Latvijai jāsargā savs derīgais izraktenis – cilvēkresursi

Latvijas Universitātes asociētais profesors fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs (35) no Pasaules ekonomikas foruma šomēnes atgriezies mājās ar balvu par sasniegumiem kvantu nanoelektronikas pētīšanā, viņš strādā pie kvantu sūkņu teorijas

Skatoties Vjačeslava publisko lekciju ierakstus, šķiet – no viņa būtu iznācis arī labs aktieris. Plašie, emocionālie žesti un balss modulācijas liek sekot līdzi stāstītajam ar lielu aizrautību. Par savu pētījumu priekšmetu, kvantiem, viņš stāsta atraktīvi un saprotami, draudzīgi vēršas pie auditorijas. Gribētos, lai skolās un augstskolās mācītu vairāk tādu pasniedzēju, kā viņš.

Dzimis fiziķu ģimenē, viņš jau pirmajās klasēs startēja matemātikas olimpiādē. Pēcāk piepulcējās ķīmijas, fizikas olimpiādes. Viņa cīņu biedrs bija Ilmārs Poikāns (Neo), bet dažus gadus vecākais Andris Ambainis vadīja izlases kandidātu nodarbības matemātikā. Vidusskolā eksakto zinību olimpiādēs Vjačeslavs guva zelta medaļas republikas līmenī. Vēlējās, kā daudzi izcilnieki, studēt ienesīgo IT, tomēr bija iemīlējis fiziku. Latvijas Universitātē viņš izvēlējās studēt tieši to, bet doktorantūru absolvēja Telavivā. Atgriezies Rīgā, sāka pasniegt fiziku Latvijas Universitātē un tālāk attīstīja studiju laikā iesāktos pētījumus.

Kvantu sūkņu teorija, pie kuras strādā jaunais zinātnieks, ir pierādīta eksperimentāli un kļuvusi par pamatu jaunai kvantu ierīču klasei, kas tiek pielietota Eiropas lielvalstu galvenajās metroloģijas laboratorijās. Gaidāms, ka ar laiku kvantu sūkņi skaitīs atsevišķus elektronus tik precīzi, ka kļūs par labāko strāvas etalonu, un ļaus zinātnei pāriet uz jaunu strāvas mērvienības ampēra definīciju.

Pateikšu vienu jūsu citātu: “Pilnīgi sarēķināt nākotni jums neizdosies, jo ir nejaušība.” Kas jums principiāli vairāk interesē, nejaušība, vai noteiktība?

Paradoksālā veidā tās iet roku rokā. Atceros savu pieredzi Latvijas Universitātes 3.kursā: gājām uz lekcijām, un tad mēģinājām zināšanas par kvantiem salikt vienotā bildē. Neiet tie gali kopā!

Pat tik attapīgam kā jums?

(Krēslā palēkdamies.) Ahā! Nevienam neiet kopā! Tur jau tā lieta! Gājām toreiz pie profesora. Ko viņš varēja mums palīdzēt? Atrast grāmatas, kuras par šo tēmu radījuši pasaules izcilākie prāti. Tā vai citādi ir kāds aspekts kvantu fizikai, kurš ir jāpieņem, ka īsti saprast nevar. Šis izaicinājums – no vienas puses, ar lielāko iespējamo precizitāti pārbaudīta fizikas teorija, no otras puses… lai kā šo teoriju loģiski neapskatītu, vienmēr būs kāds stūrītis, par kuru jāpasaka “tā vienkārši ir” un ‘’kā tas savienojas, nav īsti aptverams.”  Tas netraucē kvantu teoriju pielietot, bet zinātnē atstāj mūžīgu intrigu.

Vai nav kaitinoši dabaszinātniekam – ka līdz galam nevar izmērīt un aptvert?

Tā ir lielā diskusija: filozofiskās kvantu fizikas implikācijas izplatās un ietekmē filozofisko domu. Bēda tāda, ka profesionālie filozofi nav profesionāli fiziķi, un profesionāli fiziķi nav profesionāli filozofi. Līdz ar to, paņemot no fiziķiem tikai filozofiskās idejas un mēģinot tās attīstīt, tiek pazaudēta saikne ar realitāti, ar to, kas fiziķi dara par fiziķi un atšķir no filozofa. Varam ļoti atšķirties mūsu filozofiskajos priekšstatos un uzstādījumos, bet patiesību fizikā var izšķirt tikai eksperiments laboratorijā, vai novērojums. Ir diezgan skaidra līnija, kurā brīdī mēs pārstājam runāt par fiziku un diskusija par kvantu teoriju kļūst par gaumes lietu. Reizēm nelietīgi zinātnes vārds tiek valkāts, izdarot “filozofiskus” spriedumus un vispārinājumus, kas atrauti no fizikas zinātnes, un beigās cilvēkiem iemānīta tēze – tas jau balstās mūsdienu zinātnes atklājumos! Tas piesātina diskusiju telpu ar maldīgu troksni.

