Viensēta Ziemassvētkos

No savas pagātnes varam paņemt vairāk, nekā domājam

Latvijā mēs vienā vai otrā veidā visi svinam vai atzīmējam Ziemassvētkus. Kurš iet baznīcā, kurš bagātīgi vakariņo ģimenes lokā, kurš velk bluķi, kurš vienkārši izguļas valsts dāsni atvēlētajās brīvdienās. Diezin vai kādam tie “rakstainās kamanās” paskrien garām pilnīgi nepamanīti.

Katram mums ir savs personisks Ziemassvētku atzīmēšanas rituāls jeb darbību kopums, ko veicam šajā gada vistumšākajā laikā. Visticamāk, ka tajā kārtu kārtām klājušās seno saules pielūdzēju, kristiešu un jaunāko laiku tirgus kultūras ietekmē radušās darbības, kuras tagad pagrūti vairs atšķetināt līdz pirmsākumiem.

Taču šādas pat “kārtas” ir sakrājušās arī mūsu tautas un ikviena tās pārstāvja kultūras mantojumā, domāšanā un apziņā ne tikai Ziemassvētku vai citu gadskārtu ritu sakarā. Tās “kārtas”, ja vien protam ar tām gudri rīkoties, var būt ļoti labi izmantojamas arī mūsdienu apstākļos, kad tehnoloģiju un naudas varas uzvaras gājienā nereti samulstam par patiesajām dzīves vērtībām un to nozīmi mūsu ikdienā.

Viena no tādām vērtībām ir latviešu kultūras kanonā iekļautā viensēta un no tās nākušās dzīves gudrības. Tieši par viensētu šogad Ziemassvētku priekšvakarā man lika aizdomāties valsts svētkos novembrī Latvijas prezidenta Andra Bērziņa runā izskanējušais aicinājums necelt sētu ap Latviju. Nezinu, ko īsti ar to bija domājis prezidents, bet viņa paustā līdzība lika aizdomāties. Par to, ko var un vajag paņemt no viensētām. Par to, ar ko ir vērts lepoties un no kā nav jākaunas.

18.novembrī, mūsu valsts 95.gadskārtā, prezidents A.Bērziņš teica: “Lai gan latvietis ir viensētnieks, es aicinu necelt sētu ap Latviju ne darbos, ne domās, jo tā būs tikai šķietama aizsardzība. Tā mēs nekļūsim ne stiprāki, ne gudrāki, ne turīgāki, jo mūsdienās norobežošanās nav īstais virzītājspēks. Tikai prasme apgūt labāko, ko pasaule ir radījusi, padarīs mūs īsteni stiprus un neatkarīgus, gudrus un tālredzīgus, kas saudzē savējo un prot pieņemt citādo.”

Pret vilkiem ar gudrību

Piesaucot viensētu un sētu, man prātā gan nāk kas cits nekā ārpasauli norobežojošs blīvs žogs. Lielā mērā kultūrvēsturiski veidojusies un Latvijas savdabību tik ļoti raksturojošā viensēta, ja neskaita vēsturiski nošķirtās Latgales ciemu un sādžu tradīciju, patiesībā ir ēku komplekss bez jebkādas nozīmīgas sētas tai apkārt. Un visa gudrība slēpjas viensētas ēku īpašajā izvietojumā, kas to pasargā no nevēlamu un liela izmēra meža zvēru apmeklējuma.

Ja viensētā iemaldās kāds gudrības simbols zalktis – laipni aicināts, ja ietipina kāds peļu un indīgo čūsku ķērājs ezis – laipni aicināts. Taču pret vilkiem un lāčiem, kas nopietni apdraud saimniecības nozīmīgu iztikas avotu – mājlopus – ,mūsu priekšteči norobežojās ar gudru ēku izkārtojumu, nevis augstiem un nepārvaramiem žogiem. Jo patiesībā jau īsti izsalkušam vilkam vai lācim nieks vien būtu pārvarēt tādu cilvēka rokām celtu sētu. Tāpēc iedarbīgāks pret lielajiem plēsējiem ir gudri būvēts ēku labirints, kurā iepīties negribas nevienam zvēru karalim. Lai vēlāk netiktu izdzīts no tā ar pazemīgi starp kājām iežmiegtu asti.

Toties tāds viensētas ēku “labirints”, kas daudzviet saglabājies Latvijas laukos, ir vienmēr atvērts labvēlīgiem viesiem un sadarbības partneriem. Jebkurš garāmbraucējs vai kaimiņš var droši un bez neviena žoga vai vārtu pārvarēšanas iebraukt pagalmā līdz pašai durvju priekšai.

Neniecināt sevi

Neglaimojoši izteikties par viensētām un latvieša viensētnieka dabu tagad, plaši atvērtās pasaules laikmetā, nav nekas jauns vai neparasts. Tikai žēl, ka tādā veidā noniecinām gan mūsu priekšteču sasniegto, gan vairojam savu zemo pašnovērtējumu. Arī turpinām padomju laika kolektivizācijas filozofiju un tās iespaidā mūsu apziņā nogulsnējušos mītus.

