Šogad 12.oktobrī Kembridžas universitātē norisinājās pirmā Kembridžas Baltijas konference
Kembridžā ar katru gadu pieaug studentu skaits no Baltijas. Taču šoruden šie jaunieši, pareizāk Baltijas valstu studentu biedrības, pirmoreiz kopīgiem spēkiem sarīkoja Kembridžas Baltijas konferenci. Tajā bez Baltijas valstu pārstāvjiem piedalījās arī Eiropas Komisijas viceprezidents Sīms Kallass, žurnāla “The Economist” starptautiskās sadaļas redaktors Edvards Lūkass un citi viedokļu līderi.
Jāpiebilst, ka latviešu studentu biedrība pārējo vidū ir jaunpienācēja, jo pastāv vien pusgadu, kamēr lietuviešu – jau veselus piecus. Ar konferences starpniecību raudzījām apspriest Latvijai un Baltijai nozīmīgus jautājumus, runāt par Baltijas valstu sadarbības iespējām un realizēt to arī praksē. Proti, mācīties konsolidēt spēkus, apvienojot visas trīs Baltijas studentu biedrības vienā. Prombūtnē esot, domas par mājām laikam raisās spraigāk. Tā mēs, šķiet, mācāmies strādāt kopā Eiropas kontinenta otrā malā.
Konferences rīkošanai bija vairāki mērķi. Pirmkārt, vēlējāmies iesaistīties Latvijai un Baltijai svarīgu jautājumu risināšanā. Otrkārt, apskatīt Baltijas valstu sadarbības iespējas un reģiona izaugsmes jautājumus. Treškārt, un ne mazāk svarīgi, gribējām šo sadarbību īstenot praksē: apvienot Baltijas studentu biedrības Kembridžā kopīgam uzdevumam.
No vēstures pie sadarbības
Runājot par sadarbību, viena no interesantākajām atziņām konferences uzrunās un diskusijās pieder Sīmam Kallasam. Proti, deviņu gadu laikā Baltijas valstis ir sasniegušas zināmu briedumu un to ‘iesildīšanās laiks’ ir beidzies. Katrai ES valstij ir savi izaicinājumi un pasīva, nogaidoša attieksme vairs neatbilst mūsu valsts statusam. Nedz ES, nedz EK negrasās Baltijas valstīm norādīt, kādā organizācijā tām iestāties vai kādā virzienā tām būtu jāattīstās. Mums pašiem jādomā, jādebatē un jauzņemas iniciatīva par savu attīstību.
Edvards Lūkass no “The Economist” turpināja, norādot, ka ideja par Baltijas valstīm kā vienotu reģionu balstīta pagātnē. Mums ir kopīga vēsturē, robežas un līdzīga socioekonomiskā situācija. Tomēr praksē kopīgu projektu ir maz. Divdesmit gadu laikā nu jau suverēnās Baltijas valstis joprojām jāskubina sadarboties.
Patīk vai ne, mūsdienīgas reģionālas identitātes aprises vēl ir tapšanas stadijā. Mūsu ģeopolitiskā situācija un mūsu nelielais tirgus nozīmē, ka reģionāla sadarbība jāapliecina gan infrastruktūras, gan enerģētikas un izglītības jautājumu sakarā. Domāt, ka sadarbības veidošana jāatstāj algotiem ierēdņiem, nozīmē turpināt dzīvot ģenerālmēģinājuma režīmā.
Konferences rezultātus var dēvēt par patīkamu pārsteigumu, jo to apmeklēja ap 300 viesu no Lielbritānijas un Baltijas valstīm. Svarīgākais gan ir nevis klātesošo viesu statuss un uzrunas, bet sadarbības priekšnoteikumu radīšana studentu, dalībnieku un amatpersonu starpā. Proti, konferencē izskanējušais attiecas arī uz Kembridžas universitāti.
Pirms konferences Baltijas studenti kā rīcībspējīga vienība Kembridžā faktiski neeksistēja. Drīzāk tās bija trīs atsevišķas biedrības, kuru biedri pat īsti nepazina cits citu, nerunājot par plašāku sadarbību.
Brīdi “iesildoties” vienatnē, biedrības saprata, ka tām ir gana daudz kopīgu parametru, lai darbotos kopā. Iepazīšanās, kopīgu mērķu izvirzīšana, garas sarunas un kļūdīšanās bija minimālie posmi, kuriem bija jāiziet cauri, lai sadarbība būtu produktīva. Iespējams, ka mikrolīmenī studentu darbošanās Kembridžā atspoguļoja to sadarbības līmeni, kāds pastāv starp Baltijas valstīm. Konkrētos apstākļos sadarbība ir iespējama, noderīga un bagātinoša.
Gan konferences mērogā, gan savstarpējās sarunās arvien aktuāls paliek jautājums, kas tad īsti vieno trīs Baltijas valstis. Vai tās ir robežas, kopīga vēsture vai arī kopīga nākotne? Un kāda ir šādu nelielu iniciatīvu loma Baltijas reģiona nākotnes veidošanā? Nākamgad jau citā sastāvā uz šo jautājumu atbildi nāksies meklēt no jauna.
Autors ir viens no Kembridžas konferences organizatoriem
Komentāri (25)