Valsts budžets – skaitļi vai politika?

Būtiski jāuzlabo valsts budžeta izstrādāšanas metodiku

Ģimenē, uzņēmumā vai valstī ir viena kopēja lieta, kas mūs pavada ik uz soļa. Tas ir budžets. Plānojot atvaļinājumu, dzīvokļa remontu vai ko citu, mēs izsveram – vai ģimenes ienākumi būs pietiekami visām mūsu vajadzībām un vēlmēm, jeb tikai dažām no tām. Pēdējā gadījumā ģimenē jāvienojas par prioritātēm – kas svarīgāk, piemēram, turpināt drebināties nesiltinātā mājoklī ziemā un kompensēt pārdzīvotās, negatīvu emociju pārpilnās noslimotās nedēļas ar eksotisku ceļojumu vasarā? Vai veikt remontu, mierīgi pārlaist ziemas salus un vējus, bet samierināties ar epizodiskiem izbraukiem ārpus pilsētas robežām vasarā, jo neko vairāk nevarēs atļauties? No šādiem lēmumiem ir atkarīgs ģimenes naudas maciņu pieejamā apjoma sadalījums kopējā budžetā tuvākā pusgada, gada laikā.

Tāpat tas ir arī ar jebkura uzņēmuma budžetu – tajā atspoguļojas kompānijas īpašnieku un menedžeru mērķi un prioritātes. Piemēram, kā sadalīt uzņēmuma peļņu (pieņemot, ka tāda ir) – izmaksāt dividendēs, jeb iepirkt un uzstādīt jaunas iekārtas, kas palīdzētu nostiprināt biznesa konkurētspēju un iespēju labi pelnīt arī nākotnē? Loģika elementāra, bet izšķiršanās par prioritātēm mēdz būt grūtāka.

Bet kā ir ar valsts budžetu? Ko darīsim, lai mēs, mazā piejūras tautiņa Eiropas ziemeļu pusē, mazāk saltu ziemā, neslimotu, būtu gana paēduši, varētu apskatīt pasauli, kā arī stiprinātu savu valsti šajā, ne sevišķi drošajā un stabilajā pasaulē?

Šīs mūsu vēlmes un vajadzības vairāk vai mazāk profesionāli aprakstītas pērn izstrādātajā, valdībā un Saeimā apstiprinātajā Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam (NAP-2020). Šis plāns ar likumu ir noteikts kā galvenais vidējā termiņa plānošanas dokuments valstī. Kā viens no galvenajiem mērķiem tajā definēts ekonomiskais izrāviens kā pamats katra Latvijas iedzīvotāja un valsts labklājības pieaugumam. Tiktāl viss tā kā būtu kārtībā. Pēc mūsu pieminētās elementārās loģikas liktos, ka 2014.gada budžetam vajadzētu būt tam, kurš šo NAP-2020 izsludināto ekonomisko izrāvienu arī ievada. Taču valsts budžeta projektā 2014.gadam IKP tiek prognozēts vien 4.2% apmērā, kas gluži neliecina par strauja ekonomiskā izrāviena sākumu. Nu labi – nebūsim pārlieku stingri – lai augstāk uzlektu, vajag taču vispirms ieskrieties. Bet, tālāk taču vajadzētu iet vēl krietni raitāk?

Nedaudz iedziļinoties 2014.gada budžeta paketes pielikumos, nākas konstatēt, ka, nekā tamlīdzīga. Makroekonomiskās attīstības aprakstā (2014.gada budžeta paskaidrojumi) IKP pieaugums 2015. un 2016.gadiem tiek prognozēts 4.0% apmērā, pamatojot to galvenokārt ar “negatīvo ekonomisko situāciju eirozonā”, kurā pēc nedaudz vairāk kā diviem mēnešiem iestāsimies arī mēs (šoreiz neiedziļināšos savā jau sen un daudzkārt uzdotajā jautājumā – kādēļ mums jāsteidzas pievienoties tiem, kuriem ir “negatīva ekonomiskā situācija”?).

Protams, var teikt, ka “negatīvas ekonomiskās situācijas” apstākļos arī 4% liels IKP pieaugums nav nemaz tik slikts rezultāts. Taču, pētot 2014.gada budžeta projekta paketi nepamet šī nedaudz dīvainā sajūta – kur tomēr palicis NAP-2020 galvenais mērķis – ekonomiskais izrāviens? Kā budžeta apropriācijas saistītas ar NAP-2020 noteiktajām prioritātēm un mērķu kritērijiem? Piemēram, viens no galvenajiem rīcības virzieniem NAP-2020 ir “Attīstīta pētniecība, inovācija un augstākā izglītība”. Šim virzienam ir noteikts mērķis – ieguldījumi pētniecībā un attīstībā 1.5% no IKP (šeit gan jāpiebilst, ka tā vai cita ieguldījuma attiecība pret IKP nekādi nav uzskatāma par attīstības mērķi, bet tāds nu ir mūsu profesionālais līmenis plānošanā, kad mērķi ik uz soļa tiek jaukti ar līdzekļiem un tml.), kā arī definēti mērķa sasniegšanas kritēriji – zinātnieku, studentu, patentu skaits u.c.

