“Ko jūs darāt, latvieši?”, “Kauns!”, “Nodevēji!”, “Latvijas deputāti, kas jūs vēlējis?” Tie ir daži no maigākajiem komentāriem Baltkrievijas režīma nekontrolētajos portālos par VL! – TB/LNNK un Saskaņas centra jeb “Latvijas Saeimas” komandas hokeja spēli ar diktatora Lukašenko vienību. Citēt skarbākos būtu nepieklājīgi.
“Sports ir sports!” Saeimas deputāts un Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs Imants Parādnieks mundri skaidro žurnālam Ir, kāpēc spēlējis hokeju ar Aleksandru Lukašenko. “Tas ir hokejs, tā nav politika,” piebalso Saeimas komandas kapteinis Artūrs Rubiks no Saskaņas centra. Arī Nacionālās apvienības deputāts Romāns Naudiņš apgalvo, ka tā esot bijusi “tikai hokeja spēle”. Taču pavēsta: “Kāpēc Lukašenko ir diktators? Baltkrievija ir demokrātiska valsts, kuras vadībā ir prezidents Lukašenko.”
Parādnieks ar Rubiku, protams, nav gluži tādi vientieši, par kādiem izliekas, un saprot, ka 13.oktobrī Minskas sporta hallē Junostj piedalījušies politiskā pasākumā. Komandā bija pieci politiķi – arī SC biedrs Raimonds Rubiks un pie frakcijām nepiederošs deputāts Viktors Valainis no Brīvajiem demokrātiem (bija gatavojies braukt arī TB/LNNK vecmeistars Gaidis Bērziņš, taču pēdējā brīdī pārdomājis). Pārējie komandā bija hokeja veterāni un amatieri. Taču tā bija pieteikta kā Latvijas Republikas Saeimas hokeja komanda, un arī paši spēlētāji lepojas, ka pārstāvējuši Latvijas parlamentu un valsti.
Lielā politbiznesa spēles
Baltkrievijas režīms izmantojis spēli propagandas mērķiem un bija to plaši izreklamējis, ziņo neatkarīgi portāli. Transparenti ar informāciju par gaidāmo maču bija izkārti pāri Minskas galvenajam prospektam. Visi oficiālie telekanāli vakarā ziņojuši par “valsts galvenā hokejista kārtējo uzvaru”. (Visu Latvijai!/Saskaņas centra komanda ar cienījamu 5:6 rezultātu zaudēja neuzvaramajam meistaram, kurš personīgi izdarījis trīs rezultatīvas piespēles.)
Taču pasākuma mērķi bija tālejošāki nekā vienkārši Lukašenko slavināšana. Kā stāsta Parādnieks, sadarbības grupa ar Baltkrievijas parlamentu “saziņā ar Baltkrievijas vēstniecību” piedāvājusi rīkot šo maču “saistībā ar gaidāmo pasaules čempionātu hokejā nākamgad Minskā”.
Starptautiskas cilvēktiesību organizācijas aicina boikotēt čempionātu Minskā, Eiropas Parlaments ir aicinājis Starptautisko Hokeja federāciju pārcelt pasākumu uz citu valsti, un Lukašenko pirms mēneša publiski atzina, ka Rietumvalstis varētu boikotēt čempionātu. Viņš ir pat izdevis īpašu dekrētu, ar ko uzdod saviem čempionāta organizētājiem nodrošināties pret tā “atcelšanas, boikota vai atlikšanas iespēju”.
Baltkrievijas vēstniecība Latvijā pēc spēles vēstīja: “Latvijas delegācijas vizītes laikā mūsu valstī, tai skaitā televīzijas intervijās, dots augsts novērtējums uzņemšanas augstajam līmenim, pasvītrots šādu pasākumu nozīmīgums divpusēju Baltkrievijas un Latvijas attiecību attīstīšanai, kā arī pausts uzskats par 2014.gadā Minskā gaidāmā pasaules čempionāta hokejā boikota priekšlikumu nekonstruktivitāti.”
Baltkrievijas režīma lobijs Latvijā ir ietekmīgs. Kad Eiropas Savienība pērn martā nolēma paplašināt sankcijas pret Lukašenko režīmu pēc tam, kad tas bija vēl pastiprinājis represijas, Latvija (un Slovēnija) panāca izņēmumus ES “melnajā sarakstā” iekļauto baltkrievu oligarhu Jurija Čiža, Anatolija Tarnavska un Vladimira Peftijeva uzņēmumiem. (Pārējie sarakstā iekļautie ir tiesneši, prokurori, izmeklētāji un tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, kas iesaistīti represijās pret politiski ieslodzītajiem Baltkrievijā.)
Ieroču ražotājs, Lukašenko dēla biznesa partneris Peftijevs pat bija izsludinājis viena miljona dolāru lielu atlīdzību tiem, kuri panāks viņa izslēgšanu no ES sankcijām. Hokeja spēles komentētāji režīma opozīcijas portālos secina, ka Latvija esot “Lukašenko visstingrākā aizstāve Eiropā” un ka “pieci bezprincipu muldoņas bija atbraukuši izlūgties un atstrādāt privilēģijas firmām, kurām viņi ir “jumts””.
