Paolo Sorentīno barokāli krāšņā lente Dižais skaistums turpina traģikomisko stāstu par sabiedrības muļķību – meklēt laimi ārišķībās
Kannu kinofestivālā pirmizrādītā lente ir ne tikai režisora Paolo Sorentīno atgriešanās pie filmu veidošanas dzimtajā Itālijā pēc ASV uzņemtās Šai ir jābūt tai vietai (This Must Be the Place) ar Šonu Pennu izbijušas rokzvaigznes veidolā, bet arī atskats uz itāļu kino ģēnija Federiko Fellīni daiļradi, kura pazīstamāko darbu – Saldās dzīves un 8 ½ – motīvi bagātīgi caurstrāvo arī Dižo skaistumu.
Līdzīgi kā ievērojamākos Fellīni filmu vīriešu tēlus savulaik nospēlēja Marčello Mastrojāni, Sorentīno lentē, tāpat kā daudzās iepriekšējās, pirmklasīgs ir režisora iecienītais aktieris Tonijs Servillo. Servillo, kas 2008.gada Sorentīno filmā Zvaigzne (Il divo) spīdoši atveidoja bēdīgi slaveno Itālijas ekspremjeru Džūlio Andreoti, šoreiz iejūtas sardoniska rakstnieka un Romas pleiboja Džepa Gambardellas ādā.
Atbaidošais spožums
Gambardella pašam neatminamos laikos ir sarakstījis veiksmīgu romānu, kas viņam pavēra durvis uz smalkajām aprindām, taču ar to karjera ir apstājusies – viņš pelna iztiku ar ciniskiem žurnālistikas rakstiem (viens no tiem ir veltīts arī, manuprāt, absolūti nevajadzīgai mākslinieces Marinas Abramovičas parodijai). Sagaidot 65. dzimšanas dienu, rakstnieks skumji saprot, ka visus šos gadus nav sastapis to «dižo skaistumu», kas viņu iedvesmotu vēl kādam nopietnam rakstu darbam. Gluži kā sekojot franču novelista Ferdinanda Selīna citātam filmas ievadtitros, Gambardella dodas emocionālā ceļojumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.