Kā ir ar nejaušību kvantu fizikā – jūs tā aizrauj?

Kvantu nanoelektronikā bija liels zinātnieks Rolfs Landauers, viens no pirmajiem, kas savienoja kvantu mehāniku un elektronikas vajadzības. Viena no viņa lielajām tēzēm ir, ka troksnis ir signāls. Tas raksturo šo konkrēto nejaušību. Nejaušības īpašības mums var daudz vērtīga iemācīt. Reizēm kvantu nejaušība traucē. Teiksim, tradicionālajā datorparadigmā visam jābūt noteiktam: ja flešā esmu ierakstījis failu, kas tiek pārvērsts nullīšu un vieninieku virknē, tad gribu, lai nullītes paliek par nullītēm un vieninieki par vieniniekiem. Nejaušība šajā gadījumā ir kļūda, flešs jāpārformatē, vai jāizmet ārā. Kvantu paradigma, ko es un mani kolēģi cenšamies attīstīt, savukārt, pagriež kvantu dīvainības (ieskaitot nejaušību!) par priekšrocību. Mēs meklējam iespējas, kā šīs dīvainās likumsakarības izmantot par labu praktiski – skaitļošanā, komunikācijā un citos pielietojuma veidos. Tātad, pārveidot defektu par efektu.

Vai zinātnē mūsdienās ir iespējams strādāt ideālu vārdā? Īpaši jomā, kur no visām pusēm “uzglūn” politiskas, ekonomiskas, militāras intereses, milzīgi naudas līdzekļi. Ja atminamies dramatiskāko gadījumu vēsturē ar Veneru Heizenbergu un Nīlsu Boru, par šādu jautājumu nevar nedomāt.

Kādai ideālisma devai zinātniekam jābūt. Citādi zaudēs asumu, prieku. Intelektuālais gandarījums par atklāto ir milzīgs, neatkarīgi no jebkāda politiska, ekonomiska spiediena. Zinātnieki ir ļoti spītīgi – darīs savu. Atradīs veidus, kā adaptēties, vai pretoties. Te ļoti svarīgi saprast dimensijas, kas veido zinātnes, tehnoloģijas, inovācijas ķēdīti. Ir jābūt telpai, kur labākie prāti meklē to, kur mēs vēl neesam bijuši. Virza uz priekšu zināšanu robežu. Ar visām problēmām un trūkumiem Latvijai ir fundamentālu pētījumu projekti. Fundamentālais aspekts: ir jābūt zinātnē tiem, kuri iet uz priekšu, iekšēji motivēti. Primārais piemērs Eiropas telpā ir Eiropas Zinātnes padome. Tā reiz tika radīta, pateicoties lielam spiedienam tieši no apakšas – pašiem zinātniekiem. Proti, ir nepieciešama atklāta diskusija par to, ka esošie sadarbības veicināšanas un zinātnes atbalsta mehānismi Eiropas Savienībā aicina virzīties uz konkrētām vajadzībām un pielietojumiem, kas ir vajadzīgi, tomēr tajos pazūd izcilas idejas, kurām nav telpas, kur attīstīties.

Zinātnieks, kurš pēta fundamentālas fizikas daļas, ir idejas motivēts. Protams, es paturu prātā pielietojamību, bet galvenais man ir – atklāt ko jaunu. Savukārt uzņēmējs ir ieinteresēts gūt peļņu no jaunradīta produkta. Pa vidu ir svarīga pārklāšanās telpa – lai zinātniskās idejas, kurām potenciāli ir iespējama komerciālā veiksme, attīstītu tā, ka šī veiksme tiešām ir iespējama. Reizēm tā ir vairāku posmu ķēde. Piemēram, mūsu saruna tiek ierakstīta ierīcē, kurai ir wi-fi čips. Wi – fi ir pasaules standarts ātrajiem bezvadu sakariem. Lūk, tajā iekšā ir milzīgs dažādu nozaru sasniegumu savienojums. Viens no atslēgas elementiem, viens patents, kas tajā ir – kā apstrādāt un uztvert vājus signālus, kurus ietekmē raidītāja vai uztvērēja kustība -, nāk no visfundamentālākās zinātnes, ko var iedomāties – radioastronomijas. Uztvert un analizēt tālo galaktiku radiosignālus – zinātniskā motivācija mūsdienās devusi atslēgu šai tehnoloģijai. Patents pieder Austrālijas zinātniekiem, viņi par wi-fi saņēmuši desmit miljardus dolāru. Tas viņiem ļauj būtiski attīstīt fundamentālo zinātni. Austrālija ir viena no vadošajām valstīm tieši kvantu skaitļošanas jomā, kvantu nanoelektronikas jomā. Mēs Eiropā ar viņiem konkurējam.

