Tēlnieki skarbi par jauno pieminekli dejotājam Liepam

Izcilā baletdejotāja pieminekļa veidotājiem pietrūcis monumentālās tēlniecības prakses

Pie Latvijas Nacionālās operas (LNO) jau teju divas nedēļas ikvienam garāmgājējam redzams piemineklis slavenajam baletdejotājam Mārim Liepam. Gan tūristi, gan rīdzinieki fotografējas pie tā, mēģinot atdarināt tēla pozu. Taču Latvijas tēlnieki gan nav priecīgi par pilsētas centrā novietoto skulptūru un norāda, ka Operas skvērs ar pieminekļiem jau ir pārblīvēts.

Piemineklis baletdejotājam Mārim Rūdolfam Liepam (1936 – 1989) svinīgi tika atklāts LNO 150. gadu jubilejas pasākumā 5. septembrī. Pasākumā gan nepiedalījās Māra Liepas bērni – Andris un Ilze Liepas. Portālā “focus.lv” rakstīts, ka Māras Liepas bērni neatbalstīja pieminekļa būvēšanu, uzskatot to par bezgaumīgu. Abi pat vērušies pie Rīgas mēra Nila Ušakova (SC) un toreizējās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (NA), lai pieminekli neuzstāda. A. Liepa portālam “focus.lv” norādījis, ka reiz pats uzcels pieminekli savam tēvam.

Ir.lv jau rakstīja, ka šīs skulptūras iniciatori un finansētāji ir mecenāti Boriss un Ināra Teterevi. Pieminekļa kuratore ir bijusī kultūras ministre Helēna Demakova. Tieši viņa piesaistīja igauņu māksliniekus Jānu Tomiki un Jiri Ojaveru pieminekļa tapšanai.

Taču igauņu mākslinieku veikumu kritiski vērtē Ir.lv aptaujātie Latvijas tēlnieki. Viņi iezīmēja trīs būtiskākās problēmas – izpildījums, vietas izvēle un process, kā izraudzīti pieminekļa veidotāji.

Kā dīdžejam iestudēt operu „Loengrīns”

„Es to netaisītu,” par jauno pieminekli skarbi nosaka tēlnieks Kristaps Gulbis, viņš gaidījis ko labāku. K. Gulbis norāda, ka ideja nav slikta, taču ir neveiksmīga stilizācija, kā arī tehniski piemineklis ir uztaisīts „ļoti zemā līmenī”.

Arī tēlnieks Gļebs Panteļējevs uzskata, ka stilizācija ir neprofesionāla un neveikla. „Es uzdrošināšos teikt, ka tas ir tāds palielināts salona komercializēts tēlnieka darbs. Parasti tāda tipa plastiku dāvina kooperatīviem klientiem un pērk komerciālās galerijās, tādas neliela izmēra tipa figūriņas. Te tas ir nesaprotamā kārtā palielināts līdz monumentāliem izmēriem,” – tā Panteļējevs par Liepas pieminekli.

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un tēlnieks Aigars Bikše uzskata, ka konceptuāli ideja par ēnu, kas stiepjas zem figūras, ir interesanta. Viņaprāt, ar ēnu arī pietiktu, jo skulptūras figūra ir sanākusi neveikla.

Visi trīs tēlnieki norādīja, ka pieminekļa veidotāji – igauņu mākslinieki Jāns Tomiks un Jiri Ojavers – ir talantīgi, bet tēlniecība nav viņu valoda. Viņiem ir cita specifika. Piemēram, Tomiks patlaban strādā pie pilnmetrāžas mākslas filmas, min Gulbis. Viņš mākslinieku izvēli salīdzina ar to, ka slidotājam liktu peldēt. „Ja viņš var paslidot par sasalušu ūdeni , tad jau var arī nopeldēt,” – smej Gulbis. Arī Panteļējevam nāk prātā salīdzinājums – „kā dīdžejam iedot uzvest operu „Loengrīns””.

Panteļējevs skaidro, ka šādus darbus bez monumentālās tēlniecības pieredzes uztaisīt ir ļoti grūti.

Šī vieta Rīgā ir pārblīvēta

Bikše norāda, ka labāk būtu bijis, ja figūra tiktu novietota ar sānu pret skatītāju, jo siluetam ir liela nozīme. Turklāt piemineklim vietā, kur tas novietots, traucē tas, ka turpat blakus ir operas piebraucamais ceļš.

