministru kabineta lēmums, kas tika pieņemts 7.janvārī, atbalstīt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rosinājumu ieviest skolās vēl vienu obligāto eksāmenu dabaszinātnēs – fizikā vai ķīmijā – izraisīja emociju izvirdumu un sen neredzētu aktivitāti sociālajos tīklos, pārspējot pēc popularitātes un aktualitātes pat valdības veidošanu.
Tā ir laba zīme, jo norāda, ka izglītības jautājums arvien ir aktuāls un cilvēkiem rūp. Tomēr viedokļu dažādība un to asums ļauj spriest arī par to, ka izvēle par labu tā saucamajām meinstrīmam ne vienmēr ir tā labākā un pareizākā.
Kādēļ? 90.gadu sākumā toreizējie izglītības funkcionāri bija secinājuši, ka eksakto zinātņu skolā ir par daudz, bet sociālo – praktiski nav (neskaitot marksismu un ļeņinismu, protams). Notika strauja kursa maiņa, skolēniem tika piedāvāta liela izvēles brīvība – ko mācīties un ko nē. Protams, liela daļa izdarīja savu izvēli par labu vieglākajam ceļam. Arī es pats tajā laikā biju vidusskolnieks un izvēlējos nemācīties ķīmiju. Tagad, pēc 20 gadiem, es nožēloju savu tā laika izvēli.
Neapšaubāmi, sociālo zinātņu nozīmi nedrīkst arī novērtēt par zemu, tām ir jābūt skolas programmā pietiekamā daudzumā un, galvenais, ļoti labā kvalitātē. Tomēr uzskatu, ka vieglākā ceļa meklējumos esam aizgājuši pārāk tālu.
Jau vairāku gadu garumā gandrīz puse no visiem Latvijas augstskolu absolventiem saņem diplomus sociālajās zinātnēs. Salīdzinājumam, Vācijā tie ir 22%. Vai šādi rādītāji ļaus mums panākt patiesu Latvijas veiksmes stāstu un ekonomikas izrāvienu? Diez vai.
Gandrīz visus lielos uzņēmumus, ar kuru sasniegumiem lepojamies – “Grindeks”, “Latvijas finieris”, “Olainfarm”, “Lattelecom” un citus – esam pārmantojuši no padomju laikiem. Jauno laiku galvenais uzņēmējdarbības sasniegums diemžēl ir bijusi vien tieksme pēc ātras un vieglas peļņas, kura radījusi kredītu un nekustamo īpašumu burbuli un finanšu krīzi. Ražošanas īpatsvars Latvijas IKP 2013.gadā ir bijis vien 14%. Un atkal, salīdzinājumam Vacijā tie bija 20,9%.
Ja šādi turpināsim, nevarēsim cerēt ne uz ekonomikas izrāvienu, ne pat uz veiksmīgu turpmāku ekonomikas atgūšanos pēc krīzes un jaunu, labāk apmaksātu darba vietu rašanos.
Vai piespiedu kārtā ir iespējams ietekmēt mācību kvalitāti un pārliecināt jauniešus vairāk uzmanības veltīt dabaszinātnēm? Tikai un vienīgi piespiedu kārtā, protams, ka nē. Taču jaunais eksāmens ir tikai neliela daļa no virknes pasākumu, kurus īstenos Izglītības un zinātnes ministrija lai stiprinātu dabaszinību pasniegšanu un apguvi.
Lai veicinātu skolēnu interesi un izpratni par eksaktajām zinātnēm, nākamajā Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā IZM ir paredzējusi 162,81 miljonus eiro skolu infrastruktūras modernizācijai, tai skaitā dabas zinātņu kabinetu labiekārtošanai. Tiks nodrošināts 15,23 miljonu eiro liels finansējums pedagogu atbalstam, tai skaitā kompetenču pilnveidei dabas zinātņu jomā.
IZM arī aktīvi mudina reģionālās augstskolas nodrošināt savus reģionus ar matemātikas, fizikas un dabaszinātņu skolotājiem. Piemēram, no nākamā mācību gada Liepājas Universitāte veiks būtiskas izmaiņas studiju virzienā “Matemātika un fizika”, lai nodrošinātu matemātikas un fizikas skolotāju sagatavošanu Kurzemes reģionam.