Fundamentālo zinātni raksturo, lūk, kas (un to ar grūtībām saprot uzņēmēji, kuri vēlas, lai viņiem vienkārši dod foršu tehnoloģiju, lai pelnītu miljonus): ir jābūt valsts un visas sabiedrības izpratnei un atbalstam atklājumos, no kuriem ieguvums būs ilgtermiņā. Piemēram, kāds labums, ka [Eiropas kodolenerģijas pētījumu centra] CERN laboratorija atklājusi Higsa bozonu? Tas paplašinājis mūsu izpratni par realitāti. Prasīt no viņiem, vai Andra Ambaiņa, nu, kad mēs ražosim kvantu datorus – pēc pieciem gadiem, desmit? – ir ļoti tuvredzīgi. Ja spriež pēc tuvākā Nobela prēmijas kandidāta britu zinātnieka Pītera Higsa biogrāfijas, vajadzēja 30 gadus, lai viņa teorija tiktu pierādīta.

Arī nejaušībai, veiksmei zinātnes atklājumos, to pielietojamībā ir sava loma. Redziet, mēs gribējām novērot galaktikas, un rezultātā mums ir wi-fi…

Tikai 5% pasaules paātrinātāju tiek izmantoti zinātniskiem mērķiem, pārējie – medicīnai. Cita starpā – kā noteiktu vēža formu ārstēšanas vienīgā iespēja. Sākotnēji, protams, paātrinātāji netika būvēti un attīstīti šādu iemeslu dēļ.

Es jums pieminēju Heizenbergu un Boru. Vai zinātniekam ir svarīgi, kādiem mērķiem var tikt izmantots viņa zinātniskais atklājums?

Zinātnieki ir cilvēki ar savām morālajām izvēlēm, pasaules skatījumu. Jūsu minētais ir spilgtākais piemērs, kā vienā vēstures punktā kvantu fizikas atklājumi tika izmantoti militārai lietošanai. Dramatiskie lēmumi, ar ko tā laika (Otrā pasaules kara – red.) vadošajiem zinātniekiem bija jāsaskaras. Savā profesionālajā jomā, par laimi, man ar tādiem morāliem izaicinājumiem nav jāsaskaras. Tai pašā laikā tas ir mūsdienu zinātnes svarīgs jautājums.

Pasaules ekonomikas forumā, kurā šoruden piedalījos, Lielbritānijas pārstāvis Dankans Kamerons stāstīja, ka viņu pētījumi ir ar ļoti lielām sociālekonomiskām implikācijām. Viņi pēta, kā lauksaimniecības kultūras pielāgojas klimata izmaiņām un kā tās reaģē uz ogļskābās gāzes līmeņa pieaugumu. Viņi ne tikai novēro, kā pie noteiktas koncentrācijas apstājas augšana, vai augs novīst, bet arī noskaidro, kāpēc. Selektīvi izsit atsevišķus gēnus, jauc ārā bioķīmiskos procesus un “izķer”, ko tieši pārliekā CO2 koncentrācija augā nojauc. Pavisam nesen nonākuši pie biedējošiem secinājumiem: lielākā bīstamība no ogļskābās gāzes koncentrācijas pieauguma ir ne tik daudz temperatūras pieaugums un nokrišņu daudzums, klimata izmaiņas, par kurām visi runā, bet krasa lauksaimniecības produktivitātes samazināšanas. Turpat forumā viņš saņēma aicinājumu sniegt padomus apdrošināšanas koncernam Cīrihē, kā viņiem ņemt vērā riska menedžmentā šādus zinātnieku secinājumus. Tātad, zinātniskā interese par auga bioķīmiju noved pie ekonomiski nozīmīgām konsekvencēm, un tas notika manā acu priekšā!

