Latvijā valda tiesiskais nihilisms

Kāpēc man nav pārliecības, ka “Parex” un “Latvijas krājbankas” bankrots ir devis mums pietiekami lielu mācību

Gada nogalē Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka dažas no lielākajām Krievijas bankām ir teju vai pirmsbankrota stāvoklī. Kredītiestāžu uzraugi uz to reaģēja zibenīgi. Vairākām bankām pagājušogad jau ir atņemtas licences, lai to bankrota gadījumā neradītu problēmas visai valsts finanšu sistēmai. Tas neviļus rada vēlmi salīdzināt, kā pirms un pēc “Parex” un “Latvijas krājbankas” kraha rīkojās mūsu banku uzraugi.

Tā kā abu minēto banku bankroti jau pieskaitāmi vēsturei, tagad tos var uzlūkot bez sakāpinātām emocijām. Un ko mēs redzam – neviens tā arī nav uzņēmies vainu par notikušo. Nav nedz apsūdzēto, nedz sodīto. Absurdi sanāk – cietušie ir, bet vainīgo nav.

Ironizējot varētu teikt, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs kļuva par “Parex” bankas līdzīpašnieku, jo tajā tika ieguldīta mūsu nodokļos samaksātā nauda. Taču “Latvijas krājbankas” gadījumā viss bija citādāk. Atbildīgās amatpersonas izlēma šo banku neglābt, un tas daudziem radīja finansiālus zaudējumus. Pēdējās bankas “aiziešanu pa burbuli” mēs varējām nepiedzīvot, ja vien mūsu valstī bankās notiekošo uzraudzītu daudz striktāk.

Atminēsimies nesenāko gadījumu, proti, “Latvijas krājbanku”. Jau laikā, kad Lietuvas “Snoras” banka iegādājās 83 procentus “Latvijas krājbankas” akciju, iespējams, nozari uzraugošajām iestādēm vajadzēja būt modrākām, jo “Snoras” bankas īpašnieks bija Vladimirs Antonovs – cilvēks ar ļoti neviennozīmīgi vērtējamu reputāciju.

Krievijā Vladimira Antonova vārds pirmo reizi plaši izskanēja jau deviņdesmitajos, kad viņš kopā ar tēvu iegādājās 49 procentus “Akademhimbank” akciju. Jau pavisam drīz pēc šī darījuma kredītiestāde figurēja vairākās Krievijas policijas sāktajās krimināllietās. Mediji ziņoja arī par Vladimira Antonova saistību ar Krievijas mafiju un bankas izmantošanu nelegālām finanšu darbībām. Tas viss beidzās ar to, ka 2004. gadā Krievijas Federācijas Centrālās bankas viceprezidents Andrejs Kozlovs noraidīja bankas pieprasījumu iekļaut to Noguldījumu garantijas fonda sistēmā, kas nozīmētu, ka banka noguldītājiem ir droša un uzticama. Lai gan Antonova pārvaldītā banka mainīja nosaukumu, arī tas nemainīja Krievijas centrālās bankas lēmumu, tādēļ 2006. gadā viņš to pārdeva.

Tas, ka šāda persona bez grūtībām var nopirkt banku un visas uzraudzības iestādes tikai noplāta rokas, jau liek aizdomāties, ka kaut kas šajā sistēmā nav labi.

Turklāt brīdinājumi par to, ka jaunais īpašnieks varētu sagādāt problēmas, bija jau tad. Taču laiks ritēja un viss noklusa. Līdz liktenīgajām 2011. gada novembra dienām, kad problēmas radās “Latvijas krājbankas” lielākajai īpašniecei “Snoras” bankai. Mirklī, kad atklājās, ka problēmas ir arī “Krājbankai”, bija jau par vēlu. Uzraugi atkal visu apzināti vai neapzināti bija “nogulējuši”.

Tas tikai pierāda, ka pēc problēmām, kas bija ar “Parex” banku, neviens nebija veicis kļūdu analīzi, un kur nu vēl mācījies no tām. Tas būtu noticis, ja pēc “Parex” bankas kraha kaut viena amatpersona tiktu sodīta. Varbūt tad notikumi ap “Latvijas krājbanku” risinātos citādāk. Jo pašlaik ir tā: kāda amatpersona formāli zaudē darbu bankas uzraugošajā institūcijā, bet realitātē tā vienkārši ir pārrotēšana uz kādu citu vietu, ar tikpat labu algu.