Latvijas viensēta vienmēr ir bijusi un arī tagad savā būtībā ir nevis noslēgta, atpalikusi un pašpietiekama naturālā saimniecība, bet gan skarbiem tirgus un citiem ārējiem apstākļiem pakļauta saimnieciska vienība jeb ģimenes uzņēmums. Pat tumšākajos dzimtbūšanas gadsimtos (pretēji mītam patiesībā tie nebija septiņi, bet tikai daži) par savas saimniecības un saimes izdzīvošanu bija atbildīgs vispirms pats viensētnieks.

Mīts, ka latviešu zemnieks var un varēja pārtikt tikai no paša saražotā, ir jāatmet, jo darbarīkiem un rotaslietām nepieciešamos metālus mūsu zemē dzīvojošie ļaudis ieguva tirdzniecības ceļā no ārzemēm jau ļoti senos laikos, kad varbūt pat pašu viensētu vēl nebija. Man priekšā uz galda ir Arņa Radiņa brīnišķīgā grāmata “Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē” (Neputns, Rīga, 2012), un tajā ir ļoti labi redzams, kādi tirdznieciski un saimnieciski sakari bijuši jau sensenos laikos. Tas turpinājās arī viduslaikos, jaunajos un jaunākajos laikos.

Ja kādam liekas, ka XXI gadsimta sadarbībai un tirdzniecībai plaši atvērtā pasaule ir kaut kas sevišķi jauns Latvijas vēsturē, tad atliek paraudzīties minētajā arheoloģijas ceļvedī kaut vai uz VII-VIII gadsimta ķīniešu porcelāna krūzīti, kas atrasta izrakumos Siguldā kopā ar XI gadsimta pirmās puses senlietām. Austrumeiropā iegūti vēl tikai daži līdzīgi atradumi, vēsta ceļvedis mūsu pašu vēsturē.

Pusgadsimta robs

Ja paskatāmies, kas ir veiksmīgākie un lielākie saimniekotāji Latvijas laukos mūsdienās, tad būtībā tie arī ir ģimeņu uzņēmumi jeb viensētas. Jā, tās var būt izaugušas līdz daudziem tūktošiem hektāru un tās vairs nedēvē un neizskatās pēc tradicionālās viensētas, taču būtība jau no tā nemainās. Viensētas principa pamatā ir privātuzņēmums ar pilnu atbildību par paša padarīto un veselīgu atvērtību visa vaida jauninājumiem.

Ja mūsdienu “viensētām” ir izdevīgi sadarboties jeb apvienoties kooperatīvos, lai labāk realizētu savu produkciju, tad arī tas nav nekāds moderns brīnums. Vajadzība pārdot savus ražojumus pašiem vai ar starpnieku palīdzību ir mūžveca un vienā vai otrā veidā ir vienmēr bijusi klātesoša Latvijas viensētā.

Protams, ka ne visiem veicas vienādi labi ar saimniekošanu, taču tā tas ir bijis visos laikos un visās zemēs. Tāpat kā ne vienmēr tas ir bijis iespējams ārēju apstākļu, tajā skaitā klimata vai zemes auglības dēļ. Taču tiem viensētniekiem, kam veicies ar saimniekošanu, ir pieticis prāta un līdzekļu sūtīt savus bērnus augstās skolās. Galu galā liela daļa mūsu tautas dižgaru kā mākslā, tā politikā un tautsaimniecībā nākuši tieši no tām pašām viensētām.

Mūsu problēma šodien, kad it kā netiekam galā ar daudzām nebūšanām savā valstī, patiesībā neceļas no viensētnieka dabas, kuras pamatu pamats taču ir individuāla atbildība. Patiesībā ir tieši otrādi – liela daļa mūsu problēmu rodas no atbildības trūkuma vispirms jau individuālā līmenī. Mūsu problēmas rodas no tā, ka pusgadsimta laikā esam attālinājušies no savas “viensētas” tik tālu, ka īsti vairs netiekam atpakaļ.

Tas, kas gadsimtiem ir bijis dabīgā veidā attīstījies, vienā pusgadsimtā ir apgriezts kājām gaisā. Es nedomāju, ka pilnīgi visas šodienas Latvijas problēmas ir cēlušās padomju laikos. Taču izpostīto viensētu, kas ir sinonīms privātīpašumam un paša atbildībai, aina Latvijas laukos tomēr ļoti precīzi uzrāda lietu stāvokli mūsu sabiedrībā. Galu galā viensētnieks savas ēkas būvēja bez būvuzrauga, būvkonstruktora un būvinspekcijas, bet ar paša atbildību par savas ģimenes un tās pēcteču labklājību.

Autore ir neatkarīga žurnāliste