Braucot uz forumu, man bija prieks par balvu, bet arī bažas: ko tur darīšu? Būs uzņēmēji, politiķi, sveša pasaule! Lielākajai daļai manu kolēģu, jauno zinātnieku, bija tādas pašas bažas: sākas jauns mācību gads, esi nedēļu prom no savas laboratorijas – kāda jēga? Taču mūsu ieguvums bija skatījums no pilnīgi citādiem redzes punktiem. Bija arī diskusiju sesijas. Zinātnieki iznāca priekšā, koncentrētā, TED diskusijām līdzīgā veidā ar slaidiem pastāstīja, par ko ir pētījums. Tad veidojās ieinteresēto loks. Tas, ko par pētījumiem jautāja uzņēmēji, zinātniekiem nekad nebūtu ienācis prātā.

Divās šādās sesijās reportieris – tas, kurš pastāsta diskusijas kopsavilkumu. Vienā diskusijā uzstājās Pīters Collers, viens no kvantu skaitļošanas idejas virzītājiem. Jau tagad ir ļoti negaidīti pielietojumi kvantu tehnoloģijas attīstības kontekstā. Vieniem no kvantu datoru realizācijas kandidātiem, tā saucamajiem NV centriem dimantos (eksperimentāli vienu no šķautnēm pēta LU Lāzeru centrā), var būt ļoti inovatīvi pielietojumi medicīnā. Tas ļautu uztaisīt sirds darbības aktivitātes radītā magnētiskā lauka karti ar tādu izšķirtspēju, kāda nav iespējama ne ar vienu citu sensoru. Tā kvantu jūtība! Kas to būtu domājis!

Sākumā likās, ka forumā būsim kā mājdzīvnieki – re, paskatieties, mums ir arī zinātnieki! Ejiet, ejiet, mēs te lielas lietas bīdīsim! Taču nē, mūs ņēma par pilnu. Piecās minūtēs, kurās man [pēc profesora Collera lekcijas] bija jāizstāsta, kādā attīstības stadijā tagad atrodas kvantu skaitļošanas tehnoloģijas, acu priekšā sēdēja Filips Kembels, žurnāla Nature galvenais redaktors, Helga Novotnī, Eiropas Zinātnes padomes prezidente, arī Scientific American galvenā redaktore.

Citā sesijā biju reportieris vīram no Freiburgas, sintētiskās bioloģijas profesoram – viņš ir viens no tiem, kuri atklāja, kā izveidot kontaktu starp elektroniku un bioloģiskām molekulām šķidrumā tā, lai “nanovadiņa” pretestība mainītos, atkarībā no specifiskām vielām, kas paraugā ir. Līdzīgi kā mūsu degunā, vai uz mēles ir sensori, kas “pasaka” smadzenēm garšu vai smaržu, viņa atklājums ļauj datoram “pagaršot”. Viņam sāka uzdot jautājumus uzņēmēji no Japānas: vai būtu iespējams to attīstīt līdz tādam cenas līmenim un pieejamībai, ka mājās cilvēkam ir stacija, ar kuru var pačekot, vai slimībām, uz kurām viņam ir nosliece, konkrētā brīdī nesākas kādas metaboliskās pazīmes. Zinātniekiem tas bija wow, o, jā, viņi uzreiz vēlējās parunāt ar mediķiem, biologiem – kuras ir tās molekulas, kurām vajadzētu uztaisīt elektronisko shēmu.

Vēl – sociālais konteksts. Āzijā tagad ir liels satraukums par pārtikas kvalitāti, sevišķi bērnu pārtikas. Bijuši skaļi saindēšanās gadījumi. Varbūt ir iespējams sensors, kuru ievietojot pienā, var pārliecināties, vai viss ir ok – iedegas lampiņa?

Tāpēc forums ir ļoti laba vieta, kur zinātniekiem un uzņēmējiem, un dažādu jomu profesionāļiem apmainīties idejām.

Kas ir tas, ko pētāt kvantu fizikas ietvaros?

Sasniegums zinātnē ir kā alpīnista fotogrāfija no Everesta virsotnes skaties tajā – wow! Taču sasniegums nav virsotnē. Tas ir darbā, ko neredz fotogrāfijās. Mūsdienu zinātnē nav tā: pēkšņi nāk atklājums pētniekam. Tas ir mērķtiecīga, sistemātiska darba rezultāts plašā kolektīvā, kur katrs zinātnieks ieliek savu perspektīvu. Mana stiprā puse ir dialogs starp augsto teoriju un reālo eksperimentu. Dabiski jūtos teorētiķu kopienā, saprotu, kādus kvantu efektus meklējam, kā par tiem domājam. No otras puses, man viegli runāt ar kolēģiem, kuri veic eksperimentus.