Lai notiktu izmaiņas un Latvijas iedzīvotājiem vairs nebūtu jādzīvo bailēs, ka kāda banka vienā dienā var paziņot par bankrotu, līdzi paņemot visus ieguldījumus, ir jāmainās Finanšu un kapitāltirgus uzraudzības komisijas lomai nozares pārraudzībā. Ir jārada tāda normatīvo aktu bāze un sistēma, lai situācijās, kad bankai rodas problēmas ar likviditāti, nav tā, ka tajā esošā noguldītāju nauda var aizplūst nezināmā virzienā, un nav neviena, kas kaut ko varētu izdarīt, kā tas notika “Parex” un “Latvijas krājbankas” gadījumā. Situācijās, kādas bija ar abām šīm bankām, neko nedarīšanu nedrīkst pamatot ar to, ka likumdošana neļauj aizkavēt naudas aizplūšanu no kontiem pēdējā brīdī.

Es pieļauju, ka galvenais iemesls, kādēļ pēc divu banku bankrota neviens nesēž cietumā, ir saistīts tikai un vienīgi ar naudu.

Lai gan krimināllieta ir ierosināta un aizdomās turamo sarakstā “Latvijas krājbankas” bijušais vadītājs Ivars Piedītis, kredītiestādes valdes locekļi un bankas padomes loceklis, Krievijas izcelsmes miljonārs Vladimirs Antonovs, kuru Lietuva vaino arī “Snoras” bankas bankrotā. Ir pagājuši divi gadi, taču lietas izmeklēšana nav pavirzījusies tiktāl, lai būtu rezultāti. Lietuva ir pieprasījusi Lielbritānijai izdot tiesāšanai “Snoras” bankas īpašnieku Vladimiru Anotovu. To pašu vajadzēja darīt Latvijai, taču tas nenotika, un, līdzīgi kā Panam Kleksim, arī man bija sapnis par to, ka nekas šajā lietā nemainīsies. Neviens pat nepakustinās ne pirkstiņu, lai pieprasītu Lielbritānijai Vladimira Antonova izdošanu. Maksimālais, ar ko mēs varam rēķināties, ir tas, ka bijušajam “Latvijas krājbankas” vadītājam Ivaram Priedītim piespriedīs pāris gadus cietumā, un līdzīgi kā bijušais “Bankas Baltija” vadītājs Aleksandrs Lavents, jau pēc kāda laika arī viņš sēdēs “Jaunā viļņa” pirmajās rindās.

Visi šie notikumi ar bankām parāda, ka situācijā, kad cilvēks ir kredīta ņēmējs, tad pret viņu var vērsties arī tad, ja banka ir bankrotējusi. Taču, ja viņš ir noguldītājs, nav neviena paša, kuram būtu pienākums rūpēties par naudas atgriešanu.

Latvijas kredītņēmēju apvienība kopš tās rašanās brīža ir strādājusi, lai aizstāvētu kredītņēmējus un tās darbībā rezultātā ir panākusi, ierosināto grozījumu Civilprocesa likumā pieņemšanu, kas nosaka parādniekam tiesu procesā minimālo neaizkaramo summu.

Lai situāciju mainītu, finanšu uzraugiem vajadzētu lielākas pilnvaras, lai vajadzības gadījumā tie varētu sadarboties ar Finanšu vai Drošības policiju. Reizēs, kad kādai no ārvalstu bankā, kurām šeit ir filiāles, rastos problēmas, situācija droši vien būtu vēl sarežģītāka, jo tad mums vēl skaļāk stāstītu par investīciju aizsardzību, noslēgtajiem līgumiem un tamlīdzīgi.

No tā visa secināms, ka mūsu valstī nepastāv nedz profesionālā, nedz politiskā atbildība. Ja vēl kādai citai bankai rastos tādas pašas problēmas kā “Parex” un “Latvijas krājbanka”, es nezinu, vai kaut kas būtu citādāk. Man nav pārliecības, ka to bankrots ir devis pietiekami lielu mācību, lai nekas tāds vairāk neatkārtotos.

Autors ir Latvijas kredītņēmēju apvienības valdes loceklis