Par eksāmena ieviešanas mehānismu. Protams, ka tas netiks ieviests uzreiz un tagad, “neatejot no kases”, bet ir pārdomāts, lai neradītu lieku stresu nedz skolotājiem, nedz skolēniem un visi tam varētu pienācīgi sagatavoties.
Īstais eksāmens būs jāliek 2017.gadā, kas nozīmē, ka to kārtos vidusskolēni, kas šā gada 1.septembrī sāks mācības 10.klasē un varēs kārtīgi sagatavoties gala pārbaudījumam. Savukārt 2015./2016. mācību gadā notiks eksāmena pilotēšana. Tas nozīmē, ka 2016.gadā piloteksāmenu liks tie, kas patlaban mācās 10.klasē. Šie skolēni varēs izvēlēties, vai eksāmenā iegūto rezultātu atspoguļot vispārējās vidējās izglītības sertifikātā.
Gribu uzsvērt, ka skolēniem, kuri mācās humanitārajās programmās un mācās apvienoto priekšmetu “Dabaszinības”, arī eksāmens būs jākārto dabaszinības saskaņā ar apgūstamo programmu, nevis ķīmijā vai fizikā.
Esmu dziļi pārliecināts, ka pēc desmit un divdesmit produktīvas dzīves gadiem, apbruņoti ar vērtīgu dzīves un darba pieredzi, mūsu bērni būs pateicīgi par to, ka neļāvām viņiem izvēlēties šķietami vieglāku ceļu un iestājāmies par augstiem izglītības un zināšanu standartiem, kas sniedz katram daudz plašākas iespējas turpmākajā dzīvē.
Autors ir Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrs, Reformu partija
Komentāri (43)
ligakalnina 14.01.2014. 14.02
Beidzot izdarīts tas, kas sen bija jāizdara.
īsti nezinu, kā ir tagad, bet, katrā ziņā vajadzētu palielināt valsts finansēto vietu skaitu eksaktajās zinātnēs augstskolās, kaut uz sociologu – psihologu vietu samazināšanas rēķina, jo normālu tehnisku specialistu trūkums akūti jūtams.
0
Ieva 14.01.2014. 13.11
Argumentēti un skaidri izklāstīts viedoklis.
Pilnīgi piekrītu ministram.
Kā citā pavedienā rakstīju – radot izvēles brīvību pēc devītās kases, mēs nevis palīdzam bērniem, bet ievilinam tos slazdā. Tad izvēles kritērijs ir nevis domas par tālāko karjeru, bet par to, kur vieglāk un mazāk. Tāpēc daudzi pēc vidusskolas beigām vai nu kož pirkstos, vai tomēr aiziet studēt eksaktos virzienus, tā kļūstot par sliktiem studentiem, ja vien neieliek lielu darbu, lai neesošos pamatus kompensētu.
Manā sarakstā šī savulaik notikusī “humanizācijas” reforma ir viena no daudzajām IZM reformām, kas pasliktināja izglītības kvalitāti. Nu, paldies Dievam, tā tiks atsaukta.
5
ilzedrukmane > Ieva 15.01.2014. 15.13
diskusijā iederas
http://www.izglitiba-kultura.lv/viedokli/kas-sodien-ir-izglitiba-jeb-ko-negativu-es-ka-skolotajs-saskatu-sava-profesija
0
Kristīne > Ieva 14.01.2014. 16.48
“Nu un tagad būtu jāizvairās pieļaut tādu pašu kļūdu, akli samazinot humanitāro izglītību tikai tāpēc, ka mums vajag darbaspēku ekonomikas attīstībai. ”
===
Varbūt der izskatīt iespēju, ka ļautiņi augstskolā apgūst 2 augstākās izglītības (primāro un sekundāro). Ja nejaucu, šāda prakse ir, piem., Vācijā. Tas ļautu arī izvairīties no lamatām, ko rada speciālistu pārlieku šaura specializācija.