Saskarsme ar augsta līmeņa zinātniekiem man māca: lai tiktu tādā glaunā žurnālā kā man te uz galda stāv (Nature – red.), ir svarīgi gan pašam saprast, gan citiem precīzi izskaidrot, kas tad ir tas solis pētniecībā, ko tu sper uz priekšu. Ja skaidrojam ļoti sarežģīti, izplūstam detaļās, ir ļoti liela varbūtība, ka paši īsti nesaprotam, ko pētām. Tātad, ko es pētu? Kvantu nanoelektroniku. Tie, kas seko tehnoloģiju jaunumiem, gaida, kad Intel pāries uz 22 nanometru tehnoloģiju. Raksturīgais izmērs vienam loģiskajam elementam, tranzistoram – metros, metra miljardajās daļās. Grūti prātam aptverams, bet “salodētas” ir simtiem miljonu detaļu, kas veido viedtelefonu tik viedu, kāds tas ir. Viedums no kaut kā sastāv. Tradicionālā elektronikas paradigma: tam jāstrādā droši, paredzami, bez nejaušības. Viss pārējais ir troksnis. Ieguldījums, ko lielās pasaules elektronikas korporācijas veic, ir milzīgs inženierijas zinātnieku darbs, lai nomāktu fluktuācijas, par spīti tam mazajam izmēram panāktu ļoti precīzu darbību. Šie izmēri ir “nano”. Ļoti novalkāts vārds, bet var arī teikt, maza izmēra. Tradicionālā pieeja ir, noturēt aizsardzības līniju pret kvantu efektiem, kuri laužas iekšā. Mēs nonākam līdz atsevišķu atomu mērogam. Tur neizbēgami viņu uzvedībā parādās nejaušība, un kontroles metodes ir izaicinājums.

Kvantu sūkņi, pie kā strādāju es, ir visvienkāršākās iekārtas, kurās loģiskā vērtība tiek piešķirta atsevišķām elementārdaļiņām. Parastajā elektronikā strāva ir nepārtraukts lielums. Cik ampērus vajag, tik izmērīšu – ja fluktuē, tie ir trokšņi, kuri jānovāc. Lūk. Savukārt, kvantu nanoelektronikā, atsevišķu elementārdaļiņu līmenī, mēs izmantojam to faktu, ka eventuāli strāva sastāv no diskrētām porcijām, kvantiem, elektroniem. Izaicinājums (kāpēc dažkārt saku metaforās, ka tas, ko daru zinātnē – mācu zilonim spēlēt šahu), ir – stūrēt šīs elementārdaļiņas pēc mūsu patikas, mūsu vajadzības.

Ieguldījums, kas tika novērtēts ar balvu, ko saņēmu: viens praktisks modelis kvantu teorijā, kas ļauj izšķirt, cik daudz elektronus paņemsim tranzistorā – divus, trīs, vai vienu. Šis modelis ļauj viņus nodalīt citu no cita. Ir takts frekvence, un katru reizi notiek dancis. Mums izdevās minimizēt kvantu efektus šajā dancī. Pēdējais mūsu sasniegums, kura sekas tiek eksperimentāli izdibinātas Vācijā (mani priecē, ka teorija ir simtprocentīgi made in Latvia!) – precizitātes robeža, līdz kurai mēs varam garantēt, ka “paņemsim” tieši vienu elektronu, un nevis divus. Cik bieži Heizenbergs mums diktē, ka nokļūdīsimies… Tikai tagad esam piedāvājuši veidu, kā eksperimentāli aizsniegt Heizenberga robežu. Šobrīd tas ir mūsu pētījuma fokusā. Aiziet līdz tai sienai, kur priekšā ir fundamentālie fizikas likumi. Ieraudzīt to elektroniskā shēmā ir lielais izaicinājums man. Šobrīd gaidām no Vācijas eksperimentālos secinājumus, aktīvi līdzdarbojamies pirmo rezultātu apstrādē. Eksperimentālajā fizikā ļoti augstu vērtēju kolēģus. Atšķirībā no fizikas teorijas, eksperimentā neko nevari atmest, vienkāršoti nomodelēt. Visam jānostrādā.