Bet īpaši interesants, ņemot vērā mūsmāju plakātisko “nacionālistu” trokšņošanu pret termiņuzturēšanās atļaujām, šķiet šāds viedoklis: “Baltkrievija ieņem 4.vietu starp NVS valstīm investīciju ziņā Latvijā. Uzpērk nekustamos īpašumus Rīgā un Jūrmalā, saņem uzturēšanās atļaujas. Tas, kas nozagts šeit, tiek tērēts tur. Deputāti atbraukuši atskaitīties, ka viss okei – jūsu namiņi stāv, sveču bodītes strādā.”
Diezin vai pat Parādniekam pietiks cinisma stāstīt, ka braucis uz Minsku pavēstīt Lukašenko, ka atņems viņa draugiem uzturēšanās atļaujas Latvijā. Varbūt drīzāk to, ka turpmāk īpašumu pirkšanai būs kvotas, un lai zina, ar ko var sarunāt?
Nacionālistu karogi
Baltkrievi brīnās, ka trīs no komandā pieteiktajiem esot “klaji nacionālisti”, kuri uzstājoties pret Krieviju un Putinu, tomēr atraduši kopīgu valodu ar viņa ciešāko sabiedroto Lukašenko. (Tiesa, pat baltkrieviem nav ilūziju par Parādnieku, kuram, kā raksta viens komentētājs, “atskaitot naudu, nekas neinteresē”.)
Acīmredzot arī Baltkrievijā, tāpat kā Latvijā, vēl ne visi ir sapratuši, ka VL! – TB/LNNK uzstāšanās pret Krieviju un Putinu ir tāda pati “draudzības spēle” kā hokeja mačs ar Lukašenko, kurā pretinieku tēlošana ir tikai spēles elements. Jeb, kā to viltīgāk skaidrojis VL! pašpasludinātais “ideologs” Jānis Iesalnieks, viņa “nacionālistu” apvienībā “ir gan uz Austrumiem vērsts strāvojums, gan uz Rietumiem”.
Tas gan ir pārspīlējums. Nacionālās apvienības galvgalī grūti sazīmēt kādu “nacionālistu”, kas būtu vērsts uz Rietumiem (ja vien Briselē nobēdzināto Robertu Zīli neuzskata par “strāvojumu”). Autoritārisms, antiliberālisms, ksenofobija un vadonisms ir daudz būtiskākas pasaules uzskata pazīmes nekā dekoratīvs saukļu un prievīšu “latviskums”.
Iesalnieks pats pastāvīgi gāna “ES liberāļus” un “sorosistus”, un ir atzinies, ka “es Saskaņas centru cienu vairāk nekā jebkuru no latviskajām partijām”. Bet “Austrumu strāvojumu” viņš pieminējis, aizstāvēdams bijušo TB/LNNK prominenci komponistu Imantu Kalniņu, kas novēl Latvijai “tādus valstsvīrus” kā Putins Krievijā un Lukašenko Baltkrievijā. Visu Latvijai! vadonis Raivis Dzintars savulaik programmatiski paziņojis, ka “dalība Eiropas Savienībā nav savienojama ar latvisku Latviju”, un savu partiju veidojis draudzīgā saspēlē ar Jevgeņiju Osipovu, kas pirms diviem gadiem kopā ar Vladimiru Lindermanu savāca parakstus referendumam par otru valsts valodu. Viens no TB/LNNK tēviem dibinātājiem Jānis Straume (savās aprindās pazīstams arī kā Batjka) nesen paziņojis, ka Latviju varot izglābt tikai Saskaņas centrs valdībā. Cits partijas veterāns Andrejs Požarnovs pašvaldību vēlēšanās Rīgā bija SC/GKR sarakstā. Bet kuri tad būtu tie “Rietumu strāvojuma nacionālisti”?
Baltkrievu Batjkas demokrātiskuma slavinātājs Romāns Naudiņš tāds diezin vai ir. “Tik daudz Latvijas un Baltkrievijas karogu tribīnēs nekad vēl nebiju redzējis, neaizmirsīšu spēles atmosfēru,” viņš sajūsminās.
Diemžēl sarkanbaltsarkanie Latvijas karogi šajā Lukašenko propagandas pasākumā tiešām bija. Taču īstajiem baltkrievu nacionālistiem – tiem, kuri vēlas savai valstij nākotni brīvo un demokrātisko valstu Eiropā, – īstais Baltkrievijas karogs ir vēsturiski nacionālais baltsarkanbaltais, nevis mūsmāju viltus “nacionālistiem” neaizmirstamu aizkustinājumu izraisījušais sarkani zaļais “saulriets purvā”, kā baltkrievi dēvē Lukašenko drīz pēc nākšanas pie varas 1995.gadā atjaunoto padomju Baltkrievijas karogu.
Par baltkrievu nacionālā karoga publisku demonstrēšanu Lukašenko režīms soda ar arestu un apcietinājumu. VL! – TB/LNNK deputāti to nezina? “Sūdi, nevis deputāti,” viņus novērtē baltkrievu nacionālisti.
Komentāri (32)