0
normundskr > Ieva 14.01.2014. 15.57
Kopumā, es esmu par to, lai tiktu mācītas dabaszinātnes.
–
Bet, man ir aizdomas, ka šobrīd mēs mazliet šaujam garām mērķim tāpat, kā tas notika 90. gadu sākumā (kad es arī biju vidusskolnieks).
–
Toreiz mēs bijām izbijuši padomju cilvēki, kas nezināja, kas ir brīvība. Dabaszinātnes padomju laikā tika mācītas skolā tāpēc, lai sagatavotu darbaspēku rūpnīcām. Tāpēc, iegūstot neatkarību, mūsu gudrākie prāti saprata, ka mums ir nepieciešama daudz plašāka humanitārā izglītība, kas, principā, bija taisnība.
–
šis mērķis tika realizēts, samazinot dabaszinātņu mācīšanu, un padarot to par izvēles lietu. Tai pat laikā – vai tas nozīmē, ka humanitārās lietas sāka mācīt kvalitatīvākā līmenī? Man ļoti grūti spriest, es tad vairs skolā nemācījos. Spriežot pēc tā, kādas manipulācijas tālākajos gados ir notikušas ar sabiedrību, tad šis līmenis nebija pietiekošs.
–
Nu un tagad būtu jāizvairās pieļaut tādu pašu kļūdu, akli samazinot humanitāro izglītību tikai tāpēc, ka mums vajag darbaspēku ekonomikas attīstībai. T.i., ja arī humanitāro daļu izglītībā samazina, tad kvalitātei ir jāaug.
–
p.s.
nevajag domāt, ka programmētāji prot veidot labus un pārdodamus produktus. Pārdošana, dizains – tas ir par cilvēkiem, ne par fiziku/ķīmiju/matemātiku. Stīvs Džobss neprogrammēja, viņš veidoja dizainu un pārliecināja. Tai pat laikā, viņš būtu nulle, ja viņam nebūtu inženieru, kas viņa fantāzijas spēja īstenot.
0
Ansis > Ieva 14.01.2014. 17.23
Ja skolnieks nav skolā mācījies fiziku vai ķīmiju … tad viņš vienkārši nespēs parvarēt eksaktajās jomās (vismaz RTU vai LU vai LLU) pirmo kursu, kas pēc būtības ir nedaudz padziļināta vidusskolas atkārtošana. Ta ka līdz pašas specialitates studijam nemaz netiks.
Nu vai arī cītīgi jamācas pašmācības ceļā pirms staties augstskolā.
0
normundskr > Ieva 15.01.2014. 16.32
.
to: zasandra
–
Tiešām labs raksts!
–
Gribēju vēl piebilst divas lietas par humanitārā un ekonomikas saistību.
–
1. Manuprāt, ir ļoti svarīgi būt laimīgam (un prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu laimīgi, patiesībā, būtu svarīgākais, ko iemācīt skolā), jo tas atbrīvo iekšējos resursus. Cilvēks, kas ir nelaimīgs, daudz tērē savu problēmu risināšanai, un nevar būt ilgtermiņā produktīvs (enerģiju var tērēt arī problēmu noslēpšanai vismaz no sevis – darbaholisms šādā gadījumā ir bieži redzēts, bet vadzis agri vai vēlu lūst).
–
2. labs produkts būtībā ir cilvēka personības atspoguļojums, lai to radītu, kā minimums, emocionālā inteliģence palīdz. Un mēs esam maziņi, mēs nevaram kā ķīnieši ražot širpotrebu, un cerēt, ka mums izdosies viņus izkonkurēt ar masu un cenu. Tāpēc mums ir vajadzīgi labi produkti.
0
kadrija 14.01.2014. 16.45
Eksāmens pats par sevi neko nemainīs. Vajag mainīt studiju procesu. Studiju saturu un skolotājus. Lai sagatavotu labu skolotāju vajag 8 -10 gadus. Kamēr tas nav izdarīts, izmaiņu nebūs.
Sociālās zinātnes nav ‘vieglākais ceļš’. To mācīšanas līmenis ir zems.
0