„No tās zonas starp bulvāriem – starp Raiņa un Aspazijas bulvāri – vienreiz jātiek prom! Rīga ir liela pilsēta,” uzskata Panteļējevs. Viņš gan norāda, ka, iespējams, no visiem pieminekļiem, kas atrodas starp abiem bulvāriem, tieši Liepas piemineklis tur iederas visvairāk, taču tas nemaina faktu, ka šī vieta ir pārblīvēta ar skulturāliem veidojumiem. Pie operas lēnām jau sākot veidoties izcilu cilvēku panteons, ironizē Panteļējevs.

Kā zināms, skvērā pie operas kanāla malā netālu no Liepas pieminekļa atrodas arī piemineklis bijušajam Rīgas mēram Džordžam Armitstedam. Tā ir skulpturāla grupa – cilvēka auguma bronzas kungs un dāma pavadā ved sunīti. Šo pieminekli veidoja par uzņēmēja Jevgeņija Gomberga līdzekļiem un atklāja 2006.gada oktobrī Anglijas karaliene Elizabete II.

Vēl viens piemineklis – komponistam Alfrēdam Kalniņam -, ko uz komponista 100 gadu svinībām atklāja 1979.gada augustā un kas sākotnēji atradās pie Operas kanālmalas tiltiņa, vēlāk tika pārcelts kanāla otrajā pusē pie K.Barona ielas un Raiņa bulvāra krustojuma un novietots ar seju uz Operu.

Tēlnieks Gulbis gan skarbāk vēršas pret Liepas pieminekļa atrašanās vietu, uzskatot, ka tas „degradē vidi”. Šajā vidē tāds baletdejotāja piemineklis, kādu to veidojuši igauņu mākslinieki, ir kā svešķermenis. Viņaprāt, ļoti svarīgs ir konteksts vietai, kur atrodas piemineklis.

Iespēja sabiedrībai mācīties

Tēlnieks Gulbis vērš uzmanību arī uz to, ka piemineklis ir novietots publiskajā vidē, lai gan sponsorēts par privātpersonu līdzekļiem. Viņš norāda, ka cilvēki savā privātteritorijā – laukos, dārzā – var novietot tādus pieminekļus, kādus vēlas. Mākslinieks uzskata – nevar būt, ka jebkurš biznesmenis ar tieksmi pēc publicitātes var uzsliet pieminekli pilsētas publiskā vidē, kur vien viņam ienāk prātā. „Tā nevar būt, jo tad mēs dzīvojam tādā banānu valstī,” – tā Gulbis.

Gulbis norāda, ja Demakovai likās, ka Latvijā nav neviena laba tēlnieka, kas varētu īstenot ieceri par Liepas pieminekli, nav jau nepareizi izraudzīties māksliniekus no ārzemēm, taču rezultātam tad jābūt daudz kvalitatīvākam. Gulbis izsaka minējumu, ka šā pieminekļa izstrādē ir noticis mēģinājums iesaistīt savus cilvēkus un nodrošināt viņiem ienākumus. Panteļējevs spriež, ka Demakova, izvēloties cilvēkus, kam tēlniecība nav specifika, ir pieļāvusi „milzīgu kļūdu”.

Savukārt tēlnieks Bikše visā notikušajā saskata arī labo, tas ir veselīgi gan mākslinieku sabiedrībai, gan sabiedrībai kopumā. Šādi pieminekļi ir iespēja visiem māksliniekiem mācīties, jo „latviešu publiskā telpa ir šausmīgi konservatīva un tajā nekas nenotiek. Nav brīnums, ka mākslinieki zaudē spēju precīzi trāpīt”. Tas ir kā ķemmēt matus vienreiz gadā un teikt, ka dikti sāp, smej Bikše. Nodarboties ar tēlniecību Latvijā un Rīgā ir liela varonība, uzskata Bikše.

Ir.lv jau ziņoja, 2011. gadā, lai atzīmētu latviešu baletdejotāja Māra Liepas 75.gadskārtu, tika rīkots konkurss pieminekļa izveidei. To organizēja Kultūras ministrija, sadarbojoties ar mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fondu, Māra Liepas labdarības fondu un Rīgas domi.

Taču konkurss nerezultējās ar panākumiem, lai gan bija iesniegti 15 darbi. Konkursā pirmo un otro vietu nepiešķīra, bet trešo piešķīra tēlniekam Gaitam Burvim. Teterevu fonds māksliniekam piešķīra 3000 eiro prēmiju. Pēc neveiksmīgā konkursa projektā iesaistījās Demakova. Viņu iesaistīties uzaicināja pieminekļa finansiālais atbalstītājs – Teterevu fonds.

Tēlnieces Olgas Šilovas pārdomas par šo pašu tēmu varat lasīt viņas rakstā “Tēlniecība un patriotisms”.