Vai varat no savas pieredzes pateikt, kādas ir vajadzības īpaši apdāvinātiem bērniem?

Kopš atgriešanās Latvijā [pēc fizikas studijām doktorantūrā Telavivā] koordinēju fizikas olimpiāžu darbību, izveidojām arī Jauno fiziķu skolu. Sākās ar vienu tikšanos Izglītības un zinātnes ministrijā. Sapratu, ja uz Universitāti paskatās no skolas līmeņa fizikas, ir kāds melnais caurums, ko jāaizpilda. Mums ir tik zinātkāri, gudri jaunieši! Viņu dēļ šī skola dzima. Katru nedēļu lekcijas, fizikas svētki! Savukārt fizikas olimpiādes vajadzīgas, lai intelektuāli piesātinātu skolēnus, kuri skolā fizikā ir dīkstāvē. Katru gadu mums ir ārkārtīgi motivēta, spēcīga jauno fiziķu grupa, kas izvirzīta starptautiskām olimpiādēm, un uzdod toni pārējiem. Kad viņi iestājas universitātē, kursam ir cita kvalitāte. Visi iegūst.

Taču, runājot par talantu, tas jāsāk attīstīt krietni ātrāk, kā vidusskolā. Ievirzes veidojas līdz apmēram 15 gadu vecumam. Pēc tam var tikai attīstīt. Pamatskolā viņi jāiedvesmo, jāparāda, ka fizika, matemātika, bioloģija, dzeja ir interesanta! Apdāvinātajiem bērniem jāatrod piesātinājums ārpus skolas fakultatīvās nodarbībās. Savus bērnus vedu uz ABFS – Apdāvināto bērnu fakultatīvo skolu – tur satieku savus skolas laika olimpiāžu biedrus, kuri tur nāk ar saviem bērniem. Es daru, ko varu, lai savus bērnus attīstītu, radītu viņos interesi par matemātiku, fiziku. Viņi ir vērtīgākais suvenīrs, ko ar sievu no manām doktorantūras studijām Izraēlā esam atveduši. Viņi dzimuši tur, bet mana sieva ir matemātiķe. Iepazināmies šeit, fizmatu kopmītnēs.

Kāda ir jaunā paaudze – kā redziet, būdams pasniedzējs?

Mēs pat iedomāties nevaram, ko viņi sasniegs un atklās! Tiem jauniešiem, kuriem ir iekšējā motivācija, ir ļoti lielas iespējas. Pasaule tagad ir atvērta. Kaut vai online pieejamie top universitāšu kursi. MOOC un citi. Man ir iespēja, pateicoties fizikas olimpiādēm, strādāt ar talantīgākajiem Latvijas jauniešiem. Viņi mani totāli nokausē. Visu uztver, uzsūc. Tik ātras smadzenes! Es varu palīdzēt salikt prioritātes, virzīties.

Nav jābaidās, ka viņi aizbrauks. Protams, viņi to darīs. Mēs atvērtā pasaulē dzīvojam. Kāds tomēr atgriezīsies, izveidos saikni, ieaugs šeit. Mēs jau tagad IT jomā redzam, ir uzņēmēji, kuriem knapi pāri 20 gadiem – ar vienu kāju viņi Latvijā, ar otru Silīcija ielejā. Tagad ir iespēju laiks.

Kas mūsdienās ir izcils prāts?

Mūsdienu zinātne un sabiedrība ir ļoti vienota, bet arī specializēta. Vispāratzītu ģēniju laikmets varbūt ir pagājis, jo tu savos pētījumos [vēsturiski] stāvi uz tādu gigantu pūļa piramīdas, ka nevari pat to aptvert. Man Telavivā bija iespēja runāt ar sirmu profesoru, leģendārā krievu fiziķa Landau skolnieku. Viņš teica, Landau bija pēdējais fiziķis, kurš spēja aptvert šo zinātnes disciplīnu visā kopumā. Jaunībā viņš atnāca pie [Nobela prēmija laureāta Pjotra] Kapicas ar savu ideju, tas teica – daudzsološi! Tagad ejiet un uztaisiet eksperimentu! Tad vēl fizika netika dalīta teorētiskajā un eksperimentālajā. Mūsdienu zinātnes, tehnoloģiju inovācijas process ir pilnīgi citādāks. Talanta izaugsmei svarīgi atrast savu pielietojuma punktu. Drosmi atsaukties savam iekšējam aicinājumam. Pajautājiet Andrim Ambainim, par ko viņš sapņoja kļūt skolas laikā. Par matemātiķi! Ja mēs varam talantam radīt apstākļus, ka tas seko savam iekšējam aicinājumam, mums būs labākie profesionāļi pasaulē tajās jomās! Cilvēkresursi ir tas derīgais izraktenis, kas Latvijai ļoti jāsarga.

Vai ir svarīgi domāt precīzi? Ar ko cilvēki riskē, nedomājot precīzi?

Esmu lielākais fanāts, lai jauniem cilvēkiem tiktu mācīts domāt precīzi! Kas ir teorētiskā fizika? Vingrinājums precīzā domāšanā. Mūsu absolventi aiziet strādāt visdažādākajās jomās: uzņēmējdarbībā, ražošanā, izglītībā. Kas ir ar cilvēkiem, viņi brīnās. Sagaida eksakto precīzo domāšanu. Tā ir pašsaprotama fizmatu vidē, bet daudzviet citur – nē. Mācēt mācīties ir ļoti svarīgi. Tas prasa precīzu, sistemātisku pieeju. Šeit liels bieds ir (un to saka kolēģi zinātnē un izglītībā visā pasaulē) – domāšanas seklums. Sadrumstalotība. Visam jābūt 140 simbolos. Iegūglējamam.

Mums jāsaprot, kā ar virtuālo realitāti dzīvot. Ir bažas, ka kaut ko ļoti vērtīgu ar to zaudējam. Esmu no tiem mohikāņiem, dinozauriem, kuri nav spējīgi uz multitaskingu. Nevienu no saviem zinātnes darbiem nevaru tā darīt. Puse dienas man paiet, lai sevi “ielādētu” pētniecības režīmā. Ne par ko citu tad nevaru domāt.

Dziļākas domāšanas kultūra patlaban ir apdraudēta. Pat olimpiādēs to redz: paiet laiks, kamēr spējīgie jaunieši iemācās iedziļināties, saslēgt zināšanu kopumu, un sistemātiski iet uz priekšu. Masu izglītība pārvērtusies par “kaut ko sakopē, kaut ko sakombinē!” Nav izpratnes, ka plaģiāts ir problēma. Tāpēc mums viedi jāizdomā, kā izmantot priekšrocības, ko tehnoloģijas piedāvā, bet lai neizpaliek intelektuālā integritāte.

Nedomājot precīzi, mēs riskējam, ka mūsu vietā domās kāds cits, ka mēs esam tikai sekotāji. Elite jau neizmirs. Bet tiem, kas nav tai piederīgi, ir risks zaudēt kaut ko no savas brīvības. Es negribu, lai latvieši pasaulē ir pazīstami kā aklas sekošanas nācija. Mums pašiem jābūt, ko teikt. Ja attīsti kritisko domāšanu, tu pirmo domugraudu, kas pagadās, nelaidīsi sevī. Samēro to ar zināšanu kopumu, kas tev ir, kas tu esi.

Kādas domas jūsos kā fiziķī raisās, kad grāmatnīcā ieraugāt, piemēram, izdevumu Hologrāfiskais Visums?

Mani pārņem dusmas, sašutums. Vienmēr pastāvējusi mistiskā domāšana, pseidozinātne. Aptuvena muļļāšanās vissensacionālākajās tēmās. Torsionu lauki, hologrammas ik uz soļa, ūdens pierunāšana – zinātne?! Esi drošs, patērētāj?! Nē. Nevajag gvelzt šādas muļķības zinātniskās autoritātes vārdā. Mani kaitina, ka cilvēkiem sajauc prātu. Viņi pieķeras idejām, par kurām domā, ka tām stāv apakšā zinātniski pētījumi, bet tā tas nav. Cilvēki tiek vienkārši maldināti.

Vistrakākais ir, kad cilvēkam šķiet, ka viņš zina. Šķietamība veidojas no virspusējas pseidozinātnes. Un vēl tā ideoloģija, ka vecie zinātnieki, tradicionālisti, ir iesīkstējuši – viņi jau nesaka visu, kā ir. Tā ir paranoidāla domāšana. Nevajag piesārņot intelektuālo telpu ar to. Tas ir fast food, salīdzinājumā ar patiesi veselīgu pārtiku. “Kvantu fizika pierāda, ka viss ar visu ir saistīts.” What a bullshit! Neko nepierāda! Varbūt iedvesmo domāt par kādām tēmām, bet neko tādu nepierāda!

Vai jums kā fiziķim par nāvi viss ir skaidrs?

Absolūti nē! Fizika iemāca intelektuālu pazemību. Apgalvot, ka, iepazinis fizikas dziļumus un gudrības, tagad nu spriedīšu par tik lieliem jautājumiem kā nāve, būtu ķecerība. Viena lieta, ko kvantu fizika palīdz pieņemt ir, ka vienas un tās pašas patiesības izpausmes var būt radikāli pretrunīgas. Ir dabaszinātņu naratīvs, un ir māksla, garīgās zinātnes. Tādas tēmas kā mīlestība, ticība. Taču ir ļoti jāuzmanās. Nedrīkst kvantu zinātni saistīt ar kādām garīgajām interesēm, un taisīt no tā “zupu”.

Ko jūs sakiet par Platona ideju pasauli – pēc viņa atziņas fiziskā pasaule, ko pētāt arī jūs, ir tikai nepilnīgs ideāla atveids? Vai jūsu spēkos ir ideālās pasaules eksistencei noticēt?

Kā fiziķis teorētiķis, ja es neticētu Platona ideju pasaulei… Tur ir skaistums. Katedrāle. Fizikas pasaule ir brīnumaina projekcija, kas ļauj mums, mirstīgajiem, visu neperfekto lietu likumsakarībās ieraudzīt Platona ideālo pasauli, tiekties pēc tās. Tas man šķiet fascinējoši. Platons ir tas, kas fiziķim piešķir jēgu dzīvot!

Savai meitai skaidroju, kas ir matemātika – jautājumus, ko 1.klases mācību programmā nemāca. Viņa sev ir skaidri nodalījusi “skolas matemātiku” un “tēta matemātiku”. Viņai stāstu, ka, re, ir valstība – dažādas pilis, dažādas zāles, dārzi. Re, kompleksā plakne – tur dejo imaginārais ar reālo kā princis ar princesi.

Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, 20.gadsimta trīsdesmitajos gados stingri iestājās pret Hitlera režīmu, lūdza saudzēt zinātniekus, riskējot ar savu karjeru, gan arī dzīvību. Kā domājat, vai mūsdienās zinātniekiem aktīvi jāiesaistās nozīmīgu globālu procesu komentēšanā, jāpauž sava nostāja?

Tas atkarīgs no personības. Ja ir sabiedrībā izaicinājumi, kuru dēļ vērts iet uz visu banku, intelektuālais godīgums prasītu iesaistīties un izmantot savu autoritāti, lai iestātos par taisnīgumu. Taču zinātnieki ir tādi paši cilvēki – ar kārdinājumiem, grēkiem. Krīt tajās pašās bedrēs, kur visi.

Tas, ka darbojos zinātnē Latvijā, ir eksperiments. Gluži kā fizikā! Pagaidām eksperiments ir veiksmīgs. Es jau, atbraucot uz Latviju pēc doktorantūras studijām Telavivā, sapratu – nevienam neko nevaru prasīt, “jo esmu tāds foršs, gudrs džeks!” Neviens man nav neko parādā. Jautājums ir – kas ir tas, ko varu izdarīt zinātnes un Latvijas labā?

Cik daudz nav jaunu zinātnieku Latvijā, kuri aizbrauca, jo kaut kas nesaslēdzās, viņi nevarēja savus projektus realizēt. Piemēram, Dmitrijs Docenko, izcils prāts astrofizikā. Tagad Vācijā viņš Brukera kompānijā bīda uz priekšu viņu spektrometrus. Jo Latvijā viņa pētījumi apstājās. Vācijai viņš ir milzīgs ieguvums. Zinātne nav tirgus, par to nevar pateikt, “kurš var, izdzīvo, kurš ne – lai iet!” Tas ir milzīgs zaudējums valstij. Tāpēc ir ļoti liela nozīme, kā mazie naudas resursi, kas valstij ir, tiek sadalīti. Protams, ļoti jācenšas piesaistīt šos resursus no starptautiskiem fondiem.

Man ir kritiski svarīgs pats mininums: intelektuālā brīvība, lai es būtu paēdis un varētu strādāt zinātnē. Tagad pozitīvi novērtēti trīs no maniem [zinātniskajiem] projektiem, plānoju, kā realizēsim. Vajadzēs paplašināt pētnieku grupu. Skan labi – Ambainis un Kaščejevs strādā un pelna ar projektiem! Taču zinātne Latvijā ir kā smalks zirnekļu tīkls: ja notrauks ar vienu rokas vēzienu, atpakaļ vairs neuzliks.