Taču ne 2014.gada budžeta apropriācijās, ne paskaidrojumos vai pielikumos identificēt finansējuma apjomu, kurš konkrēti novirzīts mērķa sasniegšanai un noteikto kritēriju izpildes nodrošināšanai un, gūt vismaz aptuvenu priekšstatu par Latvijas virzību tajā vai citā jomā, praktiski ir neiespējami. Tas pats sakāms par jebkuru no citiem NAP-2020 noteiktajiem attīstības virzieniem un prioritātēm.

Valsts budžets un fiskālā politika līdz ar monetāro politiku kopumā ir svarīgākie instrumenti valsts attīstības mērķu sasniegšanai. Taču ne no 2014.gada budžeta, ne arī no vidējā termiņa budžeta ietvara tā arī nekļūst skaidrs, kāda tiek paredzēta šo instrumentu reālā loma Latvijas attīstībā, ne īstermiņā, ne vidējā termiņā. Vēl jo vairāk – analizējot budžeta paketes pielikumus, piemēram, Makroekonomiskās attīstības aprakstu, rodas sajūta, ka nekāda NAP-2020 īstenībā nemaz nav un mūsu valdība pasīvi paļaujas pārsvarā vien uz ārējo, prognozēto faktoru ietekmi, pat nemēģinot izstrādāt savu taktiku “negatīvās ekonomiskās situācijas eirozonā” apstākļos.

Uz neskaidriem valsts un pašvaldību budžetu finansējuma izlietošanas mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem jau ilgstoši norāda arī Valsts kontrole. Taču būtiski uzlabojumi budžetu izstrādāšanā un īstenošanā tā arī nenotiek. 2014.gada budžets diemžēl nav izņēmums.

Lai iedibinātu kostruktīvāku un kvalitatīvāku valsts budžeta izstrādāšanas un īstenošanas praksi, būtu nepieciešams veikt dažas reformas.

Pirmkārt, būtu jāapsver, cik korekta ir likumdošanā noteiktā norma – ja Saeima, balsojot par Ministru kabineta iesniegto valsts budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida, Ministru kabinets atkāpjas (Ministru kabineta iekārtas likums, IV nodaļa, 19.pants, (3) punkts, 4) apakšpunkts).

Kā jau minējām, budžets ir tikai viens no instrumentiem, ar kura palīdzību tiek īstenota tā vai cita ekonomiskā un sociālā politika. Nesenās diskusijas par termiņuzturēšanās atļaujām bija viens no neseniem piemēriem, ka atsevišķa jautājuma dēļ, to izraujot no vispārējā valsts attīstības konteksta, tiek apdraudēta valdības stabilitāte. Jautājums nav par to, vai minētā likuma norma vajadzīga vai nē, bet gan par tās piemērošanu. Citiem vārdiem – Saeimas budžeta balsojums ir par cipariem budžetā, vai par kaut ko citu?

Otrkārt, pirms kārtējā gada budžeta un koriģēta vidējā termiņa budžeta ietvara pirmās balsošanas Saeimā, būtu nepieciešams plašs valdības (premjera un 2-3 ministru) ziņojums par stāvokli valstī, t.sk. novērtējums par aizejošā gada budžeta izpildi, prognozes par situācijas iespējamo attīstību (šobrīd Makroekonomiskās attīstības apraksts), valdības plānoto rīcību, tās atbilstību Nacionālajam attīstības plānam (šobrīd NAP-2020) un ilgtermiņa attīstības stratēģijai (šobrīd Latvija 2030) u.c.

Īsāk sakot, runa ir par Ministru kabineta realizējamo valsts ekonomisko un sociālo politiku. Ziņojumam vajadzētu sekot Saeimas debatēm un citiem publiskiem pasākumiem, kāda, piemēram, bija LTRK rīkotā diskusija par mikrouzņēmumu nodokli 16.septembrī vai starptautiskais forums “Kāpēc nācijām izdodas” 17.septembrī. Tas ļautu plašai sabiedrības daļai sajust, tēlaini izsakoties, reālo valsts elpu un aktīvāk iesaistīties notiekošajos procesos, sajūtot arī savu pilsonisko līdzdalību un atbildību par tiem.

Treškārt, ir būtiski jāuzlabo valsts budžeta izstrādāšanas metodiku, papildinot to ar papildus pielikumiem, kur būtu redzama budžeta apropriāciju, jeb, saprotamā valodā izsakoties, budžeta finansēšanas posteņu sasaiste ar citu plānošanas dokumentu proritātēm, mērķiem un kritērijiem, to sasniegšanas soļiem. It īpaši tas attiecas uz Nacionālo attīstības plānu. Pēc šāda principa būtu veidojamas arī ministriju un citu publiskā sektora ceturkšņu atskaites budžeta izpildes gaitā. Tikai tā iespējams iegūt konkrētāku un regulāru priekšstatu par valsts attīstības procesiem un valsts pārvaldes struktūrvienību darbības rezultativitāti.

Autors ir ekonomikas doktors, profesors, finanšu ministrs 1994.-1995.g., LZA korespondētājloceklis, “Ekonomistu apvienības 2010” biedrs, biedrības “Latvijas attīstībai” biedrs