Kāpēc balsoju par LTV valdi

Ne jau tādēļ esam ievēlēti NEPLP, lai „norautu” LTV valdes iecelšanu

Tiesa, Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) parlaments mūs ievēlēja nevis tādēļ, lai mēs rakstītu rakstus, bet gan pieņemtu lēmumus. Tomēr vadība, it īpaši jau stratēģiskā vadība, bez komunikācijas nav iespējama. Viens no tādiem NEPLP svarīgākajiem lēmumiem ir sabiedrisko mediju un it īpaši masveidīgākā un līdz ar to ietekmīgākā no tiem – Latvijas Televīzijas (LTV) – vadītāju nesenā iecelšana.

Ar šo komunikāciju vēlos pievērst uzmanību publiskajā telpā pagaidām maz ievērotam LTV valdes iecelšanas pavērsienam – stratēģiskajam, proti, no jaunveidojamā vienotā sabiedriskā medija un vispār no elektroniskās plašsaziņas nozares stratēģijas viedokļa. Šim nolūkam der ielūkoties arī pašā pagājušā gada 19.jūnijā NEPLP pieņemtajā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālajā stratēģijā 2012.-2017.gadam.

Jāatgādina, ka jebkura stratēģija jau pēc definīcijas tieši tāpēc arī ir stratēģija, ka, lai sasniegtu mērķus, tā risina problēmas. Tas savukārt vienmēr ir saistīts ar konfliktu ar šīs stratēģijas īstenošanas pretspēkiem un pretspēlētājiem. Saprotams, ka arī mūsu aplūkotajai stratēģijai ir pretinieki.

Liktos, kam gan varētu būt iebildumi pret stratēģijas pamatnostādnēm – attīstīt Latvijas demokrātiju, tiesisko valsti un pilsonisko līdzdalību un veicināt valstisko apziņu, latviešu kultūras identitāti, Latvijas reģionālās identitātes un eiropeisko identitāti. Tāpat kā – kurš atklāti iebildīs pret jauna vienotā elektroniskā Latvijas sabiedriskā medija izveides koncepcijas uzstādījumu, ka mūsdienu nacionālajā informācijas un komunikācijas telpā centrālā loma, lai panāktu stipru Latvijas demokrātiju un nacionālo identitāti, ir jābūt sabiedriskajam medijam, un tieši tādēļ tam cieši sinerģētiski jādarbojas trīs galvenajās multimediju platformās (televīzija, radio, internets), jābūt vadošajam gan no augstu profesionālo standartu, gan auditoriju sasniegšanas, gan dienas kārtības noteikšanas viedokļa un jāveido platforma Latvijas sabiedrības diskusijām. Galvenais – tas viss vajadzīgs, lai sasniegtu stratēģijā izvirzītos mērķus.

Tātad – ja tā visa nav, ja konsekventi neejam uz mērķi, mēs to laikus un tad arī varbūt pat vispār nesasniegsim.

Bet – pēc manas pārliecības, ne jau tādēļ esam ievēlēti NEPLP (ne tādēļ, lai „norautu” LTV valdes iecelšanu, kas bija ļoti darbietilpīgs process trīs mēnešu garumā). No šī skatupunkta aicinu arī turpmāk vērtēt jauno LTV valdi, kura pie saviem pienākumiem ķersies tūlīt pēc Lieldienām – 2.aprīlī.

Vispirms gan vairāki retoriski jautājumi, uz kuriem tomēr ir atbilde. Vai nav tā, ka pirmo reizi LTV būs īsteni koleģiāla vadība – trīs valdes locekļi, nevis vairs viens, ar precīzi definētu katra locekļa atbildību? Vai katrs jaunieceltais valdes loceklis nav spēcīgs profesionālis savā atbildības jomā – vispārējā televīzijas vadībā, programmu plānošanā un finansēs un tehnoloģijās? Vai visi valdes iecelšanas kritēriji nav ietverti konkursa nolikumā uz LTV valdes locekļu amatiem, kas publicēts jau no pagājušā gada novembra?

Vai nav tā, ka, tikai pateicoties personāla atlases uzņēmuma iesaistei un pretendentu anonimitātei publiskajā telpā līdz pat publiskajai diskusijai ar NEPLP atlasītajiem nākamās kārtas pretendentiem, izdevās panākt rekordlielu pieteikumu skaitu un jau minēto konkursa rezultātu – profesionāli spēcīgu valdes sastāvu? Visbeidzot un galvenokārt, vai šī nav tā valde, kurai jāvada LTV attīstība uz vienoto sabiedrisko mediju un tā mērķu sasniegšanu jau tagad?

Lielā atbilde ir nepārprotama – jā, ir. Pat ja arī atsevišķos aspektos vienmēr var vēl labāk – ko var un vajag gribēt. Bet kopā ar vanniņu nevajag izliet bērniņu.

Tad nu palūkosimies publiskajā diskusijā – kas tie tādi tautas draugi un kā viņi karo ar NEPLP izvirzīto stratēģiju.

Pirmkārt, demokrātiskais, likuma un parlamenta mandāts NEPLP kā neatkarīgai valsts iestādei nav pārstāvēt kaut kādas subjektīvas vai partejiski politiskas nostādnes, bet gan kopējās sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Līdz ar to arī lēmums un argumentācija par vai pret vienu vai otru valdes locekli attiecībā uz viņa labo reputāciju (šī vārda tiesiskā nozīmē) un profesionālo kvalifikāciju bija jābalsta eksaktā informācijā, nevis mājienos un pieņēmumos – pašradītos imagināros fantomos, iedomu spoguļos. Pretējā gadījumā parādās tieši politizācija, politiska profilēšanās, nevis profesionāla pieeja, kas nav pieņemami, jo tā vai citādi ir politisks mēģinājums šķelt NEPLP. Tāpat kā, lai neņem ļaunā kolēģe (nekā personīga), nav pieņemama nepiedalīšanās lēmumu pieņemšanā NEPLP sēdē un līdz ar to arī oficiāli – neargumentēšana, kas, objektīvi ņemot, diskreditē un degradē NEPLP kā komandas darbu.

Otrkārt, šajā gadījumā Latvijas publiskajā telpā atkal izpaudās nevis racionalitāte, bet tik ierastā (ne mazāk un pat vairāk nekā nupat pieminētā nepamatotā politizācija) abstraktā romantizēšana un vaimanoloģija pēc principa – pēc kaut kā cēla, nezināma sirds ilgojas… Manuprāt, tai pretī liekama racionālā nostāja: cēli, noteikti, atbildīgi. Tātad, nevis izplūdusi atbildība, bet noteikta individuālā atbildība par pilsoniskās un profesionālās ētikas pārkāpumiem. Ja tādas informācijas, tāpat kā par profesionālo kvalifikāciju, nav un, gluži otrādi, ir pretēja informācija, tad kāds ir pamats moralizēt? Tad sanāk tikai manipulācija un dezinformācija ziņu sniegšanā.

Treškārt un galvenokārt, un augstāk jau bija runa par to – tas viss nebūt nav izdevīgi no mūsu nācijas stratēģisko attīstības mērķu sasniegšanas viedokļa.

Autors ir Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs